Kā jūs nonācāt līdz lēmumam mācīt ekonomiku? 1
Vispār esmu ģeogrāfijas skolotāja. Sāku te strādāt, kad skola dibinājās. Kad biju te nostrādājusi trīs gadus, “Junior Achievment Latvia” izsludināja uzņemšanu kursos ekonomikas skolotājiem. Sāku domāt, ka ģeogrāfijā man nemaz tik daudz stundu nav, gribētu mācīt arī ekonomiku. Aizbraucu uz kursiem un ķēros pie šī darba. Bija jau arī interesanti, kāda gan šī ekonomika ir. Sākumā bija tikai viena grāmata – vai nu angliski, vai krieviski, ko izmantot ekonomikas skolotāja darbā.
Kāpēc skolēniem būtu jāmācās ekonomika? Pati atzināt: ne jau visi būs uzņēmēji.
Katrs ik dienu pieņem kādus ekonomiskus lēmumus. Domāju, ka katrs saprātīgs ekonomikas skolotājs māca neņemt ātros kredītus, uzkrāt, stāsta, kas ir trešais pensiju līmenis, kas ir apdrošināšana, kāda jēga darba līgumam un arodbiedrībai, kā strādā bankas. Tas ir obligāti nepieciešams.
Tātad mācāt arī finanšu pratību un darba tiesības?
Jā, tas ir obligāti nepieciešams. Jo skolēns pēc vidusskolas var arī neaiziet nekur citur mācīties, tāpēc šīs zinības jāapgūst jau skolā. Cenšos dot arī kritisko domāšanu, lai jaunieši neticētu tiem deputātu kandidātiem, kuri vienlaikus sola palielināt pabalstus un samazināt nodokļus.
Ceru, ka jaunajā uz kompetencēm balstītajā izglītības standartā šie jautājumi būs vairāk iekļauti.
Vai pati nepiedalīsieties tā radīšanā? Valsts izglītības satura centrs solīja piesaistīt skolotājus.
Es pieteicos, bet mani neakceptēja. Es gan ļoti gribētu, lai, pirms šis standarts tiktu izstrādāts un stātos spēkā, tomēr ar skolotājiem izdiskutētu, ko mēs saprotam ar koncepcijā iekļauto uzņēmējdarbības kompetenci. Negribētos, lai notiek tā, ka vispirms ir lēmums un tikai tad sākas diskusijas. Diemžēl iepriekšējais standarts tapa diezgan šaurā lokā un mēs tikai saņēmām galarezultātu.
Vai, jūsuprāt, izglītības satura reforma bija vajadzīga?
Es vispirms paskatīšos, kāds šis jaunais saturs būs, un tad secināšu, vai man to vajadzēja.
Kas jums patīk skolotāja darbā un kas traucē strādāt?
Man patīk tas, ka skolotājam ir dota milzīga vara. Skolotājs var skolēnus aizvest uz vienu un var aizvest uz otru pusi. Var dot idejas un iedvesmu tālākai dzīvei un var vispār nemotivēt, tikai parādīt, ka dzīve ir šausmīga. Ļoti svarīgi skolotājiem ir apzināties motivēšanas svarīgumu. Un tā sajūta, ka izdevies skolēnu motivēt, ir lieliska.
Savukārt vistraģiskākais skolotāja dzīvē ir tas, ka fiziski nav laika visu izdarīt tā, kā vajadzētu. Veiksmīgs, labs skolotājs un darbaholiķis – tie diemžēl ir sinonīmi. Ir grūti apzināties, ka varēja kaut ko izdarīt labāk, ka varēja kādam bērnam vairāk palīdzēt, bet diemžēl neesi bijis spējīgs to izdarīt. Tagad visi žēlo lauku skolēnus, bet man žēl pilsētas bērnu, kuru klasē ir ap 30. Tad, kad daudzi apslimuši vai kāda cita iemesla dēļ nav skolā, stunda noskaņas ziņā ir daudz labāka: bērni vairāk var izteikties.
