Švarcenegera sekotājs. Karavīra Daiņa Gorūzas pieredze, pārveidojot ķermeni ar bodibildingu 0
Raugoties uz karavīra Daiņa Gorūzas atlētisko augumu, grūti noticēt, ka reiz viņš bijis gaužām tievs un nesportisks, bet citā dzīves posmā – krietni apvēlies. Pozitīvas pārmaiņas sākās, kad Dainis pievērsās bodibildingam. Daudzi tūdaļ teiks, ka tik iespaidīgus muskuļus bez steroīdu vai citas ķīmijas lietošanas iegūt nav iespējams. Izrādās, var gan! Dainis tam ir apliecinājums.
Pusaudža gados biju diezgan kalsns. Kad mani iesauca obligātajā militārajā dienestā, svēru nieka 56,5 kilogramus. Pieticīgais svars varbūt saistāms ar to, ka skolas gados neēdu brokastis. Dzīvoju laukos, ik rītu bija ļoti agri jāceļas un krietns laiks jāpavada ceļā. Protams, gribējās pagulēt, cik vien ilgi iespējams, un tas notika uz brokastu rēķina. Tā ar tukšu vēderu parasti nodzīvoju līdz pusdienlaikam. Ar tagadējām zināšanām varu teikt, ka brokastu neieturēšana negatīvi ietekmē gan fizisko formu, gan enerģijas daudzumu dienas garumā.
Jau pamatskolā gribēju iestāties obligātajā dienestā, jo šķita, ka īstam vīrietim tam jāiziet cauri. Tur drusciņ pieauga muskuļu masa, jo bija nopietna fiziskā slodze, baroja trīsreiz dienā, uzturs bija pilnvērtīgs un sabalansēts.
Dienēt man patika, tādēļ pēc obligātā gada paliku Nacionālajos bruņotajos spēkos. Ar dienesta biedru izdomājām, ka jāuzaudzē masa – esam taču karavīri! Mums ir milzīga priekšrocība, ka darbavietā svaru zāli varam apmeklēt bez maksas. Diemžēl mēs pieļāvām ļoti nopietnu kļūdu uztura ziņā, proti, gribēdami pēc iespējas ātrāk tikt pie iespaidīgiem muskuļiem, ļoti spiedām uz trekniem ēdieniem. Mans svars tiešām pieauga no 76 līdz 95 kilogramiem, taču klāt bija nākuši vien tauki, nevis muskuļi.
Pēc tam draugs no dienesta aizgāja. Tas līdz ar vilšanos par rezultātu bija iemesls, kāpēc nopietniem centieniem tikt pie atlētiska auguma atmetu ar roku. Joprojām patika savu reizi pacilāt dzelžus, tomēr tas nebija nopietnā līmenī. Sākās periods, kad bieži gāju uz tusiņiem, aizrāvos ar alkoholu, vienu laiku arī smēķēju.
Šis periods tomēr beidzās?
Pienāca brīdis, kad sapratu – tā neko neiegūstu, tikai izniekoju laiku. Tusiņu vietā diezgan nopietni pievērsos cīņas mākslām. Sāku iet uz taiboksa nodarbībām. Vēlāk pašmācības ceļā, studējot grāmatas, papildus apguvu klasisko boksu un Brūsa Lī paša izveidoto cīņas mākslu. Mēģināju to visu apvienot savā cīņas tehnikā.
Mani ļoti iespaidoja Brūsa Lī autobiogrāfija. Viņš paudis domu, ka cilvēkam nepieciešams pastāvīgi kustēties, izvirzīt mērķus un iet uz priekšu, bet aizraušanās ar izklaidēm un alkoholu nozīmē virzību atpakaļ, degradēšanos. Nedaudz vairāk par pusotru gadu trenējos cīņās. Bija interesanti, tomēr secināju, ka vēlos darīt ko citu. 2009. gadā sāku nodarboties ar bodibildingu. Togad iestājos arī vakarskolā, lai iegūtu vidējo izglītību, ko savulaik dažādu iemeslu dēļ biju pametis pusratā. Tas bija saspringts periods – pēc darba gāju uz skolu un uzreiz pēc tam, ap pusdesmitiem vakarā, biju svaru zālē, kur trenējos līdz vienpadsmitiem. Biju apņēmības pilns startēt sacensībās. 2011. gadā to paveicu.
Un kāds bija rezultāts?
Pirmā vieta savā kategorijā (sportistiem ar augumu līdz 175 centimetriem) Baltijas čempionātā, kas notika Lietuvā. Nākamajā gadā iepauzēju, bet pērn ieguvu otro vietu. Latvijā pagājušogad biju pirmais.
