Dzīve mūžīgā ziemā 0
Vietējie atzīst – reiz nokļūstot šajā arktiskā skaistuma zemē, grūti no tā šķirties. Daba ar tajā valdošo mieru un attālinātību no “lielās pasaules” problēmām apbur. Cilvēki apmetas uz dzīvi gandrīz mūžīgā ziemā, kur vasaras siltākajās dienās termometra stabiņš pakāpjas vien līdz kādiem +10 °C grādiem. Svalbārā neviens neesot nonācis nejauši. Visi, kas šeit dzīvo, izvēlējušies to no labas gribas. Līdz ar to cilvēku attieksmē jūtama īpaša mīlestība pret šo vietu. Šeit neesot noziedzības.
Svalbāra ir pilna neparastiem nostāstiem. Piemēram, te nevienam neesot ļauts piedzimt. Protams, praksē var gadīties visādi, tomēr pat tad, ja topošie vecāki dzīvo uz salas, bērniņam jānāk pasaulē kontinentālajā daļā. Svalbāras ielām nav nosaukumu, ir tikai numuri. Svalbārā nav koku, tāpēc kokmateriāliem ir pavisam cita vērtība. Senāk cilvēki meistarojuši saimniecības lietas no jūras izskalotajiem kokiem. Bet mūsdienu Svalbāra, vismaz galvaspilsēta Longjērbīene, ir labi aprīkota ar visu dzīvei nepieciešamo, netrūkst nedz aktīvo izklaižu, nedz atpūtas iespēju. Iesaku apmeklēt Longjērbīenes baznīcu, kā arī netālu esošo saules pulksteni (vistālāko uz ziemeļiem pasaulē). Universitātē ir muzejs ar ekspozīciju par salas vēsturi. Ir arī Ziemeļpola ekspedīciju muzejs.
Ieradāmies jau nedēļu pirms Saules aptumsuma, un nezaudējām cerību 20. marta rītā aiz loga ieraudzīt skaidri zilas debesis. Un svarīgās dienas rītā apstākļi Saules aptumsuma vērošanai patiesi bija ideāli! Tas ļāva mums skatīt skaisto “dimanta gredzenu”, Mēnesim aizsedzot Sauli, kā arī 2 minūšu un 27 sekunžu garumā baudīt neparasto sajūtu, kad apkārtne pēkšņi satumst, Saules vietā tumšs Mēness, oranži tumšzilajās debesīs iemirdzas zvaigznes, bet visa daba it kā uz brīdi aiztur elpu…
