Svarīgāk, ka pašu rokām tapis. Šefpavāre Aija Gabrāne iedvesmu rod dabā 0
Kur pavāri ķer idejas ēdieniem? Aiju Gabrāni spēj iedvesmot pat karogi uz Gaujas tilta Siguldā – tā “Mājas Viesa” Latvijas simtgades galdam top deserts mūsu valsts simbola krāsās. Ciemojamies Mālpils muižas restorānā, kas šogad iekļauts Ziemeļvalstu labāko restorānu ceļvedī “White Guide Baltic”, savukārt pati muiža svin apaļu jubileju.
Atgriežas senās garšas
Mālpils muižas šefpavārei Aijai Gabrānei uz darbu jādodas pāri Gaujas tiltam Siguldā. “Abās pusēs vējā skaisti plīvo karogu aleja, kas man dod svētku sajūtu vai katru dienu, bet košās krāsas atgādina par dzērveņu un brūkleņu laiku.” Nav jau tālu jābrauc, tikai 20 kilometri, taču ainava pa automobiļa logu līdz Mālpilij reizēm ir tik gleznaina, ka gribas piestāt un skatu iemūžināt. Jaukas ir pastaigas dabā, kurās viņa smeļas jaunas ierosmes un enerģiju dienās, kad jāklāj galds simt un pat vairāk viesiem. “Patīk rīti mežā ar savu īpašo smaržu, ieraugi kādu ziedu vai augu, un iztēle sāk raisīties,” par savu spēka avotu stāsta Aija.
Latvijas simtgadē arī Mālpils muižai apaļa jubileja, jo pirms desmit gadiem tā vēra durvis pēc pamatīgas restaurācijas. Par godu notikumam 13. oktobrī šefpavāre ar savu komandu gatavoja izsmalcinātu piecu kārtu maltīti pēc receptēm no Latvijā senākās pavāru grāmatas latviešu valodā, kuru 1795. gadā Rubenes spiestuvē ar nosaukumu “Tā pirmā pavāru grāmata” nodrukāja vietējais mācītājs Kristofs Harders. “Mājas Viesa” lasītājiem ir bijusi iespēja iepazīties ar dažām senajām “riktēm” tādu lielisku šefpavāru kā Mārtiņa Rītiņa, Valtera Zirdziņa u. c. izpildījumā. Aijai vienā no maltītēm padomā irbes ar kastaņiem. “Nav nekāds kosmoss,” par kolēģu gatavošanas prasmēm un paņēmieniem pirms vairāk nekā divsimt gadiem spriež šefpavāre, vienīgi pārsteidzoša ir produktu un garšvielu dažādība, kādu jau tolaik izmantoja muižas virtuvēs.
Ēdiens kā glezna
Meistarību pavārmākslā Aija 11 gadus apguvusi kādreiz izslavētajā restorānā “Sēnīte”. Lai gan kopš bērnības gribējusi kļūt par konditori – iedvesmojusi kaimiņiene, kuras ceptās lauku tortes bija tik gardas, – restorānā nācās pievērsties pamatēdieniem. Ar smaidu viņa atceras krāšņās gurķu un redīsu rozes, ar kurām dekorēti šķīvji. Šodien tas skaitās vecmodīgi, taču garšas un daudzi gatavošanas paņēmieni no tiem laikiem atnākuši līdzi. Redzot, kas mūsdienās noticis ar “Sēnītes” ēku un tās apkārtni, ap sirdi paliekot skumji, atkal kāds īpašnieks netiek galā ar savu mantu.
Mālpils muižas restorānā par šefpavāri Aija strādā kopš tā atvēršanas. Uz darbu joprojām brauc ar prieku, uzslavē savus kolēģus – pa visiem kopā varot lielas lietas paveikt. Ar savām ierosmēm piedalās arī īpašnieks Aldis Plaudis, pavāru komandu iedvesmojot ar savu bagātīgo gleznu kolekciju. “Ēdienam uz šķīvja jāizskatās kā gleznai,” piebilst šefpavāre.
Muižas virtuvei piedien, lai ēdienkartē allaž atrodams kāds medījums, tāpēc arī simtgades galdam Aija gatavo brieža gaļu. Kā mednieka meita savvaļas dzīvnieku produktus iepazinusi no mazotnes, viņu ģimenē uz medībām gājuši abi vecāki.
Kad pēc garām stundām, kas pavadītas pie plīts, atgriežas mājās, prāts uz lielu gatavošanu vairs nenesas. Reizēm pietiekot ar kartupeļu pankūkām vai kādu citu vienkāršu ēdienu, svarīgākais, ka pašu rokām tapis. Svētkos, tad gan pa visiem kopā ģimenē taisot cepeti ar krāsnī ceptiem kartupeļiem, meita uzcep kēksu vai siera kūku. “Nav mums kā kādreiz bija pieņemts – galds lūst no ēdieniem, bet mājasmāte aiz pārguruma krīt vai no kājām,” nosaka Aija. Svarīgākais dzīvē taču ir tuvinieku mīlestība un kopā būšana.
Dzērveņu un piena želeja ar vīģēm un šokolādes–rupjmaizes kraukšķi
