“Mana mamma bija pret!” Žurnālistikas students Jānis par izvēli iestāties Zemessardzē 18
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Žurnālistikas students Jānis Rihards Klāks Zemessardzes 51. Dobeles kājnieku bataljonā nesen sācis pildīt šīs vienības sabiedrisko attiecību speciālista pienākumus. Tie neesot mazāk svarīgi par prasmi lietot ieročus.
Cik ilgi esat Zemessardzē, un kā nolēmāt kļūt par zemessargu?
Jānis Rihards Klāks: Zemessardzē iestājos 2017. gadā. No 14 gadiem biju jaunsargs Tukumā, un tā joma visu laiku ir interesējusi, pats kādreiz spēlēju futbolu. Patika sevi pārbaudīt, pasvīst, apgūt ko jaunu.
Viss sākās ar jaunsardzi, un, kad man bija gandrīz 18 gadi, mūsu vidusskolā bija atnākuši zemessargi un stāstīja par sevi. Es iepriekš kaut ko zināju par Zemessardzi, bet nebija motivācijas pieteikties.
Pēc prezentācijas pieteicos un kopš tā laika esmu zemessargs.
Kas dod gandarījumu par atrašanos Zemessardzē?
Varbūt pašas mācības dod ieguvumu sev, bet gandarījums par atrašanos Zemessardzē rodas, kad vari palīdzēt kādam citam. Varbūt aizbraukt palīgā kādam pansionātam, sakrāmēt malku vai piedalīties pazudušu cilvēku meklēšanā, dažādi atbalstīt sabiedrību.
Tajā brīdī ir liels gandarījums. Pirms tam es biju “Bezvēsts LV” brīvprātīgais, bija tāda pieredze.
Mācībās ir gandarījums, ka esi pārbaudījis sevi, izturējis, gulējis mīnus 25 grādos bez ugunskura.
Tas ir gandarījums, bet lielākais ieguvums ir zināšanas un iepazītie cilvēki.
Vai esi gandarīts, ka esi Latvijas sargs?
Protams, un man tā nostāja ir tāda, ja kaut kas sāktos… esmu tāds cilvēks, kas dotos palīgā, ja arī nebūtu zemessargs.
Ja kaut kas notiktu, ietu aizsargāt valsti un cilvēkus, un man tā nostāja ir tāda – ja, nedod Dievs, kaut kas sākas, tad labāk, ja māki apieties ar ieroci un neapjūc.
Cik ilgs laiks nepieciešams, lai varētu teikt, ka zemessargs var pildīt uzdevumus?
Nepieciešam iziet pamatapmācības un vēl gadu vai vairāk vienkārši apmeklēt mācības. Bet, lai tiešām būtu spējīgs profesionāli, vajadzīgs ilgāks laiks.
Šaut iemācīties ir viegli, bet pareizi šaut, tēmēt, sagatavot sevi šaušanai – tas ir kaut kas cits, kam nepieciešams treniņš.
Cik svarīgs bataljonā ir sabiedrisko attiecību speciālista amats?
Komunikācija visās nozarēs ir svarīga. Neatceros, kurš pasniedzējs to teica augstskolā, – lielu krīzi ar labu komunikāciju var pataisīt par mazu krīzi, bet mazu krīzi ar sliktu komunikāciju pārvērst par lielu krīzi.
Šim speciālistam jāinformē sabiedrība skaidri un saprotami. Ja tas nenotiek – cilvēku galvas nestāv tukšas, un, ja nedodam informāciju, kas notiek un kā tas var attīstīties, ko darīt mums un civilajiem, tad tajās galvās var ienākt propaganda vai viltus ziņas.
Kā ģimene novērtēja iestāšanos Zemessardzē?
Kā jebkurai mammai, viņām negribas tādas lietas. Protams, mana mamma bija pret. Nevis tā, ka – neiestāsies, bet viņa ieteica nestāties. Viņai kā mammai ir bail par tādām lietām, jo mēs saprotam, kas notiktu, ja sāktos karš.
Tētis teica, ka tā ir mana izvēle. Jā, es, protams, iestājos, un, ja mamma pirmajā laikā vaicāja – kāpēc es tā izdarīju, tad tagad viss ir saprotami.
Es mammu izglītoju par militāro jomu. Tagad iestāšanos Zemessardzē viņa uztver daudz mierīgāk un saprotošāk.
Tagad arī mans brālis ir iestājies šajā pašā bataljonā un vairāki draugi ir izrādījuši interesi par to.
