Svarīgākā “biļete” 1. septembrim – latviešu valoda 0
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvojas jaunais mācību gads – nozīmīgs un satraucošs notikums kā bērniem, tā arī vecākiem. Īpaši lielu satraukumu tas var radīt skolēniem no Ukrainas, kuri skolas gaitas turpinās vai pirmo reizi uzsāks Latvijā, nevis savā dzimtenē. Skolotāji un citi izglītības sistēmas pārstāvji gan skaidro, ka mazie ukraiņi jūtas labi un vidē iekļaujas veiksmīgi. Viena no galvenajām problēmām ir valodas barjera, bet to risina. Kādus atbalsta pasākumus veic valsts, pašvaldības un skolas?
Runājot par Latvijas atbalstu Krievijas izraisītā kara bēgļiem no Ukrainas, biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” jau iepriekš minējusi, ka konkrētas skaidrības par to, kā rudenī, jaunajam mācību gadam sākoties, tiks atbalstīti skolēni no Ukrainas, vēl diemžēl nav. Tāpat, kā skaidro Izglītības un zinātnes ministrija, šobrīd arī nav iespējams pateikt, cik šādu skolēnu turpinās vai šajā semestrī uzsāks mācības Latvijas skolās. Taču, kamēr par dažiem jautājumiem vēl tikai diskutē, ir pašvaldības un skolas, kuras iniciatīvu uzņemas pašas, gan pagājušajā mācību semestrī, gan arī vasarā organizējot dažādus pasākumus Ukrainas bērniem, veicinot latviešu valodas prasmes un integrējot bērnus kā mācību iestādē, tā arī sabiedrībā kopumā.
Jelgavas novadā šomēnes rīkos nometni, kurā piedalīsies gan ukraiņu, gan latviešu skolēni. Nometnes mērķis – latviešu valodas prasmju attīstīšana. Novada pašvaldības sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja vietniece Lelde Podniece-Jostmane stāsta, ka pagājušo mācību gadu Jelgavas novada izglītības iestādēs noslēdza 34 izglītojamie no Ukrainas – 10 skolēni un 24 pirmsskolēni: “Pašlaik izglītības iestādēs ir reģistrējušies 33 izglītojamie, taču kopskaits uz 1. septembri noteikti būs lielāks.” Visiem skolēniem (gan tiem, kuri mācās izglītības iestādēs, gan attālināti) ir nodrošināti datori vai planšetdatori. Tāpat Jelgavas novada izglītības iestādēs strādā vairāki ukraiņi: “Šie kolēģi darbojas ar ukraiņu skolēniem un pirmsskolēniem, lai viņiem nodrošinātu vieglāku adaptācijas procesu un atvieglotu komunikāciju ar citiem bērniem un jauniešiem. Izglītības iestāde katram izglītojamam sagatavo individuālu mācību plānu, nosakot arī nepieciešamos atbalsta pasākumus. Pēc vajadzības tiek iesaistīts iestādes atbalsta personāls.”
Integrējas arvien veiksmīgāk
Savukārt Bauskas novada pašvaldības vecākā sabiedrisko attiecību speciāliste Beata Logina uzsver, ka pagājušais mācību gads skolēniem no Ukrainas noslēdzies labi un bez starpgadījumiem: “Izglītības nodaļai nav informācijas par problēmām, skolēni mācību procesā tika iekļauti un iekļāvās labi. Lai risinātu valodas barjeras problēmu, vasarā ukraiņu bērniem, ja viņi vēlas mācības turpināt mūsu skolās, valoda ir jāapgūst. Bauskas novadā ir iespējas iesaistīties vasaras nometnēs, lai kopā ar latviešu bērniem mācītos valodu.” Novada pašvaldības darbinieki novēro, ka bērni no Ukrainas jaunajā vidē iejūtas arvien veiksmīgāk: “Bērni sāk integrēties, apmeklē jauniešu telpas, komunicē ar vietējiem vienaudžiem. Viņi pamazām pierod pie jaunās vides un rod kopīgu valodu ar Latvijas ļaudīm. Iecavā ukraiņu bērni un jaunieši regulāri darbojas Dienas centrā un katru dienu apmeklē Iecavas jauniešu centru, komunicē ar saviem Latvijas draugiem un cits citam palīdz saprasties ar apkārtējiem. Bērni ir laipni gaidīti, apkārtējie ir ļoti toleranti – uzņem savā pulciņā labprāt. Tāpat ukraiņi izmanto pilsētas sniegtās iespējas aktīvai laika pavadīšanai, piemēram, jaunajā skeitparkā, kas ierīkots Iecavas daudzfunkcionālajā sporta laukumā.”
Izglītības un zinātnes ministrija skaidro, ka galvenais uzdevums Ukrainas bērnu izglītības jautājumā šobrīd ir rosināt visas pašvaldības, lai skolēni, kuri mācījās mazākumtautību izglītības programmā, izņemot ukraiņu valodā, tiktu pārcelti uz izglītības programmu latviešu valodā vai citu izglītības iestādi, kas īsteno atbilstošu izglītības programmu latviešu valodā. No 1. septembra visiem Ukrainas skolēniem, kuri apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi vai mācās klātienē Latvijā, izglītība jāiegūst vai nu latviešu, vai arī ukraiņu valodā. Ministrijas eksperte Olita Arkle iepazīstina ar atbalsta mehānismiem, kuri vasaras laikā palīdz skolēniem no Ukrainas sekmīgi apgūt latviešu valodu vai vismaz uzlabot to: “Tas ir finansiāls atbalsts nometņu organizācijai – ukraiņu bērniem kopā ar skolēniem no Latvijas piedāvājam nometnes valodas apguvei, kā arī psihoemocionālajam atbalstam, kas arī ir ļoti būtiski. 140 Latvijas skolās tika veikta aptauja, lai noskaidrotu, cik bērnu no Ukrainas plāno turpināt mācības Latvijā. Pēc aptaujas rezultātiem varam secināt, ka daļa turpinās iegūt izglītību mūsu skolās. Jāsaka paldies Latviešu valodas aģentūrai par sagatavotajiem materiāliem, kuri pieejami arī elektroniski.”
Valsts nometņu organizācijai piešķīra 613 180 eiro, un paredzēts, ka nometnēs piedalīsies 4326 bērni – 50% ukraiņu un 50% latviešu. Nometņu programmas Ukrainas un Latvijas jauniešiem piedāvā gan latviešu valodas nodarbības, gan daudzveidīgas citu veidu norises un radošās aktivitātes, kas pilnveidos komunikācijas un saskarsmes iemaņas. Vienlaikus tas ir veids, kā sekmēt sociāli emocionālās prasmes un stiprināt psihoemocionālo labbūtību, kas ģeopolitiskās situācijas dēļ ir svarīgi gan Ukrainas, gan arī Latvijas bērniem un jauniešiem, kā uzsver Izglītības un zinātnes ministrija.
Katrs palīdz, kā vien spēj
Ir skolas, kuras pašas saviem spēkiem un dažādos veidos cenšas atbalstīt bērnus no Ukrainas. Piemēram, Kocēnu pamatskola sadarbībā ar “Vīnkalnu” brīvdabas picēriju vasaras sākumā rīkoja picu meistarklasi mazajiem ukraiņiem. Šādi pasākumi pavisam noteikti bērniem palīdz iejusties un kļūt atvērtākiem. Kocēnu pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilona Saverasa 12 gadus ir strādājusi par latviešu valodas un kultūras skolotāju Krievijā, Baškortostānas republikā, kur atrodas latviešu diaspora: “Tur es mācīju latviešu valodu krievvalodīgajiem bērniem, kuriem bija latviešu saknes. Pēdējos gados apgūt šo valodu izvēlējās arī bērni, kuriem ar latviešu valodu nebija nekāda sakara. Tas bija galvenais iemesls, kādēļ arī Latvijā varēju uzņemties strādāt ar ukraiņiem.” Kocēnu pamatskolā mācījās 10 skolēnu no Ukrainas, no kuriem divi šobrīd jau ir atgriezušies mājās: “Protams, ka vairāk jautājumu bērniem uzdod tieši klases audzinātāja, bet arī manās stundās viņi reizēm atļāvās būt atklāti. Bijām maza grupiņa, un šad tad bērni runāja par tēmām, kuras tiešā veidā neattiecas uz nodarbībām. Galvenā doma, protams, bija, ka viņi visi ļoti grib atgriezties mājās. Jāteic, ka vecākiem skolēniem iekļaušanās nenotika tik viegli kā mazajiem, taču draugus gan atrada visi. Ļoti atvērti bija divi skolēni – otrās klases skolniece Veronika, kura ļoti ātri apguva latviešu valodu, kā arī viņas brālis Daņils, kurš mācījās 8. klasē.” Skolotāji dara visu, lai bērni justos labi: “Ja nepieciešams, materiālus tulkojam, ir reizes, kad citas skolotājas lūdz mani bērniem stundās pasēdēt blakus. Piemēram, matemātikā, kas nu galīgi nav mans mīļākais priekšmets (smejas). Taču izrādās, ka 7. klases vielu atceros visai labi – vien ar to terminu tulkošanu bija, kā bija.” Ilona stāsta, ka pavasarī notika ekskursijas, un bērniem no Ukrainas par tām jāmaksā nebija: “Skolotāji paši atrada risinājumus, kā šo naudiņu dabūt, lai Ukrainas ģimenēm nebūtu pašām jāmaksā. Gan citi vecāki, gan arī skolotāji palīdzēja, kā vien varēja. Domāju, ka bērni sajuta to, ka vēlamies viņus atbalstīt.”
Ar valodu problēmu īsti neesot bijis. Bērni saprotas visai labi: “Klasē vienmēr atradās kāds, kurš prata krievu valodu. Tāpat mūsu bērni māk runāt angliski, un, lai gan ukraiņi šo valodu nepārzina tik labi, arī tas bija veids, kā savstarpēji komunicēt. Latviešu valodu savā ikdienas saziņā vairāk izmantoja mazāko klašu audzēkņi un Daņils. Viņi valodu bija apguvuši tiktāl, ka varēja veiksmīgi sazināties. Pārējiem vairāk izskanēja daži vārdi, atsevišķas frāzes. Vienam vajag vairāk, otram mazāk laika, lai apgūtu jaunu valodu.” Skolotāja uzskata: ja bērni atradīsies latviskā vidē un dzirdēs latviešu valodu, to arī apgūs. Taču šķērslis noteikti var būt ilgas pēc mājām – pilnībā nodoties valodai un iesaistīties, ja pietrūkst dzimtenes, ir pagrūti. Jāpiemin, ka nodarbības Ukrainas bērniem notika arī ārpus skolas telpām, piemēram, kafejnīcā, kur jāmēģina latviešu valodā pastāstīt, kas atrodas uz šķīvja. Tātad izklaide apvienota ar izglītojošu saturu.
Emocionāls sākums
Salaspils pamatskolas skolotāja Baiba Asare atklāj, cik smags ir bijis pats sākuma posms – pavasaris, kad skolā sāka mācīties pirmie bērni no Ukrainas: “Uztraukums bija visiem – gan skolotājiem, gan skolēniem. Gribējām, lai šie bērni justu un saprastu, ka mēs vēlamies viņiem palīdzēt, atbalstīt, radīt māju sajūtu. Ar katra skolēna ģimeni satikāmies, izrunājāmies, bieži nācās apvaldīt emocijas. Bet, tikko durvis aizvērās, asaras bira kā pupas, saprotot, ko šie cilvēki ir pārdzīvojuši.” Salaspils pamatskolā iepriekšējo mācību gadu noslēdza 17 skolēni no Ukrainas: “Bija brīdis, kad katru dienu kaut kas mainījās – kāds pienāca klāt, kāds izvēlējās mācīties attālināti, kāda bērna ģimene savukārt mainīja dzīvesvietu Latvijā. Mēneša laikā viss gan nedaudz nostabilizējās. Tomēr daži skolēni izvēlējās vienlaikus mācīties gan mūsu skolā, gan attālināti. Tā bija liela slodze, bet bērni lieliski paspēja visu izpildīt abās skolās.” Pirmajās nedēļās visiem skolēniem visos mācību priekšmetos veica zināšanu diagnostiku. Sarunā ar skolotājiem secināja, ka Ukrainas skolēniem ir ļoti labas zināšanas eksaktajos mācību priekšmetos, bet grūtības rada angļu valoda, datorika un, protams, latviešu valoda: “Sapratām, ka latviešu valoda ir jāmāca, bet saskārāmies ar milzīgu problēmu, proti, kurš to mācīs, ja visi skolotāji ir pārslogoti. Par laimi, radās risinājums – pēc bērna kopšanas atvaļinājuma darbā atgriezās valodas skolotāja, kura labprāt piekrita šim darbam.” Kad mācību gads noslēdzās, bērni no Ukrainas vēl divas nedēļas turpināja papildus apgūt latviešu valodu. Tā ir valsts iniciatīva un atbalsts, par kuru stāsta arī Izglītības un zinātnes ministrijas eksperte Olita Arkle.
Plānojot nākamo mācību gadu, Salaspils pamatskolas personāls ir nedaudz nobažījies: “Domājot par nākotni, redzam vienu problēmu – šobrīd daži vecāki jau zina, ka no septembra skolēni vairs nedrīkstēs mācīties mazākumtautību programmas klasē. Vecākus ir ļoti grūti pārliecināt, ka tas skolēnam nāks par labu, jo viņiem svarīgākas ir bērna emocijas un pašsajūta, proti, jau iepazīts klases audzinātājs, draugi, skolotāji.”
Bērni novērtē mūsu atbalstu
Jau iepriekš esam rakstījuši par Vitu, kura savā paspārnē laipni uzņēmusi Ukrainas iedzīvotājus. Viņa stāsta, ka Alekseju – puiku no Ukrainas – Baložu vidusskolā pagājušajā mācību semestrī iekārtoja klasē, kurā skolotāja runā un saprot krieviski, kā arī sasēdināja kopā ar zēnu, kurš pārzina krievu valodu. Skolas personāls bijis ļoti pretimnākošs un izpalīdzīgs: “Vismaz sākumā skolotāja arī pēc stundām zvanīja un jautāja, vai nevajag kaut kā palīdzēt, kaut ko papildus izskaidrot. Dažus matemātikas mājas darbus tulkoju arī es, bet pamatā mācības notika latviski – atsevišķi Aleksejam visus materiālus netulkoja. Puika, protams, neko daudz nesaprata, bet mājās vecmāmiņa viņam lika mācīties valodu, apgūt papildu vārdiņus. Uz maija beigām viņš jau bija kaut ko iemācījies.” Aleksejs nu ir atgriezies Ukrainā pie mammas, bet Vita stāsta, ka vēl vasarā, pirms viņš devās prom, piedalījies skolas organizētajos latviešu valodas kursos, kuru mērķis bija bērnus labāk sagatavot nākamajam mācību gadam.
Salaspils vidusskolas Ukrainas pedagoga palīdze Katerīna Puhača skaidro, ka lielākā daļa ukraiņu ar prieku nāk uz skolu. Daudzi no viņiem šeit ir atraduši arī draugus: “Vecāki stāsta, ka, mājās atgriežoties, bērni ir priecīgi un laimīgi. Tas liecina par to, ka skolēniem patīk mācīties šajā skolā. Protams, ir arī grūtības, ar kurām saskaras mūsu bērni, – valodas barjera, mācību programmu atšķirība, mācības vienlaikus divās skolās (Salaspils pamatskolā un attālināti Ukrainā). Protams, grūtības rada arī tas, ka mācību gada vidū skolēni bija spiesti pamest savu valsti. Daudzi no skolēniem savām acīm ir redzējuši kara šausmas, un tas ir atstājis neizdzēšamas pēdas viņu mazajās bērnu sirsniņās. Neskatoties uz to, mēs turpinām dzīvot un priecāties par dzīvi.”
Sirsnīgie Ukrainas bērniņi, kuri pagājušajā semestrī mācījās Salaspils vidusskolā, ir ļoti labās domās kā par skolu, tā arī par Latviju un tās iedzīvotājiem kopumā. Piemēram, vienpadsmit gadus vecā Zarina teic, ka Latvija ir ļoti sakopta un tīra. Zlatai patīk skaistie Latvijas saulrieti. Polina (10) priecājas par mūsu valsts dabu – tā esot ļoti līdzīga Ukrainas dabai. Savukārt Valērija Latvijā piepildīja kādu no saviem sapņiem – ieraudzīja stirniņu brīvā dabā. Polinai ļoti patīk skola, kurā viņa mācās: “Te ir ļoti labi bērni, bet skolotāji ir vienkārši super!” Un visi skolēni ir vienprātīgi pateicībā skolai un tās personālam par ieguldīto darbu, jauko un draudzīgo attieksmi, drošības sajūtu un atbalstu
