Cik daudzi no skolēniem uzņēmējiem vēlāk nodibina īstus uzņēmumus? 1
Pirms dažiem gadiem skolniece Elīna Barkāne pētīja, kas noticis ar mūsu absolventiem, kam bijis mācību uzņēmums. Secinājumi bija ļoti labi. Tobrīd Latvijā bija ekonomiskā krīze, bija daudz bezdarbnieku. Taču pētījums parādīja, ka starp šiem absolventiem nav bezdarbnieku, ka visi sevi ir atraduši darba tirgū. Savus uzņēmumus nodibina apmēram 20 procenti. Ir arī tādi, kuri vienlaikus strādā algotu darbu un vada savu uzņēmumu.
Nav jau visiem jākļūst vēlāk par uzņēmējiem, taču viņi vismaz būs izmēģinājuši, kā tas ir. Tāpēc argumentēti varēs pieņemt lēmumu, ko savā dzīvē darīt. Turklāt tas, kuram bijis kaut mācību uzņēmums, būs arī labāks darba ņēmējs: viņš vairāk sapratīs darba devēja problēmas un vajadzības.
Vai kāds “lielajā” dzīvē attīsta to pašu produktu, ko sācis ražot mācību uzņēmumā?
Tā gan parasti nenotiek. Pirms dažiem gadiem mums bija ļoti labs uzņēmums, kas ražoja koka tauriņus. Viens no šā uzņēmuma īpašniekiem, kurš tagad mācās augstskolā tikai otro gadu, nodibinājis Jelgavā kebabu ēstuvi. Ļoti priecājos, ka viņam izdevies tik ātri sevi atrast biznesā. Acīmredzot mācību uzņēmumā ir ieguvis pārliecību: “Es varu!”
Protams, ne vienmēr savu uzņēmumu izdodas atvērt tik ātri pēc skolas beigšanas. Reiz gan tikāmies ar kādu uzņēmēju, kurš teica: savs uzņēmums jādibina, kamēr vēl esi jauns un dzīvo pie vecākiem. Jo tad, pat ja biznesā neveiksies, tev būs kur dzīvot un vecāki tevi pabaros. Tāpēc ļoti labi, ka augstskolās ir biznesa inkubatori. Domāju, ka ar laiku Latvijā būs aizvien vairāk uzņēmēju.
Labi arī, ka ir dažādi konkursi un programmas, kas atbalsta jaunos uzņēmējus. Piemēram, nesen mūsu 12. klases skolēns konkursā “Biznesa ekspresis” uzvarēja Zemgales novadā un ieguva 5000 eiro sava produkta – interesanta, inovatīva gaismekļa – attīstībai.
Ja ir tik daudz mācību uzņēmumu kā jūsu skolā, vai iespējams vienmēr rast jaunas idejas, kādus produktus šiem uzņēmumiem ražot?
Idejas atrast vienmēr ir grūti neatkarīgi no tā, vai uzņēmumu ir daudz vai maz.
Kāda ir skolotāja loma? Vai jūs arī domājat, ko skolēniem ražot, vai tikai konsultējat?
Ir dažādi: vienam daudz vajag palīdzēt, citam mazāk. Kādam vidusskolā vispār nevajag palīdzēt, jo 8. klasē jau pilnībā iemācījies strādāt šādā uzņēmumā. 7. klasē sākums gan ir ļoti grūts.
Mācību uzņēmumi ļoti attīsta skolēnu spēju darboties komandā. Kad “parastās” stundās ir grupu darbs, bieži vien viens skolēns strādā par visiem, bet uzņēmumā darba ir tik daudz, ka nav iespējams vienam visu paveikt: gribot negribot darbi ir jāsadala un otram ir jāuzticas. Skolēni iemācās arī plānot laiku, jo pēdējā vakarā pirms tirdziņa nav iespējams uztaisīt visu produkciju.
Kas notiek, ja izrādās, ka uzņēmuma ražotais produkts nav veiksmīgs un pēc tā nav pieprasījuma?
Tad piedāvājums jāmaina. Vai produkts jāuzlabo vai jāražo pavisam kas cits. Mācību gadā ir vismaz seši mācību uzņēmumu tirdziņi. Ja pirmajā un arī otrajā neveicas, vēl ir iespēja visu mainīt. Katru gadu kāds uzņēmums nomaina produkciju. Arī dzīvē – īstajā biznesā – tā var notikt.
Kāda, jūsuprāt, ir mūsdienu jauniešu attieksme pret naudu? Darba devēji bieži vien sūdzas, ka jaunie cilvēki gribot viņu kvalifikācijai neatbilstoši augstu atalgojumu.
Tajā pašā laikā ļoti populārs ir brīvprātīgais darbs. Jaunieši ir gatavi daudz ko darīt, neprasot, lai viņiem par to samaksā. Saviem jauniešiem vienmēr cenšos stāstīt, ka jāraugās ilgtermiņā. Iespējams, augstskolā jāizvēlas prakses vieta, kur nemaksā, bet kur var iegūt vairāk zināšanu un kontaktu.
Tomēr: jā, jaunieši grib naudu. Iespējams, tāpēc, ka ļoti daudziem vecāki šo naudu nevar iedot. Tas ir iemesls, kāpēc viņi grib ātrāk sākt pelnīt. Ir skolēni, kuri strādā, jau mācoties vidusskolā. Un ne jau tāpēc, ka viņi būtu naudaskāri, bet tāpēc, ka viņiem vienkārši vajag izdzīvot.
Nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc profesionāli tehniskajās skolās ir stipendijas, bet vidusskolās un ģimnāzijās to nav, kaut arī pie mums bērni mēdz braukt no laukiem un viņiem mēdz būt diezgan smagi materiālie apstākļi. Tātad profesionālo izglītību atbalstām, bet gaišās galvas ģimnāzijās ne.
Vienā pasākumā gan dzirdēju kādu uzņēmēju, kurš teica, ka viņu gan neuztrauc tik ļoti jauniešu augstās prasības pret algu, cik tas, ka jaunieši vienmēr grib, lai darbs būtu interesants. Tad rodas bažas: kurš darīs neinteresantos darbus.
