Svarīgāko izdzīvot ar sirdi 0
Spēkavīrs Raimonds Bergmanis bruņurupučus cilā krietni rotaļīgāk nekā savas dzīves emocionālos mirkļus. Esot grūti iebraukt filozofiskās sliedēs, ja visu laiku svarīgākais bijis: redzu, ka vajadzīgs, ķeros klāt un daru. Bez liekas spriedelēšanas. Varbūt tieši šīs ievirzes mūsu laikam trūkst visvairāk?
Skrējiens nekad neapstājas, tikai raibo notikumu vidū pēkšņi iemirdzas tas, kas svarīgāks par pārējo. Pavasaris, meitas izlaidums, 9. klase pabeigta. Tavā priekšā pēkšņi pieaudzis cilvēks. Jebkurš tāds ir jau kopš dzimšanas? Jā, to zinām, tikai lāgā nemākam rēķināties. Droši vien īsti neiemācīsimies nekad. Bet kādu līdz galam neizprast nenozīmē, ka viņš ir citāds nekā patiesībā.
Ko vispār nozīmē vārds pieaudzis? Citādu atbildību – lielāku? Bet var taču būt arī pieaudzis cilvēks bērna prātā. Ārkārtīgi grūta lieta – nosaukt vārdos to, ko vēl neviens nav spējis precīzi formulēt. Noteikt standartu, kurā it kā būtu jādzīvo arī pārējiem. Bet skaidrs – kaut kādas robežas tomēr ir jāvelk. Jāiemācās tās pieņemt un respektēt. Kaut vai tāpēc, ka dzīvē iekārtots: ja robežu pārkāpj, bieži notiek tā, kā nevajag.
Tāpat kā bērni, mēģinot pastumt robežas platākas, rīkojas pieaugušie. Dažreiz iegūst plašāku teritoriju. Tomēr bieži gadās, ka stipri sasitas.
Katra diena atgādina par robežām. Visvairāk ar iespēju izvēlēties. Paiet garām tam, kurš uz ielas paklupis, vai palīdzēt piecelties? Darīt vai nedarīt? Piekrist vai būt pret? Kad par to jālemj, parasti grūti pateikt, vai tā ir sīkā vai nozīmīgā izvēle. To bieži atskārst tikai tad, kad izvēļu vairs nav palicis daudz. Tāpēc vissvarīgākais – lai izvēle būtu pakļauta paša noteiktiem kritērijiem. Varbūt labi, ka tik atšķirīgi tos meklējam. Vieni – ātri un skaisti. Citi – ilgi un smagi.
Galvenais manā izvēlē? Lai ne brīdi nav vienmuļi. Lai katrs mirklis ir piepildīts. Un lai tajā, kam ķeros klāt, varu ielikt sevi visu. Ja zinu, kas jādara, eju un daru. Ne tikai to, kas sagādā prieku.
Klasiskās vērtības lielākoties ir ģeniālas savā vienkāršībā. Visos laikos.
Svarīgākā no tām – miers. Tas, ka jebkurā vecumā vari dzīvot harmonijā ar sevi, dabu, apkārtējo vidi, savām izvēlēm, arī tām pārdrošākajām. Netaustāmi, pašsaprotami. Nedomājot, ka tas iespējams vienīgi tālab, ka pretī tam, ko uzskatām par ļaunumu, atrodas barjera. Robeža, ko apsargā karavīrs.
Karavīrs – miera garants vai nāves nesējs? Ļoti svarīga izvēle – kā uz to skatīties. Viena no vissvarīgākajām.
Droši vien taisnība tiem, kuri apgalvo, ka ikviens ir mākslinieks un visi ir filozofi. Bet var tvert arī citādi: neizvirzīt sev par mērķi izķidāt, kādi ir citi un kāds no visdziļākajiem psihoanalīzes viedokļiem esmu es, bet normāli dzīvot – tā, lai pašam interesanti. Tā ir daudz foršāk, kaut ne vienmēr vieglāk.
Visā pasaulē ir trīs svarīgi jēdzieni: himna, karogs un karavīrs – cilvēks, kurš par vietu, kurai piederīgs, par ļaudīm, kuru priekšā atbildīgs, gatavs ziedot pašu dārgāko – dzīvību. Mums bieži vien citādi: priekš kam gan armija, kam mums karavīri?…
Kamēr neiemācīsimies sava karoga priekšā lepnumā izslieties, savu himnu nevis kautrējoties murmulēt, bet ar sirdi izdzīvot, kā to dara amerikāņi, briti, portugāļi, mūsu klasisko vērtību skala ir mazliet apdraudēta. Un ļoti samudžināta.
Latvijā augstākais apbalvojums par nopelniem valsts labā ir Triju Zvaigžņu ordenis. Manuprāt, šim apbalvojumam laiks pieteikt tos, kuri svešumā mīt jau trijās paaudzēs, bet joprojām runā latviski.
Un mazliet piebremzēt ar publisku gaušanos – citādi man nebūs, ar ko ģimenei barot. Pozitīvajam ideālam, kam vērts sekot, tomēr jābūt citādam. Kaut vai saistībā ar stāstu par savām emocijām, līdzdzīvojot mūsu sportistu startiem olimpiādē. Nav tik svarīgi atspoguļot, cik skaļi kāds kliedzis, sēdēdams pie televizora. Un vai vispār šim notikumam pievērsis uzmanību. Svarīgi, kas notiek pēc tam un kas no šīm emocijām mūsos mainās.
Spriežam: latvietis nevar iedomāties sevi bez dabas. Par to, cik daba ir pilnīga, var filozofēt gadiem. Tāpat, kā šis skaistums tiek pazudināts, līdzi ņemot to daiļumu, kas pašos. Es pieņemu dažādību. Izvēli mainībā un tajās iespējās, kas tev dotas tieši šobrīd. Ja nevaru aizbraukt pie ozola, kura stumbru nespēj aptvert pat vairāki cilvēki kopā, pielieku plaukstu ozolkoka galdam istabas vidū. Un jūtos labi, jo esmu dabā.
Kā mums pietrūkst, lai himnas laikā gan bērniem, gan pieaugušajiem pleci izslietos un roka pati pārliecinoši nogultu uz sirds? Laikam jau piena, kas dara stiprākus kaulus un taisnāku mugurkaulu. Tas nekas, ka cilvēki, kuri nākuši no citas ģeogrāfiskās vides, apgalvo, ka piens var būt pat kaitīgs. Kas citur labs un pareizs, mums var arī nederēt.
Pasaule ir milzu māja ar daudzām ļoti atšķirīgām istabām. Daža būvēta no akmens bluķiem, cita no ķieģeļiem, vēl kāda varbūt veidota smilšakmenī. Taču der atcerēties – smilšu graudiņš šķiet niecīgs vien līdz brīdim, kamēr apjēdzam: pat sīkākais no tiem spēj salauzt vissarežģītāko aparātu. Un tad kļūst jaudīgāks par jebkuru monumentu.
