Viens no ievērojamākajiem Zviedrijas gleznotājiem ar pasaules vārdu. Saruna ar Lari Strunki 3
Autore: Gunta Neimane
Ievērojamais latviešu izcelsmes mākslinieks Laris Strunke, tikko nosvinējis 87. dzimšanas dienu, gatavojas personālizstādei “Aiza”, kas šopavasar, no 11. aprīļa līdz 11. maijam, būs apskatāma Latvijas Dzelzceļa muzejā Rīgā.
Lara Strunkes brāļameita arhitekte Laila Strunke teic, ka viņu raksturo vārds “integritāte” – gan kā mākslinieku, gan cilvēku. “Viņš vienmēr bijis patstāvīgs. Allaž esam labi sapratušies, jo mums ir līdzīga enerģija un humors. Vēl tuvāki esam kļuvuši tieši pēdējos gados, it īpaši tagad, kad, tuvojoties personālizstādei Rīgā, esmu viņa pārstāve un “acis”. Lai gan pēdējos gados pasliktinājusies redze, Laris turpina gleznot. Man imponē viņa profesionalitāte un bezkompromisa pieeja un vienlaikus – spēja rast risinājumus. Viņš ir gan mākslinieks, gan arī pārzina visas izstāžu projektu daļas, jo ir piedalījies vairāk nekā 100 izstādēs.”
Laris Strunke ir viens no ievērojamākajiem Zviedrijas gleznotājiem ar pasaules vārdu. Mākslinieks atzīst: “Es zīmēju formu un kustību, mēģinot atklāt audeklā vairākas dimensijas.” Zviedru žurnālists Vigo Kavlings Lara Strunkes darbus salīdzina ar Verdi mūziku, savukārt citi viņu dēvē par hepeninga (notikumu) mākslinieku, jo ir bijušas izstādes, kurās viņš rada savus darbus skatītāju klātbūtnē. Ar dažām līnijām, krāsu mākslinieks spēj izveidot daudzdimensionālu pasauli. Kā pats teic – viņa mērķis ir ar maziem līdzekļiem radīt telpu un pārdzīvojumu.
Ik vārdu un teikumu mūsu sarunā Laris Strunke teic pārdomāti. Man gribētos salīdzināt – tie ir kā ikviena līnija un krāsa viņa darbos. Tiekamies divas reizes – vienreiz izstādes laikā Mākslas akadēmijā un otrreiz – viņa darbnīcā, kas iekārtota Zviedrijas karaļa oranžērijā (turpat netālu dzīvo Zviedrijas kroņprincese Viktorija) senajā Hāgas parkā Stokholmas pievārtē.
“Aiza” (“Klyfta”) ir trešā izstāde Mākslas akadēmijā, kas ietver jūsu 2015., 2016., 2017. gadā gleznotos darbus. Kāpēc izstādes nosaukums ir tieši šāds? (Mēs runājam 2017. gada rudenī, kad izstāde “Aiza” tika izstādīta Stokholmā, Zviedrijas Mākslas akadēmijā. – G. N.).
L. Strunke: Motīvs “Aiza” nāk no Islandes, vēl no tālā 1994. gada. Toreiz tas mani aizrāva, bet nekad nebiju domājis, ka kādreiz tam būs turpinājums. Pirms trim gadiem atgriezos pie tā pēc 20 gadu pārtraukuma. Aiza, manuprāt, ir dramatisks motīvs, dramatiska kompozīcija. Jo aiza atdala to, kas negrib dalīties. Ja tā ir šaura, tai var viegli tikt pāri, taču šaurā aizā neieplūst tik daudz gaismas, un tā ir tumša. Kad aiza ir plata, tā ir gaismas piepildīta, bet tai grūti tikt pāri. “Aiza” ir atvērums, aicinājums ienākt, taču, no otras puses, rodoties atvērumam, pazūd veselums, daļēji zūd drošība.
Vai jums ir svarīgi tas, ko par jums raksta prese un žurnālisti?
Katrs var uztvert, kā vēlas. Es neinteresējos, ko citi par mani raksta, bet cenšos būt pats. Nelasu recenzijas, jo tas manā mākslā neko ne ietekmē, ne maina. Nevēlos ne pielāgoties, ne mainīties. Lai katrs skatītājs uztver un saskata to, ko spēj un vēlas. Vēlos būt patstāvīgs savā domāšanā un radīšanā, un līdz šim man tas ir izdevies. Tā ir svarīga lieta – ticība sev. Ja priekšā balts audekls, tad man jātic, ka kaut ko spēju, jo citādi nevar. Mans moto – ir svarīgi atrast sevi mākslā. Man ir liela motivācija strādāt, jo vēl visu neesmu izteicis, lai gan gleznoju jau 65 gadus. Kāpēc manas robežas ir tur, kur tās ir? Es tās meklēju. Vai var radīt kaut ko, kas ir svešs, ārpus paša uzskatiem par sevi? Man ir 86 gadi (Intervija notiek pirms Lara Strunkes 87. dzimšanas dienas, kas apritēja 10. februārī. – Red.), un 65 esmu strādājis, gleznojis, bet vēl joprojām meklēju. Glezna jau nav tikai glezna, tas ir kas vairāk. Vispirms jābūt domai. Saturam jābūt jau iepriekš galvā, pirms ķeros pie gleznas. Tas ir tāpat kā, kad klausos operu un nevaru saprast stāstu, jo tad tam nav nozīmes. Man ir jāsaprot stāsts. Līnija nav tikai līnija, un vārdi nav tikai burti. Pirms gada īstenoju projektu kopā ar savu draugu K. Sīvertu Lindbergu: man – viena tušas forma vienā otas vilcienā un viņam – viens vārds.
Vai uzskatāt, ka jūsu latviskā identitāte ir ietekmējusi jūsu izteiksmes veidu glezniecībā?
Tas ir neatbildams jautājums, jo ir neatdalāmi – cik ļoti esmu zviedrs, cik – latvietis? Kas mani ietekmē vai iedvesmo? Lai gan šeit, Zviedrijā, esmu dzirdējis – “tu neesi tipisks zviedrs glezniecībā”. Mani ietekmē un iedvesmo daba, iekšējā saistība ar to. Kas manī ir latvisks, kas nav latvisks, grūti nodefinēt, jo mākslinieka izpausme glezniecībā nav tik cieši saistīta ar viņa izcelsmi kā rakstniekam valodā. Es gleznoju formu un kustību, kas ir manī, ko gribu uzlikt uz audekla. Nevēlos tulkot savus darbus, to lai dara katrs skatītājs pats.
Jums bija 13 gadi, kad bēgļu laivā kopā ar vecākiem nokļuvāt Zviedrijā. Vai to atceraties?
Trīspadsmit gados to neuztvēru ar tādu dramatismu. Pat tas, ka jūras vidū apstājās laivas motors, tajā brīdī nelikās tik bīstami, jo tādos gados uztvere ir citāda. Šīs atmiņas nav dramatiskas. Ierodoties Zviedrijā, visi bija aizņemti, lai izdzīvotu un pārdzīvotu, nebija daudz laika, lai pārspriestu, cik bīstami tas bija. Vecāki par to ar mani nerunāja, lai gan tēvam (Niklāvs Strunke, latviešu gleznotājs un scenogrāfs. – G. N.) dzīves sākums Zviedrijā bija ļoti smags. Aizbraucot no Latvijas, Niklāvs zaudēja ne tikai savu paziņu loku, bet savu publiku, ierasto dzīves ritmu.
Vai tēvs ietekmēja vai kā citādi iedvesmoja jūsu izvēli kļūt par gleznotāju?
Redzēju, ka tēvs turpināja gleznot arī Zviedrijā, tomēr esmu vienīgais no trim bērniem, kas to dara. Vecāki nevarēja ekonomiski atbalstīt šo manu vēlmi, un es sāku mācīties privātās mākslas skolās. Strādāju, lai nopelnītu studijām, iznēsāju avīzes, strādāju par scenogrāfu pagraba teātrī. Jauns cilvēks – daudz spēka. Bija cerība un vēlēšanās.
Kāda ir jūsu diena?
Gleznotājs – tas ir amats. Tā ir disciplīna, man jāglezno katru dienu, lai nonāktu vietā, kur gribu nokļūt. Lai varētu uzgleznot to, ko akceptēju.
Vai ir vajadzīga iedvesma, lai gleznotu?
Svarīga ir ticība sev. Ja tās nav, tad audekls paliek balts. Tas ir katras dienas darbs un garīga sagatavošanās. Par nākamo gleznu domāju jau iepriekšējā vakarā, tai “mentāli” gatavojos. Nevaru gleznot tūlīt un uzreiz, bet jau no vakara esmu mentālā ceļā uz darba procesu. Mākslas darba radīšana – tā ir milzīga koncentrācija, jo tikai strādājot rodas radošā enerģija un iedvesma. Nelietoju otas, tas mani ierobežo, gleznoju ar to, kas ir pie rokas. Nevaru kurā katrā brīdī gleznot: ir periodi, kad viens darbs dod iedvesmu nākamajam, bet ir arī tādi, kad jāuzkrāj un jāpiepilda sevi ar pārdzīvojumiem. Cilvēks nav bezgalīga krātuve, man ir “jāpiepilda” sevi, jāliek iekšā, jo to, ko radu uz audekla, ņemu no sevis.
Ko vēl neesmu izteicis? Tas ir dzenulis, kas man liek iet uz priekšu, meklēt. Gribu atrast savu saturu, iespējas, robežas. Neviens mākslinieks negrib atkārtoties, un katram laikposmam ir savi izteiksmes veidi, loģika. Tam, ko radu pašlaik, ir saistība ar šo brīdi. Kad darbs pabeigts, neko tur vairs nevaru pielikt, vai nu to pieņemu, vai ne. Svarīgākais, ko tā glezna saka.
Man ir bijis tā, ka esmu pabeidzis darbu un man nepatīk glezna. Pat nevaru uz to skatīties. Es aizgriežu to projām, tik ļoti man tā traucē, bet mainīt tajā neko nevaru. Glezna dzīvo savu dzīvi. Paiet nakts, otrā dienā tajā ieskatos un atklāju to, ko nebiju ievērojis, un izstādu šo gleznu. Tā atkal runā ar mani, bet pārmaiņas jau nenotika gleznā, bet gan manī pašā, jo nekas nav konstants. Tā ir mana pasaule, pārmaiņas un meklējumi.
Vai jums patīk pavadīt dienas savā darbnīcā?
Jā, man šeit patīk, šeit ir laba apkārtne. Manā dzīvē ir bijuši brīži, kad esmu pat darbnīcā gulējis un dzīvojis. Bet tas nav labi, darba vieta ir jāatstāj, un tagad vairs tā nedaru.
Mūsu saruna notiek Latvijas valsts simtgades zīmē. Daudzi uzskata, ka latviešu tautas izdzīvošana ir apdraudēta.
Mēs visi dzīvojam uz naža asmens. Katru mirkli kaut kas notiek un mainās. Manuprāt, ir grūti spekulēt par tautas izdzīvošanu.
Laris Strunke, mākslinieks
* Dzimis 1931. gada 10. februārī Rīgā, 1944. gadā kopā ar ģimeni bēgļu gaitās nonācis Zviedrijā.
* No 1952. līdz 1954. gadam mācījies “Akademie Libre” mākslas skolā, 1959. gadā absolvējis Zviedrijas Mākslas akadēmiju.
* Zviedrijas Karaliskās mākslas akadēmijas Goda loceklis kopš 1987. gada.
* IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2003).
* Latvijas Mākslinieku savienības Zelta medaļa (2002); Egona Lundgrēna medaļa (Zviedrijas Karaliskā mākslas akadēmija, 2002), Prinča Eižēnija medaļa (Zviedrija, 2001)
* Rīkojis personālizstādes un piedalījies grupu izstādēsZviedrijā, Norvēģijā, Itālijā, Meksikā, Dānijā, Ungārijā, Ķīnā, Somijā, Kanādā, Islandē, Vācijā, Austrālijā, Brazīlijā.
