“Svarīgākais ir gatavība vienmēr dot atpakaļ prettriecienu.” Saruna ar Raimondu Čudaru 35
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šis laiks ar saviem izaicinājumiem drošības sfērā mudina domāt par mūsu valsts pagātni pagājušā gadsimta liktenīgajos Otrā pasaules kara gados, uzskata Salaspils mērs Raimonds Čudars, un atcerēties, ka miers un labklājība nav kaut kas pats par sevi saprotams, kas garantēts uz visiem laikiem, par to jārūpējas pastāvīgi.
Novads un drošība, tā iedzīvotāji, pašvaldības vadība un drošība – cik tas aktuāli? Vai aktuālāk, piemēram, par zāles pļaušanu?
Drošība ir galvenais, kas sabiedrībai un katram cilvēkam nepieciešams. Miera laikos aizmirstam par to un liekas, ka tas ir pats par sevi saprotams. Bet, manuprāt, pēdējos gados, skatoties tādā plašākā pasaules kontekstā uz to, kas notiek Austrumeiropā, mēs arvien vairāk apzināmies, ka drošība nav kaut kas pats par sevi saprotams, tā ir lieta, pie kā nepārtraukti jāstrādā dažādos veidos.
Mēs runājam par drošības nodrošināšanu tieši pret dažādu veidu draudiem, un tas ir jautājums, cik stipra ir mūsu sabiedrība, mūsu demokrātiskā struktūra, mūsu institūti un cik mēs esam stipri kā sabiedrība, kā kopiena, kā valsts spējīgi tikt paši ar sevi galā.
Manuprāt, šajā populisma laikā saskaramies ar atsevišķiem cilvēkiem, kuri – es nezinu viņu motivāciju –, bet man šķiet, ka viņi nodarbojas ar valsts demontāžu, nepiedāvājot neko citu vietā, un tas ir ļoti bīstami. Mēs nesaskaramies ar populistiskiem politiķiem, kuri saka – šis te viss neder, mēs tagad celsim kaut ko jaunu, un noformulē, ko tieši. Faktiski saskaramies tikai ar demontētājiem. Un šie demontētāji lej ūdeni uz citas valsts dzirnavām.
Valstī pastāv noteikti likumi, ko pieņem Saeima, demokrātiski vēlēta institūcija, kurā vairākums ir lēmis par vienu vai otru pasākumu, it sevišķi pandēmijas laikā, kas būtībā arī saistīta ar drošību.
Un, ja mēs atļaujamies aicināt uz nepakļaušanos šiem pasākumiem – mēs nerunājam par cilvēktiesības pārkāpjošiem noteikumiem, nerunājam par noteikumiem, kas ir bīstami dzīvībai, kas ietekmē cilvēka veselību vai pamatvērtības, bet runājam par pasākumiem, kas iepriekš ir plaši apspriesti, pārdomāti un pieņemti. Jā, ar domstarpībām, bet pieņemti, un, ja kāds atļaujas tam visam spļaut virsū un teikt, ka es nepakļaušos, – tad tāds ir jāliek cietumā.
Bet mēs to nedarām.
Mēs to nedarām, mēs domājam, ka tas viss pāries kaut kā. Krieviski saka – “rassasjotsa”. Es nepretendēju uz galveno viedokli, es tikai uzskatu, ka mēs domājam kā agrāk – kā tas parasti bijis –, tajā pašā laikā mums jāņem vērā, ka pasaule ir strauji mainījusies.
Tik strauji, taču mēs nevaram vienkārši ļaut demontēt visu, ko mūsu vectēvi un tēvi radījuši. Ir radīta gan Satversme, gan noteikta kārtība, un tas vienkārši ir jāglabā, un tā ir primārā drošība.
Vai esam sekmīgi cīnījušies ar kovidu, un cik daudz piekritēju atraduši minētie populisti?
Vai visi lēmumi bija pareizi, es teiktu – nē. Bija lēmumi, kas varēja būt labāki. To mēs kā pašvaldības novērojām sākotnējā posmā, kad Ministru kabinets vēl pirms gada pieņēma lēmumus, kas saistīti ar epidēmijas ierobežošanu, kas attiecās uz izglītību, uz interešu izglītību, uz dažādām pašvaldības darbības jomām.
Tie bija samudžināti un mainīgi, ķērām papīrus – ko mēs drīkstam, ko nedrīkstam. Daļa nesaprata, kas tur rakstīts, daļa saprata citādi. Ministrijas skaidroja, kas tur rakstīts. Pēc trim dienām atsevišķos gadījumos grozīja tos noteikumus, bet mērķis jau bija vērsts uz to, lai situāciju ierobežotu.
Mēs kopumā skatāmies uz situāciju, mēs pirms pusotra mēneša bijām šokā, ka Latvija ir vienīgā valsts, kas ievieš lokdaunu. Izrādījās, ka mēs bijām pirmā zīlīte. Jo tā jau bija – cilvēki aizbrauca uz Vāciju vai Austriju oktobrī, šķiet, un teica, re kā, šeit viss ir kārtībā! Pie mums ir lokdauns,bet pagāja pāris nedēļas, un Austrija ieviesa lokdaunu un obligāto vakcināciju līdz februārim.
Tādēļ, skatoties kopumā, jāatzīst, ka valdība darīja visu, kas šajā brīdī bija nepieciešams ar atsevišķiem izņēmumiem. Bet situācijā, ka neviens nezina, kā viss attīstīsies, tas ir saprotami.
Cik lielā mērā tikuši saklausīti populistu vēstījumi, vai tas varētu būt drauds?
Ja atkal runājam par drošību, epidemioloģisko situāciju, tad mēs saskaramies ar kaut ko pavisam jaunu, un tas ir saistīts ar to, ka daļa sabiedrības – maza daļa, ja skatāmies procentuāli, bet pietiekami savas tiesības norādoša, ir principiāli pret. Un šis principiālais pret nav balstīts racionālos apsvērumos.
Šis principiālais pret ir saistīts ar dažādu veidu psiholoģiskajiem tipiem, un problēma ir tāda, ka tas ir pats par sevi – tie desmit procenti ir pie mums, tie ir Vācijā, Francijā, tie ir visur. Tas ir sabiedrisks fenomens. Šajā gadījumā tas ir jautājums, kā mēs kā sabiedrība ar šo situāciju tiekam galā. Ir jau arī šausmīgas ziņas.
Pēdējās ziņas ir no Brandenburgas Vācijā, kur kāds ģimenes tēvs, būdams tā saucamais šķērsdomātājs, vienkārši salasījies dažādu veidu informāciju, ņemot vērā īpašo psiholoģisko stāvokli, nogalināja visu savu ģimeni – trīs nepilngadīgas meitas, sievu – un nošāvās pats. Un tas viss patiešām ir saistīts ar šo krīzi.
Tas ir tiešā veidā saistīts ar šīm sekām – šis cilvēks no sirds uzskatījis, ka viņam draud, bija salasījies arī dažādas maldu ziņas, ko nevarēja dīvainā kārtā atšifrēt. Piemēram, viņš bija salasījies ziņas, ka tiem, kuri nepotēsies, Vācijas valdība ņems nost bērnus. Mums ir jārēķinās, ka tā ir objektivitāte.
Esmu saskāries ar pašam tuviem cilvēkiem, kuru domāšanas veidu ilgi esmu pazinis, kuri ir principiāli pret vakcināciju. Un mani argumenti, ko es lietoju, nestrādā. Es domāju, ka tur nestrādā arī virusologu, zinātnieku argumenti. Tur nestrādā nekādi argumenti.
Vēl viens drošības aspekts ir jautājums par to, kā iespējams sasniegt sabiedrības locekļus – ar “Panorāmu” un TV3 ir par maz. Ja sabiedrībai zūd interese par notiekošajiem procesiem, tas kļūst bīstami.
Kā lai viņus sasniedz?
Tā ir skola. Teiksim tā – protams, ir tādi vecāki, kas savus bērnus nesūta skolā, bet tie ir izņēmumi. Mēs runājam par obligāto pamatizglītību līdz devītajai klasei Latvijas valstī. Tas nozīmē, ka visi nākamie vai esošie pieaugušie sabiedrības locekļi ir skolā. Un, protams, no šī viedokļa nevar pārvērtēt izglītības nozīmi sabiedrībā.
Tā ir tik milzīga, un te ir divi aspekti. Tas, kas attiecas uz militārās mācības vai dzimtenes aizsardzības mācības ieviešanu skolā, un vēl mūsu Salaspils gadījumā svarīgs ir jautājums par līdztautiešiem.
Man patīk prezidenta dotais vārds šajā gadījumā, nevis cittautieši, bet līdztautieši, viņu integrācija mūsu kopējā sabiedrībā. Mums jau nav citu instrumentu kā tikai izglītība, citi neeksistē. Un tas ir fundamentāls jautājums, lai bērni mācītos kopā no dažādām kopienām, ja tā varētu teikt.
Kā uzrunāt aizvien labāk dzīvojošo sabiedrību vairāk domāt par pienākumiem, tajā skaitā ar valsts drošību saistītajiem?
Es arī par to domāju. Pieļauju, ka kāds jaunsģimenes tēvs vai mamma, kas dienu no dienas strādā birojā vai ir mazs uzņēmējs vai menedžeris, kam ir daudz darba, ir konkurence, ir stresa situācija, un viņi pa dienu strādā, tad atnāk mājās, bet tur jānodarbojas ar bērniņiem, jāved viņi no bērnudārza, un vairs nekam citam nepietiek spēka.
Labi iztēlojos nogurumu, kāds ir šā laika vecākiem. Saprotami, ka tikai daļa, parasti tie ir vīri, izvēlas Zemessardzi kā īpašu savu aicinājumu, un viņiem jārēķinās ar to, ka tas prasa daudz laika un spēka. Tomēr jārēķinās, ja mēs to darām pilnībā uz brīvprātības principiem, kā tas valstī šobrīd ir, tad jāsaprot, ka tas ir tāds individuāls lēmums un pareizi jau ir, ka tas ir apsvērts no visām pusēm.
Jo pēc tam seko pienākumi pret armiju, tad mācības, tad zināma nepieciešamība rezervēt laiku vienam vai otram pasākumam, kurā, iespējams, būdams aizņemts darbā, nemaz nevari piedalīties. Ar to jārēķinās, tādēļ militārās mācības atvēršana skolās ir veids, kā, pirmkārt, palielināt to cilvēku daudzumu, kas brīvprātīgi izvēlas Zemessardzi, bet otrs – tas ir veids, kā lielāko daļu cilvēku iepazīstināt gan ar situāciju, gan pamatiem, jo mēs tik tiešām dzīvojam tādā sabiedrībā, kurai, paldies Dievam, nav bijusi saskare ar militāriem draudiem, un vienā brīdī mums šķiet, ka uz mums tas neattiecas.
Kāda izskatās Latvijas drošība, ņemot vērā notikumus uz robežas ar Baltkrieviju, Kremļa valdnieka iesākto karu Ukrainā un viņa ambīcijas? Cik droši jūtaties kā ES un NATO dalībvalsts lielas pašvaldības vadītājs?
2000. gadu mijā es biju jauns advokāts un man bija jāvada obligātā lieta – tā saucamā obligātā aizstāvība, un man bija jāved viena cilvēka lieta, viņš bija ļoti vecs jau tajā laikā, bija apsūdzēts genocīdā. Tas bija saistīts ar 1940. un 1949. gada notikumiem Latvijā. Mans uzdevums bija aizstāvēt šo cilvēku.
1940. gadā viņš bija iebraucis šeit kopā ar padomju armiju, palicis te, apprecējies ar vietējo iedzīvotāju. Prokuratūra cēla apsūdzību par noziegumiem 1940., 1949. gadā. Man šīs lietas ietvaros bija iespējas izskatīt to, kas tika veikts tajā laikā. Man nav ilūziju par okupācijas režīmu darbības veidu teritorijās, kuras tie ieņem. Zinu, kā viss notiek. Sāk ar robežsargiem. 1940. gadā sāka ar robežsargiem, tādēļ ka viņi visu zināja.
Viņi vienmēr zināja, kas notiek otrpus robežai. Robeža vienmēr ir caura. Sāk ar robežsargiem, pēc tam ar visiem pagastvečiem un sievām, tajā laikā pašvaldības vēlētas nebija, bet bija ieceltie ulmaņlaika veči un sievas. Gandrīz simtprocentīgi. Tā darbība ir absolūti sistemātiska, tā ir darbība, kas ir saistīta ar tiem cilvēkiem vai vietējiem līderiem.
Faktiski notiek valsts sagraušana caur sistēmisku procesu ar noteiktu cilvēku izolēšanu vai iznīcināšanu. Tas bija Staļina laiks, bet pieļauju, ka metodes ir tādas pašas, tikai mazliet mīkstākas. Mēs vienmēr esam domājuši par 1940. gadu Latvijā.
Cik aktuāli jums laiku pa laikam pārdomāt 1940. gadu?
2014. gadā, kad norisinājās Krimas un Donbasa notikumi, es faktiski pilnīgi reāli pieļāvu iespējamību, ka mums var uzbrukt. Šobrīd arī neizslēdzu šādu iespēju, ka var uzbrukt.
Kādi tam ir argumenti?
Argumenti ir saistīti ar to, ka, manuprāt, pirmkārt, mūsu kaimiņiem likumi nav rakstīti, otrkārt, viņiem īsti nav ko zaudēt. Tas ir jautājums par sankcijām. Ko dod sankcijas, ja lielākajai daļai iedzīvotāju šīs sankcijas neko nenosaka?
Mēs saskaramies ar neaprēķināmām darbībām, ar situāciju, ka mēs nevaram paredzēt darbības. Mēs varam sagaidīt jebko. Manuprāt, svarīgākais šajā gadījumā ir gatavība vienmēr dot atpakaļ prettriecienu. Ļoti konsekventi, bez muļļāšanās.
Vai tiek plānotas kādas kopīgas mācības ar Zemessardzi nākamajam gadam?
Mums ir 19. kaujas nodrošinājuma bataljons, tas ir mūsu bataljons, tas gan bāzējas Ropažu novadā, bet tas ir arī mūsu bataljons, tajā ir iesaistījušies arī mani kolēģi no pašvaldības. Ar prieku esmu skatījies, kā viņi tam velta savu laiku un enerģiju. Man pašam pirms vairākiem gadiem bija iespēja piedalīties mācībās, kas tieši bija saistītas ar militāra rakstura operācijām pilsētvidē.
Es pat biju iesaistīts lomas spēlēšanā, mūsu 19. bataljons sargāja domes ēku. Ņemot vērā draudus, kas tolaik bija aktuāli, par šo hibrīdkaru un vietējo amatpersonu ietekmēšanu no okupantu – agresoru puses.
Tika izspēlēts, kādā veidā to novērst. Es piedalījos, visi bija šajā domes ēkā, un es biju šeit zināmā mērā kā aizsargājamā persona. Civilajai pārvaldei šādās situācijās ir jāspēj darboties, jārāda, ka tā ir, ka tā eksistē.
Ja tās vairs nav, tad nav arī pārstāvniecības, kas var kaut ko pateikt. Tad uzrodas dīvaini zaļie cilvēciņi.
