“Svarīgi ir saprast, ko tu patiešām gribi. Sadzirdēt sirds aicinājumu.” Saruna ar “airBaltic” lidmašīnas kapteini Jāni Krištopu 2
Vija Beinerte, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Citiem ir darba zirgs, man – darba putns. Tā saka Jānis Krištops, lidmašīnas kapteinis un savā ziņā arī skolotājs. Mūsu saruna – par debesīm. Tām, kas virs galvas, zem spārna un sirdī.
Video uzrunā “Kā vējš māca pilotiem sīnusu” jūs stāstāt par to, cik svarīgas pilotam ir ģeometrijas zinības. Kā radās ideja iedvesmot jauniešus?
Pirms sešiem gadiem saņēmu uzaicinājumu karjeras dienās pastāstīt skolēniem par lidotāja profesiju. Pēc šīs tikšanās sapratu, ka ir gana daudz jauniešu, kas interesējas par aviāciju, bet nezina, kur īsti meklēt informāciju.
Tāpēc tagad līdztekus savam pamatdarbam cenšos dalīties tajā, ko zinu un protu, gan tiekoties klātienē, gan īsās video uzrunās.
Esmu pabijis ne vien skolās, bet arī bērnudārzos un vasaras nometnēs.
Reizēm kopā ar mani brauc arī inženieris un kāda no meitenēm stjuartēm. Mēs stāstām par aviācijas vēsturi un to, kur var apgūt mūsu profesiju. Ja no simt bērniem kaut vienam vai diviem mūsu teiktais palīdz noticēt sapnim par debesīm, brauciens nav bijis veltīgs.
Par ko pats puikas gados sapņojāt?
Par debesīm un dzelzs putniem. (Smejas.) Taču brīdī, kad biju gatavs iet studēt, sabruka PSRS. Un vairs nebija skaidrs, kur varētu iegūt izglītību un vai pēc tam Latvijā kādam tā būs vajadzīga.
Drauga un patriotisku jūtu pamudināts, iestājos Policijas akadēmijā. Tā bija vērtīga pieredze, kas deva fizisku rūdījumu. Tomēr sapnis par debesīm nevis apdzisa, bet pieņēmās spēkā.
Un tad tika nodibināta nacionālā lidsabiedrība “Air Baltic”. Sapratu, ka aviācija Latvijā ir, būs un attīstīsies. Nu vajadzēja saprast, kur varētu mācīties.
Noskaidroju, ka mēdz būt integrētais un modulārais kurss. Integrētais kurss ir pilna laika klātienes studijas, kas ietver sevī gan teoriju, gan praksi. Ģeogrāfiski tuvākās skolas bija Anglijā un Šveicē. Tas prasītu divus gadus un traki daudz naudas.
Sapratu, ka man pieņemamāks būtu modulārais jeb neklātienes kurss, jo tad paralēli studijām varu turpināt strādāt. Turklāt tie būtu četri gadi, kas ļautu pastiept arī izmaksas.
Aizgāju uz Civilās aviācijas aģentūru. Tolaik tur strādāja Austris Zobens, brīnišķīgs cilvēks, pie kura varēja iet kā pie tēta aprunāties. Viņš zināja ieteikt, kura skola ir atbilstoši sertificēta, lai tās diploms tiktu atzīts arī pie mums.
Latvijā tolaik bija iespēja iziet privātpilotu apmācību kursu. Tas būtu viens no nepieciešamajiem moduļiem. Pārējos moduļus dabūju ārpus Latvijas, meklējot sapratīgu balansu starp cenu un kvalitāti.
Mācību noslēgumā nokārtoju 14 lielus valsts eksāmenus, saņēmu diplomu un licenci.
Tāpēc tagad, ja kāds man jautā, kur labāk mācīties, atbildu: aizej aprunāties uz Civilās aviācijas aģentūru uz personāla licencēšanas, apmācību un sertificēšanas daļu.
Tagad Latvijā var iegūt ne tikai privātpilota licenci. Mums ir mācību centrs ar “Airbus A220” un “Boeing 737” simulatoriem un pieredzējušiem instruktoriem, kur apmāca aviācijas personālu, bet kopš 2018. gada arī starptautiski sertificēta “Air Baltic” Pilotu akadēmija.
Mūsu akadēmijā sagatavo profesionālus komercaviācijas pilotus – nākamos lidmašīnu kapteiņus. Te ir jāsaprot svarīga atšķirība. Privātpilota licencei apmācības notiek ar virzuļu vienmotora gaisa kuģiem. Iegūstot šīs kategorijas tiesības, var lidot ar mazās aviācijas lidmašīnām.
Lai iegūtu tiesības vadīt lielo lidmašīnu, vajag papildu apmācības – arī tad, ja grib, piemēram, kā Džons Travolta lidot ar savu privāto boingu. Pasaulē ir daudz turīgu cilvēku, kam patīk aviācija.
Raidījumu sērijā “Sapnis par Ameriku” vienā no epizodēm bija arī Latvijas Goda konsuls, ķirurgs pēc profesijas, kas brīvā laikā lido ar reaktīvajām lidmašīnām. Tātad arī viņš ir izgājis papildu apmācību.
Arī Latvijā ir vairāki ķirurgi, kas lido. Mārtiņš Kapickis man reiz atklāja interesantu sakarību starp ķirurģiju un ultravieglo aviāciju: nav iespējams lidot, ja tu nevari iepriekš ieraudzīt, kur būsi pēc piecām sekundēm un ko darīsi pēc minūtes. Ķirurģijā – tas pats.
Un arī mūzikā. Vairāki no mūsu pilotiem spēlē kādu mūzikas instrumentu.
Zinu, ka arī jūs esat absolvējis mūzikas skolu…
Jā, Ogres mūzikas skolas saksofona klasi. Mana vecmāmiņa spēlēja vijoli un mandolīnu, mamma dziedāja korī. Vecāku pamudināts, iestājos mūzikas skolā. Bija gan sajūsma, gan brīdis, kad gribas to visu pamest.
Bet tad Vilis Kokamegi mani uzaicināja spēlēt pūtēju orķestrī “Horizonts”. Tā es, mazs puika, tiku lielo vīru pasaulē. Ar orķestri gan Dziesmu svētkos piedalījos, gan izbraukājos pa ražas novākšanas un Vecgada ballēm. Par ballēm maksāja. Paša nopelnīti pieci rubļi daudz ko nozīmēja. Un vēl varēju paklausīties, ko lielie vīri runā.
Un ko jums ir devušas obligātās klavieres?
Klavieres – tā ir īpaša pasaule. Klavieres paplašina domāšanu. Tās māca sadalīt uzmanību, darot vairākas lietas vienlaikus. Rokas spēlē to, ko tu pirms mirkļa ar acīm esi izlasījis notīs, turklāt te tu ar vienu roku spēlē solo, te – ar otru. Tikmēr acis jau lasa nākamās taktis, bet kāja ir uz pedāļa.
Un vēl tev ir jāprot klausīties.
O, jā! Tas ir pats svarīgākais. Gan mūzikā, gan sarunā, gan pilota profesijā.
Ar ko jārēķinās jaunietim, kas nolēmis īstenot sapni par debesīm?
Ar to, ka šī izglītība prasa ļoti lielu gribasspēku. Kā maratona distance – tev jāsaprot, ka ceļš būs garš un nevarēs apstāties un sevi pažēlot. Ka vakaros, kad pārējie atpūtīsies, tev būs jāmācās. Ka tam būs vajadzīga spēcīga motivācija. Tādēļ cenšos iedrošināt jauniešus, lai atnāk uz mūsu akadēmiju atvērto durvju dienā, bet ēnu dienā lai piesakās pavērot, ko piloti dara – tā var uzzināt arī to, kāda ir mūsu maizes garoziņa.
Un kāda tā ir?
Darbā man ir jābūt divas stundas pirms lidojuma. Ja izlidošana ir septiņos no rīta, lidostā esmu jau piecos. Līdz lidojumam ir jāizlasa un jāizvērtē liels informācijas apjoms – par laika apstākļiem, vēja virzienu, navigācijas ierobežojumiem. Jāapsver visas iespējas, arī tas, vai rezerves lidlauks atbilst tehniskajām prasībām un cik degvielas vajadzēs lidojumam.
Taču vienmēr stāstu jauniešiem arī to, cik svarīgi ir saprast, ko tu patiešām gribi. Sadzirdēt sirds aicinājumu. Un tam sekot.
Sliktākais ir darīt kaut ko tikai tāpēc, ka mamma tā gribēja. Var kompānijas pēc aiziet draugam līdzi un iestāties augstskolā. Studēt tā ir jautrāk. Bet ko tu darīsi, kad sāksies lielā dzīve?
Konkrēts piemērs – inženieris, ar ko braukājam tikties ar jauniešiem, ir pabeidzis Rīgas Tehnisko universitāti.
Pastrādāja dažus gadus kā ceļu būves inženieris un saprata, ka viņu velk aviācija. Izmācījās par jaunu un tagad ir lielisks aviācijas inženieris – cilvēks, kas savu darbu dara ar prieku un degsmi.
Sērga ir aktualizējusi daudzas lietas. Arī to, ka pašdisciplīna ir svarīgs problēmu risināšanas instruments. Ka dzīvot ir vērts tikai ar to, kuru mīli. Un darīt ir vērts tikai to, uz ko jūties aicināts.
Bet kā sērga ir ietekmējusi aviāciju?
Nozarē ir vērojamas lielas pārmaiņas, ļoti lielas. Gluži kā cilvēkam, kas nav norūdījies un nostiprinājis imunitāti, infekcijas brīdī pēkšņi saasinās visas viņa ielaistās hroniskās kaites. Tā tas ir noticis arī aviācijas nozarē pasaulē.
Sērga daudziem ir atklājusi viņu vājos punktus, tādēļ patlaban neviens nevar paredzēt, kāda spēlētāju maiņa varētu notikt lielajā laukumā. Jo tiem, kas bija rīkojušies apdomīgi un tālredzīgi, šī situācija ir kļuvusi par spēcīgu impulsu labam pavērsienam.
Daudzi ārzemju kolēģi apbrīno, cik saudzīgi un cilvēcīgi mūsu lidsabiedrība ir risinājusi sērgas radītās problēmas, gan rūpējoties par darbiniekiem, gan domājot par pasažieriem.
Mēs atmaksājām naudu par ārkārtas situācijas dēļ atcelto lidojumu biļetēm, vieni no pirmajiem ieviesām iespēju mainīt nopirktās biļetes datumu bez papildu samaksas, turklāt kopš pavasara mēs lidojam ar visjaunāko, modernāko un drošāko floti pasaulē.
Bijām plānojuši šo pāreju veikt četros gados, taču izdarījām to ārkārtas situācijas laikā.
Jūs esat Lidojumu drošības departamenta vadītājs. Vai tas ietver arī pasažieru pasardzību no sērgas?
Mums ir liela komanda, tādēļ sfēras sadalām. Taču es, protams, pārredzu arī drošību kopumā. Kolīdz parādījās informācija par pirmajiem inficēšanās gadījumiem, vēl pirms ārkārtas stāvokļa ieviešanas, mēs veicām risku izvērtēšanu.
Tas ir nopietns process, kad tiek pārskatītas visas jau esošās procedūras, ar kurām riskus varam izslēgt vai samazināt. Ja nepieciešams, pievienojam papildu ieteikumus.
Aviācijā gada sākumā katrs darīja, kā gribēja. Daudzi smējās un publicēja fotogrāfijas: re, “Air Baltic” stjuarti saģērbti kā kosmonauti, citās kompānijās nekā tāda nav! Bet aviācijā drošība vienmēr paredz zināmu rezervi.
Aviācijas rītausmā visas procedūras un noteikumi tika rakstīti ar asinīm. Kopš tā laika ir stingrs likums – šie noteikumi nav apspriežami. Tāpēc lidmašīna patlaban ir pasaulē drošākais transporta līdzeklis.
Kas notiek ar gaisu lidmašīnas salonā?
Daudzi kļūmīgi domā, ka lidmašīnas salonā ir maz gaisa. Svarīgi ir saprast, ka salonā nekad nav stāvošs gaiss, jo ārpus borta ir retināta atmosfēra.
Lai uzturētu organismam draudzīgu vidi un spiedienu, lidmašīnā tiek iepumpēts gaiss, daļa no kura tiek izlaista caur recirkulācijas sūkni. Visas mūsu flotes lidmašīnas ir aprīkotas ar hepafiltriem.
Turklāt gaiss recirkulācijas sūknī tiek uzsildīts līdz tik augstai temperatūrai, kādā neviens vīruss nespēj izdzīvot. Tādēļ lidmašīnā inficēties varētu vienīgi tad, ja kāds tiešā kontaktā vai nu uzšķaudītu, vai uzklepotu.
Klimata kontroles sistēma darbojas arī uz zemes, kad notiek pasažieru iekāpšana un izkāpšana. Tāpēc gaisu, kāds ir lidmašīnas salonā, nevar pat salīdzināt ar to, kāds ir autobusā, tramvajā vai trolejbusā.
Kad mediķiem trūka masku un aizsargtērpu, nacionālā lidsabiedrība iesaistījās palīdzības akcijā.
Tobrīd atklājās nelāga lieta. Daudzi kravu pārvadātāji uzskrūvēja cenas – tikai tāpēc, ka sērga.
Kad Nacionālā veselības dienesta pārstāvji vērsās pie mums ar lūgumu iesaistīties, nekavējoties pieslēdzāmies.
Bija jāizvērtē riski. Svara ziņā varam vest vairāk, taču kubatūra ir liela. Lai daļu kravas ievietotu salonā, jābūt precīzām norādēm, kā to iekraut un norobežot. Un tad vēl ir jāaizlido uz lidostu, kur nekad nav būts, un uz valsti, kas aiz desmit atslēgām.
Prieks, ka mums viss izdevās. Un vislielākais paldies visiem iesaistītajiem!
Jūs esat pilotējis sarkanbaltsarkano lidmašīnu, kas piedalījās Latvijas simtgades svinībās. Kādas bija sajūtas?
Sajūtas bija neaizmirstamas. Mēs kā nacionālā lidsabiedrība esam daļa no Latvijas. Ne vien emocionāli, bet arī juridiski – ikviens, iekāpjot mūsu lidmašīnā, atrodas Latvijas teritorijā.
Pats lidojums ilga minūtes desmit, bet sagatavošanās process aizņēma pusgadu. Kad saņēmām ielūgumu piedalīties, vispirms bija jāvienojas par maršrutu, tad jānoskaidro iespējamais šķēršļu augstums, tad attiecīgi jāizplāno, kādā augstumā veikt lidojumu, lai nevienu un neko neapdraudētu.
Jo tas ir zemais lidojums, turklāt virs pilsētas centra. Un vēl lidojums grupā.
Jā, tie ir pilnīgi citi apstākļi. Maršrutu saskaņojām ar Civilās aviācijas aģentūru. Savukārt lidojums grupā prasīja papildu apmācību. Te svarīga ir komunikācija un uzticēšanās. Ir līderis, kas ved grupu un dod komandas, kuras pilotiem nekavējoties ir jāizpilda.
Iedomājieties, lidmašīna, kam spārna vēziens ir nepilni 36 metri, veic pagriezienu. Lidmašīna tiek sagāzta, ārējais spārns iet uz augšu, iekšējais uz leju.
Ja esat braukusi ar ūdensslēpēm, tad zināt, kas notiek pagriezienā, kad ātrums vispirms palielinās un tad samazinās…
…un falle atšļūk un tev ir tas jākompensē ar rokām.
Tieši tā! Līdzīgi ir arī te: ārējai lidmašīnai ir jāpaceļas uz augšu un jāpalielina ātrums, iekšējai lidmašīnai jālaižas uz leju un jāsamazina ātrums. Tas viss ir iepriekš precīzi jāatstrādā.
Un, re! Jau atkal fizika un ģeometrija!
Tā gan. Bet gandarījums pēc tam ir milzīgs. Un sajūtas ir fantastiskas. Tiem, kas nicīgi jautā, ko tad Latvija man tādu ir devusi, gribu atbildēt ar pretjautājumu: bet ko tu pats esi devis Latvijai?
Mums šī bija brīnišķīga iespēja apliecināt, ka esam priecīgi un lepni būt daļa no Latvijas un pateikties savai valstij par to.
Kāds ir jūsu mīļākais lidojuma maršruts?
Uz Rīgu. Uz mājām. Vienmēr ar prieku uzmetu aci Lielupes lokiem. Ja nāku no otras puses, priecājos, cik skaisti izskatās Jelgava vakarā, kā tur gaismas spīd. Lidojot pāri Kurzemei, ja labs laiks, skatos – re, kur Kuldīga, re, kur Pāvilosta, re, kur Kolka!
Esmu ar jums lidojusi. Atceros, kā jūs mudināt pasažierus pievērst uzmanību tam, kas redzams iluminatorā. Un arī to, kā reiz paskaidrojāt, kāpēc lidmašīna mainīs maršrutu, lai aplidotu negaisa mākoni. Tomēr galvenais, ko atceros, ir jūsu balss nomierinošais tembrs un intonācija.
Kapteiņa uzdevums ir sniegt informāciju pasažieriem. Ir standarta situācijas, kad es vienkārši aprunājos, padalos ar savām tā brīža sajūtām.
Ir nestandarta situācijas, kad vajag izstāstīt, kas notiek. Jo cilvēki baidās no tā, ko nezina, un no tā, ko nevar kontrolēt.
Bieži vien tas, kas pasažieriem varētu šķist kaut kas īpašs, lidotājam ir normāla parādība. Reizēm stāstu, ka negaisa dēļ nāksies mainīt maršrutu. Ka tādēļ būs 10 minūšu kavēšanās, taču tas tiek darīts visu mūsu drošības labad.
Vai ziemā mēs ielidojam mākonī, uz spārniem sāk veidoties apledojums, kas noteikti jādabū nost, jo lidmašīna kļūst smagāka un tiek izjaukta gaisa plūsma ap spārnu. Tādēļ tiek aktivizēta pretapledošanas sistēma, ledus sāk plaisāt un gabaliem atdalīties no spārna.
Kādam var šķist, ka lidmašīna drūp. Es tādās reizēs jau iepriekš saku: mēs ielidojam zonā, kur veidosies apledojums, mēs tūdaļ iedarbināsim sistēmu, kas šo ledu aizvāks. Reizēm ledus gabali krītot atsitas pret fizelāžu.
Pasažieriem tas var šķist draudīgi, taču man šī skaņa ir kā nomierinoša mūzika, kā šūpļa dziesma, jo tas nozīmē, ka sistēma darbojas, viss ir kārtībā.
Ko darāt brīvā laikā?
Man ir vairākas pozitīvas atkarības. Viena no tām ir skriešana. Agrāk reizi gadā skrēju maratonu, ko parasti centos apvienot ar ceļošanu. Esmu skrējis Lisabonā, Atēnās, arī Amerikā.
Ņujorkas maratonu?
Ņujorkas ne, tas būtu interesanti, tikai ne šobrīd. Pēdējos divus gadus maratonu neesmu skrējis, jo darbā slodze pamatīga. Tagad cenšos ik nedēļu trīs četras reizes kārtīgi izskrieties. Prieka pēc.
Un vēl viena mana pozitīvā atkarība ir pirts ar četru stundu rituālu prasmīga pirtnieka gādībā. Mēģinu reizi divās trīs nedēļās atlicināt tam laiku.
Kas dara jūs laimīgu?
Mana pasaule turas uz trim vaļiem. Pirmais ir mājas. Tās man nozīmē ļoti daudz. Otrais valis – es gribu lidot. Nav svarīgi, ar lielu vai mazu lidmašīnu, galvenais ir lidot. Un trešais valis ir novērtējums.
Man nevajag koferi ar zeltu, man vajag, lai ir nodrošināta mana ikdiena – tas, kas nepieciešams vienkāršai, veselīgai un ērtai dzīvei.
