Svarīgākais – moderna ferma. “Tiltgaļu” saimnieki par sadarbību ar igauņiem, kooperāciju un tehnoloģijām 0
Naukšēnu pagasta ZS “Tiltgaļi” saimnieki Sandra un Māris Boši pērn augustā īstenoja jaunās fermas būvniecības otro kārtu – nodeva ekspluatācijā piena māju. Boši piena lopkopībā aizvien cenšas izmantot visjaunākās tehnoloģijas un vienlaikus darboties iespējami vienkārši. “Tiltgaļu” saimnieki intervijā stāsta par piena pircēju izvirzītajām atšķirīgajām prasībām Latvijā un Igaunijā, ieguvumiem no saimnieku kooperācijas, par ražošanas tehnoloģijām un saimniecības nākotnes iecerēm.
– Kā un kāpēc sākāt sadarbību ar Igaunijas piena ražotāju kooperatīvu E-Piim, kuram nu jau trīs gadus pārdodat pienu?
Māris Bošs: – Iemesls bija kooperatīva Trikāta KS izjukšana. Pēc tās aptuveni gadu pienu pārdevām AS Valmieras piens. Uzreiz jutām atšķirību. Kooperatīvā ir pavisam atšķirīga domāšana salīdzinājumā ar privātuzņēmējiem piederošu kompāniju. Visi kooperatīva biedri domā, vērtē, kā labāk pienu pārdot, kā vairāk pelnīt. Valmieras pienā mums taisnojās, ka nevar pārdot produkciju, tad sāka šaubīties, vai patiešām nevar, un devās uz glabātavu pārbaudīt. Nodomāju – kā speciālisti var nezināt un sapulces laikā jāiet uz glabātavu pārbaudīt? Pēc tam, kad Trikātā KS zaudējām naudu, iestājās piena krīze. Smagi darbojoties piensaimniecībā un esot iekšā visos procesos, gada beigās secināju – nesamaksāto rēķinu ir vēl vairāk nekā gada sākumā. Šķita – nav kaut kas kārtībā.
Protams, sapratām Krievijas embargo ietekmi. Tomēr to visu var pārdzīvot. Tolaik jau piena iepirkuma cena sāka kāpumu. Dzirdējām – viens otrs pircējs par pienu jau maksā vairāk. Aizbraucām uz sapulci Valmieras pienā, kur īpašnieki mūs centās pārliecināt – viņiem neesot ziņu par to, ka citi pārstrādes uzņēmumi maksājot vairāk. Ko jūs īsti vēlaties? Nodomāju, mēs, zemnieki, gan zinām, turklāt ir pavasara laiks, saimniekiem vajag naudu, jāsāk sēt. Valmieras piena īpašnieki solīja – viņiem Ķīnā būšot rūpnīca, ja izdosies īstenot ieceres, iespējams, tad varēs par pienu maksāt vairāk. Tā attieksme… Ko jūs gribat…? Ar to pietika. Zvanījām uz Igauniju, meklējām partneri, kas izturētos kā līdzīgs pret līdzīgu.
Sandra Boša: – Bijām darbojušies kooperatīvā, kur viss bija noregulēts, tāpēc, saprotams, nevarējām pierast. Mūsu kaimiņa Alda Kļaviņa saimniecība Ceriņi ceļu uz E-Piim jau bija iestaigājusi. Mums atlika vien sekot.
– Kā sokas sadarbība ar Igaunijas E-Piim?
M. B.: – Ar E-Piim vadību esam apmierināti, bet ikdienas komunikācija nedaudz bremzējas. Un tad šķiet, ka tas traucē. Patlaban jau sākam saņemt latviešu valodā tulkotas ziņas, tostarp piena piegāžu atskaites lapiņas. Latviešu kooperatīvu iesaiste rosinās igauņus tulkot, piestrādāt pie šā jautājuma. Agrāk mēs vien pāris saimniecības pārdevām igauņiem pienu, taču tāpat nebijām kā piektais ritenis – mūs vienmēr aicināja uz kooperatīva pasākumiem, aicināja arī iestāties kooperatīvā. Ir atšķirība norēķinos par pienu. Igauņi mēneša beigās atsūta ziņu, par kādu cenu pirks pienu nākamajā mēnesī. Salīdzinājumam – Valmieras pienā iepirkuma cena lēkāja ik pēc desmit dienām. E-Piim par pienu maksā reizi mēnesī.
– Kas vēl Igaunijas piena pircējam atšķirīgs no Latvijas kārtības?
S. B.: – Latvijā pienu pārbauda divas reizes mēnesī, Igaunijā ik nedēļu.
Latvijā, ja vienu reizi esi norāvies, par pienu maksās pēc vidējiem kvalitātes rādītājiem. Igaunijā var turpināt sadarbību, kad kvalitātes rādītāji atkal ir normā. Tas liek visu laiku būt štīmē.
Visu laiku staigā kā pa naža asmenīti. Tomēr ir ļoti labi, ka ik nedēļu zinām, kāds ir mūsu piens. Zinām, kam mums ir jāpievērš uzmanība.
M. B.: – Latvijā piena pārstrādes uzņēmumi nodarbojas ar piena ražotāju pārvilināšanu pie sevis. Arī mums Valmieras piens solīja, ka vienmēr par analīzēm parūpēsies tā, ka tās būs labas.
– Cik lielu maksu par pienu saņemat?
M. B.: – Patlaban (novembrī. – Red.) 30,5 centus par litru.
S. B.: – Tā ir bāzes cena. Mūsu kontā mazāk naudas ienāk tāpēc, ka neizpildām bāzes tauku daudzuma prasību.
M. B.: – Bāzes tauku daudzums ir 4,1%, mūsu Holšteinas šķirnes gotiņām tas ir 3,8%. Mēs izvēlamies ražot iespējami vairāk piena, īpaši neskatāmies tauku un olbaltumvielu daudzumu. Mums ir govis, kas dod 60 litrus piena dienā. Savulaik 30 litri šķita kaut kas īpašs. Patlaban pirmpienes dod 40 litrus. Mūsu biznesa filozofija balstās uz normālas barības nodrošinājumu ganāmpulkam. Patlaban no govs slaucam vidēji 11 300 kg piena. Somatisko šūnu daudzums pienā ir 90 000–120 000. Esam izveidojuši Holšteinas melnraibo govju ganāmpulku. Pārstrādes uzņēmumi ir sapratuši, ka ūdeni vadāt un pirkt neatmaksājas, jāsāk par taukiem maksāt. Nevaram uzreiz pārorientēties, sēklot ar buļļiem, kas pienam ātri cels tauku daudzumu. Labi, saņemsim par pienu mazāk, nebūs standarta piemaksas, tomēr litri būs.
Mūsu mērķis ir, lai govis iespējami mazāk slimotu un pašiem būtu vieglāk darboties, nevis būt Latvijā izslaukumu virsotnē. Protams, vienlaikus vēlamies iespējami vairāk slaukt. Var celt izslaukumu, ja, piemēram, naktī darbinieki piestumj govīm lopbarību, tomēr par to ir jāmaksā. Piesaistīt labus darbiniekus ir diezgan grūti. Ir noteikts daudzums cilvēku, kas ir gatavi darboties kūtī. Tas ir specifisks darbs ar dzīvniekiem. Ir cilvēki, kas gatavi uz lauka ar traktoru darboties, bet nepiekrīt kūtī strādāt. Dažkārt fermas darbiniekiem ir nenormēts darbalaiks.
– Jaunās kūts projektu īstenojāt divās kārtās – vispirms būvējāt kūti, vēlāk piena māju. Kas šajā projektā, jūsuprāt, ir īpašs, atšķirīgs no citām saimniecībām?
– Ir mums smilšu guļvietas, tās ieviesām savā atvērtā tipa kūtī (attēlā).
S. B.: – Patlaban dzīvnieki ir kļuvuši lielāki nekā agrāk, līdz ar to vairāk vietas vajag guļvietām.
M. B.: – Izmainījām slaukšanas zāli. Pirmajā sapņu variantā bijām iecerējuši likt citu zāli, tandēma tipa. Sākām būvēt kūti, mūs pārliecināja, ka vajag cita veida zāli ar tā saukto paralēlo slaukšanu. Pārzīmējām projektu, pārplānojām telpas. Saskaņojām būvvaldē izmaiņas. Pagaidām ar izvēli esam ļoti apmierināti.
S. B.: – Gan skujiņā, gan tandēmā govs slaucas no sāna. Līdzīgi kā govis slauca mūsu vecmāmiņas. Mūsu zālē aparātu liek no aizmugures. Kad sāka runāt par paralēlo slaukšanu, es smējos – kas izdomāja tādu muļķību? Patlaban pašiem ir tāda zāle, un man šķiet, ka tas ir ļoti, ļoti labs variants. Slaucot govis no aizmugures, tās šķiet daudz mierīgākas, nekā slaucot no sāniem, ir mazāk iespēju aparātu nospert, darbiniekam ir drošāk, un tas ir svarīgi.
M. B.: – Vērtējām internetā iespēju pirkt dzelžus un guļvietas Polijā, kur cena ir zemāka. Beigās palikām pie tā, ka katram ir jāpelna, kur viņš var. Visu aprīkojumu ņēmām no DeLaval firmas. Par viņu servisa kvalitāti sūdzēties nevaram.
S. B.: – Esam ļoti izlutināti – gan slaukšanas zāles servisa meistars, gan arī puisis, kas apkalpo piena dzesētāju, dzīvo Naukšēnos divu kilometru attālumā no mums. Mani agrākie kolēģi.
M. B.: – Vēl mums ir īpašs lasītāja novietojums – slaukšanas zālē lasītājs atrodas pie katras govs, nevis pie ieejas zālē. Patlaban lasītājs fiksē govi, kad tā ir ienākusi slaukšanas vietā un vairs nevar aiziet no tās. Tas ir pirmais šāds DeLaval lasītājs Latvijā. Kad bija vecā kārtība, govis nolasīja, ienākot slaukšanas zālē pie vārtiņiem. Ja govs no slaukšanas zāles vēlāk aizmuka, piena uzskaite sajuka. Protams, mūsu modelis ir dārgāks, bet darbojas labi.
Vēl retums Latvijā ir zem mūsu slaukšanas zāles uzbūvētā telpa, kur atrodas ar slaukšanu saistītās iekārtas.
S. B.: – Sākumā šķita – būs neērti, patlaban pārliecināmies par šādas telpas priekšrocībām.
M. B.: – Mūsu fermas projektētājs ir Ceriņu saimnieka Alda Kļaviņa dēls. Viņš vispirms izmēģina jauninājumus tēva kūtī un vēlāk tos droši lieto jau plašāk. Zināms projekts, zināms puisis, kurš pats ar lopkopību saistīts. Viņam ir arī laba sadarbība ar DeLaval. Diezgan labi izbaudījām šo priekšrocību, viss labi salikās kopā.
Attēlā – “Tiltgaļos’ uzstādītā ‘De Laval’2×7 paralēlā slaukšanas iekārta. “Ērtībai slaukšanas zāle izvietota divos stāvos.
Vēl mums jaunajā kūtī ir neparasts dzesētāja novietojums – tas atrodas ārpus piena telpas zem klajas debess. Nav daudz Latvijā tādu risinājumu. Piens, kad nonāk līdz baseinam, jau ir sasniedzis +6 grādu temperatūru. Tad šķiet, ka pienam baseinā nekas slikts nevar notikt. Slaukšanas zāle šķiet kā rūpnīca salīdzinājumā ar veco zāli. Kaut kā lēnām pie tās pierodam. Protams, ir gadījumi, ka zvana slaucēja un ziņo, ka kaut kas nedarbojas.
S. B.: – Mūsu ikdienā ienāk elektronika, dators ir visam piesaistīts.
– Cik liels bija naudas ieguldījums jaunajā kūtī?
– Būvniecībā esam ieguldījuši aptuveni 1,5 miljonus eiro, tostarp ES atbalsta naudu.
Attēlā – Jaunās kūts ārskats
Protams, esam uzņēmušies parādsaistības. Sāpīgi bija, ka mēģinājām iebilst – vajadzēja lauksaimniecības apgrozījumu iepriekšējos divos gados, tad skata atvēlēto subsīdiju daudzumu. Krīzes laikā mums naudu neaizdeva, bankas prasīja atnest līgumu ar normālu piena cenu – 25 centiem par litru. Laikā, kad divus gadus tā bija 18–19 centi! Jau tolaik vērtējām būvniecības iespēju. Kad piena cena sāka kāpt, bankas sāka aizdot naudu, bet LAD prasīja iepriekšējo divu gadu naudas apgrozījumu. Mēs taču nevarējām tolaik pelnīt! Teicu – jūs, valsts, lauksaimniekiem krīzes gados maksājāt subsīdijas. Sapratāt, ka bez atbalsta nevar izdzīvot. Kāpēc piena ražotājus soda vēlreiz?
Mēs nebijām vainīgi pie Krievijas embargo, tomēr izbaudījām to. Mēs aptuveni trešdaļu no šā projekta pilnīgi par savu naudu finansējām. Kūts būvniecībai naudu jau bijām iztērējuši, būvniecības izmaksas vēl gada laikā kāpa. Otrajā būvniecības kārtā saņēmām 50% ES līdzfinansējumu, 250 000 eiro paši ieguldījām. Šķita – uzbūvēsim vien sienas, lai var sākt slaukt. Vēlāk palīgtelpas paši būvēsim. Bet piena cena turējās, un tad uzbūvējām visas telpas.
S. B.: – Līdzko kaut ko atliek uz vēlāku laiku, gandrīz vienmēr par to var aizmirst, nenotiek vēlāk iecerētais. Pagaidu varianti ir visstabilākie. Kad kaut ko neizdara līdz galam, tad paliek nedarīts.
– Kādu ģenētiku izmanto Tiltgaļos?
– Ņemam to no Vidzemes veterinārā servisa. Pēdējā laikā ļoti labu buļļu bioproduktu piedāvā arī Siguldas CMAS. Konkurence, šķiet, dara savu. Mēs izvēlamies ASV buļļu ģenētiku. Ir starpība, vai izvēlies vaislinieku no 500 govīm vai no miljona. Ir lielākas iespējas izvēlēties labāko, jo ASV ir daudz vairāk govju, no kurām var izvēlēties.
M. B.: – Vecajā kūtī vietas bija tik, cik bija. Vecākām govīm ir lielāks problēmu risks atnešanās laikā. Mēs rīkojāmies tā, lai govs nebūtu jāārstē, brāķējām to. Kad vajadzēja jauno kūti piepildīt, izvēlējāmies šķiroto bioproduktu, ieguvām 90% telīšu (parasti to daudzums ir vienāds ar bullīšu daudzumu). Tādējādi ļoti ātri varēja slaucamo govju ganāmpulku pieaudzēt. No malas dzīvniekus nepirkām. Patlaban ir vēl brīvas vietas kūtī, tomēr nedaudz. Iegrieza arī aizvadītais sausais gads, kad barības tā vien pietika. Mēs jau izsenis veidojam skābbarības krājumus nebaltām dienām. Sauso gadu šā iemesla dēļ ļoti labi aizvadījām.
S. B.: – Patlaban dzird vēsmas, ka jāpanāk, lai govis laiž ganos.
Lai aicinātāji izbauda, kā ir govis laist ganos. Vienalga, vai karsē saule, gāž lietus, dunduri kož, ir līdz ganībām jāaiziet, tesmenis ir arī jāatnes atpakaļ. Nedomāju, ka tas ir prāta darbs.
M. B.: – Pagaidām diezgan veiksmīgi darbojas četru saimniecību izveidotais, šogad atzītais kooperatīvs Agro kopdarbs, kur esam biedri. Vēl šā kooperatīva biedri ir ZS Sporas, ZS Tīrumkalni un ZS Pērles. Kooperatīvs izveidojās gluži nemanot. Agrāk mēs vācām lopbarību kopā ar ZS Sporas, Pērles to vāca kopā ar Tīrumkalniem. Viņiem tāpat kā mums bija piekabināms smalcinātājs. Viena saimniecība zāli pļāva, otra smalcināja. Mēs pļāvām. Smalcinātāji pēc vairākiem intensīvas izmantošanas gadiem nolietojās. Metāmies ātri kopā un pirkām pašgājēju smalcinātāju Jaguar. Sākumā bija neliela neziņa, kā darbosies sadarbības modelis. Patlaban kopā ir aizvadīti seši gadi. Diezgan labu barību, turklāt ātri savācam.
Protams, ir patīkami, ka vienā dienā var 80 ha lielu platību nopļaut un salikt kaudzē. Viens jaguārs ir nolietots, ar līzinga nosacījumiem ņemsim nākamo. Protams, nav viegli izvēlēties, kuru saimniecību pirmo apkalpot, kad spīd saulīte, tomēr kompromiss ir jāatrod. Rīkojamies tā, ka no vienas saimniecības darbos dodas divas tehnikas vienības. Savāc skābbarību vienam saimniekam un brauc pie nākamā. Ir nopirkti arī lielie vālotāji, minerālmēslu piltuves, nopirkām otru pļaujmašīnu, jo pirmo nolietojām. Apstrādāto hektāru salasās daudz, arī darbiniekiem vasaras laikā ir diezgan liela slodze.
Pavisam drīz rīkosim gada balli. Esam jau sarunājuši telpas, mūziku, priekšnesumus un vakara vadītāju – tā būs mūsu pateicība strādniekiem par darbu un izturību.
S. B.: – Tās lietas, kas veidojas no apakšas, kad cilvēki paši vēlas, tām viss aiziet. Tas nav kā novadu reforma, ko viens ministrs izdomā.
M. B.: – Šajā gadā izmēģinājām šķidrmēslu izvešanas pakalpojumu no Burtnieku SIA Zemturi ZS, kas mēslus izved ar šļūteņu sistēmām. Jā, ir nauda jāmaksā, tomēr pakalpojums ir tā vērts. Slapjajā gadā, kad lauki un ceļi slapji, trijās dienās izpumpējām un izvedām pa laukiem mēslus no pilnas šķidrmēslu krātuves.
S. B.: – Mēs paši būtu šķidrmēslus vismaz divas nedēļas veduši. Turklāt uz lauka nevarētu uzbraukt.
M. B.: – Cik lauku un ceļi būtu cietuši! Tā ir Latvijai neierasta izkliedēšanas sistēma. Nav arī smaku.
– Kas ir lopbarībā, ko saņem govis?
– Kukurūzu audzējam jau vairāk nekā desmit gadu. Tikai vienu gadu, kad bija vēsāks un lietains, tā izauga zemāka. Esam sākuši lucernu sēt. Šogad jaunos zālājus iesējām vairāk nekā 40 ha platībā. Pļāvām zālājus 120–130 ha platībā, likām tos skābbarībā. Vēl mazajās pļaviņās augušo tinam rituļos. Kukurūza auga 35 ha platībā. Pārējā platībā audzējām labību – ziemas kviešus. Šajā gadā neiesējām miežus, audzējam arī vasaras kviešus un auzas. Kooperatīvam Daiva diezgan laba sadarbība ir izveidojusies ar AS Dobeles dzirnavnieks, tam par ļoti labu cenu var pārdot pārtikas auzas. Tās nedrīkst miglot ar pretveldres preparātiem. Mēslot var, ir jāievēro stingri nosacījumi. Ir jāaudzē agrīnā auzu šķirne, un tā izaug.
Cīnāmies ar vējauzu, agrāk nebiju ar to saskāries. Patlaban paskaties, šķiet, ārprāts – kā vējauza invazējas laukos! Kooperatīvā paši gatavojam sēklu, lai tā par lielu naudu nebūtu jāpērk. Piestrādājam pie vējauzas, lai tīru sēklas materiālu gatavotu. Braucot pa Latviju, dažviet acis ieplešas par to, cik ļoti vējauza ir ielaista laukos. Mēs laukus ravējam, plēšam šo nezāli ārā. Pamatīgs darbs. Ir labi, ka mums ir diezgan daudz zālāju, nav tikai graudi vien. Vējauza zālājos iznīkst.
Skābbarībā varam dabūt labu proteīna daudzumu, tāpēc soju nepērkam, iztiekam ar rapšu spraukumiem. Sojai cena bija diezgan augsta, kādreiz to pievienojām barībai. Patlaban lopbarības piedāvājumā ir kukurūza, zāle, rapši, mikroelementi. Nekādas austrumu gudrības govīm nedodam. Jaucam lopbarību vienu reizi dienā. Ja ir pavisam karsta vasara, jaucam to arī vakarā, lai nav pārāk karsta.
Saimniecībai nav strādnieka, kas darbotos tikai ar dzīvnieku barošanu. Cenšamies iespējami maz izmantot pakalpojumus no malas. Kombinēto lopbarību nepērkam, miltus maļam paši.
– Kā dzīvniekiem ar veselību?
– Veterinārārstu jūtami nelielais skaits liek saimniekiem diezgan daudz ko darīt pašiem.
S. B.: – Nekas daudz nav jādara. Ja kūts ir dzīvniekam ērta un tā ir pareizi uzbūvēta, viss ir kārtībā.
M. B.: – Mums šķiet normāli, ka paši dzīvniekam varam kaļķi vēnā ielaist. Ir saimniecības, kur to nedara.
S. B.: – Labā lieta, ka ir smiltis un govīm ir ērtas guļvietas un tīri tesmeņi. Šā iemesla dēļ mastītu saslimšanu ir ļoti maz. Mazais somatisko šūnu daudzums koppienā rāda, ka ar govīm viss ir kārtībā. Elementāra lieta – sapotēt vitamīnus cietlaišanas un atnešanās laikā. Tas nav nekas īpašs. Veicam profilakses darbu, tad ārstēšana nav vajadzīga. Vissarežģītāk ir dzīvniekam pareizi uzbūvēt fermu, kur tam ir viegli pieejams svaigs ūdens un ir pietiekami svaiga gaisa. Mums te kalna galiņā vējš tā zēģelē! Dažkārt šķiet, ka pārāk daudz.
M. B.: – Pabarot, pakaisīt, tas ir ikdienas darbs. Kūts ir jāuzbūvē tā, lai tajā labs klimats būtu 365 dienas gadā. Mums tas mainās. Aukstā laikā ir jāslēdz sildītājs, jādomā par dzirdnēm, lai nesasalst ūdens. Papildu kreņķi, ar to visu ir jāvar sadzīvot.
Smilšu guļvietu apsaimniekošana ir grūtāka nekā, piemēram, izmantot matračus. Vajag tehniku, transportieris dilst, krātuvē smiltis nogulsnējas. Tomēr govis smiltīs jūtas ļoti labi.
S. B.: – Ja guļvietās ieliksim matračus, govīm veselība pasliktināsies. Ir būts citās fermās, kur izmanto cita veida guļvietas. Tur dzīvnieku ārstēšanas ir vairāk. Vai nu plīst govis, vai plīst tehnika.
Nav vairs jāsiltina ūdensvadi, ir jāieliek siltie vadi, un viss būs kārtībā. Ir tikai jāatrod pareizais risinājums. Labā lieta ir tā, ka mēs apkārtnē esam līdzīgi piensaimnieki, satiekamies un varam apjautāties, kad nezinām risinājumu.
M. B.: – Mēs, desmit saimniecības, savulaik izveidojām Rūjienas piena klubiņu. Tas bija mūsu pirmais neoficiālais kooperatīvs cīņai pret pārstrādātājiem par labāku piena cenu. Mēs aizvien turamies kopā.
– Kas patlaban visvairāk rūp sadarbībā ar valsts iestādēm?
– Ļoti prasītos, ka valsts varētu veikt koplietošanas grāvju tīrīšanu. Ir kaimiņi, kuriem tas ir jāveic, tomēr viņiem nav naudas. Ļoti sarežģīti ir ar grāvjiem. Mums nav, kas grāvjus izzāģē ar krūmzāģi. Nav tādu firmu un pakalpojumu, pašam arī nav vajadzīgās tehnikas. Tā ir problēma. Latvijas valsts mežiem tehnika ir, tomēr viņiem pietiek savu darbu. Vajadzētu šo samezglojumu risināt. Kad aizaug grāvis, visas sistēmas aizaug. Ar to ir cauri. Izskatās, ka naudu iedod tik maz vai to tik labi sadala, ka tā izkūp. Vēl vairāk tā izkūpēs pēc lielo novadu izveides.
S. B.: – Tas, kas veidojas pats no sevis, ir dzīvotspējīgs. Tas, ko uzspiež no augšas, tāpat nomirs.
M. B.: – Mēs uz pagastu cenšamies daudz neiet. Pašiem sava saimniecība un darbi, nav jāiet pēc pabalstiem. Ir novada pasākumi, tos apmeklējam. Pašvaldība zina, ka šeit ir tādi uzņēmēji. Naudas būs, cik būs. Ierēdņu ir daudz, visi vēlas labi pelnīt. Visiem ir pazīšanās, kas vēlas labu darbu dabūt. Valsts apmaksāts darbs ir silta darba vieta. Birokrātijas slogs ir vājprātīgi liels. Esam to jutuši, kad būvniecībai kārtojām sertifikātus un atļaujas.
– Kā esat iecerējuši tālāk attīstīt saimniecību?
– Patlaban esam nedaudz aklimatizējušies, ir labāk. Mazliet vēl jāatsperas, jātiek no lielā aizdevuma vaļā, tas neļauj mierīgi dzīvot. Pēc piena krīzes esam piesardzīgi. Ir iecere vēl vienu kūti piebūvēt, vieta ir. Tad uz vietas būtu atnešanās, nebūtu dzīvnieki jāvadā, teļiem būtu vieta. Nedaudz piesardzīgu dara tas, ka blakus mums SIA Naukšēni būvē kompleksu 2000 govīm. Ir konkurence par zemi un darbiniekiem. It kā sadarbojamies, viņi palīdz mums, mēs viņiem, kad vajag. Tas jau normāli.
Ir jāsakārto laukumi, skābbarības bedres jābūvē. Jaudīgāka tehnika būtu jāpērk. Daudz mums ir ieceru. Pēdējos gadus ieguldījām naudu būvniecībā, augustā veiksmīgi izdevās fermu nodot ekspluatācijā. Arīdzan papīrus sakārtot, naudu no LAD saņemt. Varēja uzelpot, vienu traktoru vēl piepirku klāt. Visu laiku attīstāmies. Lielākos aizdevumos nevēlamies iebraukt.
UZZIŅA
ZS Tiltgaļi:
-dibināšanas gads – 1991;
-specializācija – piena lopkopība;
-pavisam saimniecībā 150 slaucamās govis un 200 teļi un jaunlopi;
-zemes platība – vairāk nekā 250 ha, tostarp 100 ha nomā;
-saimniecība algo astoņus darbiniekus;
-dalība NVO: Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācija, LPKS Agro kopdarbs, LPKS Daiva;
-tehnikas parks: trīs John Deere traktori, kombains, Valtra traktori, prese, sējmašīna, smidzinātājs.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
