Svalbāra – ziemas pasaku valstība. Ceļojuma piezīmes 0
Autore: Alīna Rence, “Eclipse–Tour” dalībniece
Uz Svalbāru, Norvēģijai piederošo salu arhipelāgu aiz polārā loka, devāmies “Eclipse–Tour” Saules aptumsuma vērošanas ietvaros, jo aptumsums 20. martā bija vislabāk redzams tieši no šā arktiskā punkta. Svalbāra piedāvā pasakainus, balti sniegotus un visai sirreālus skatus.
Svalbāras arhipelāgs ar lielāko salu Špicbergenu ir Norvēģijai piederoša arktiskā teritorija. Tā ir pasaulē vistālākā uz ziemeļiem esošā cilvēku apdzīvotā vieta, kurā šobrīd mīt ap 2000 pastāvīgo iedzīvotāju. Galvaspilsētā Longjērbīenē ir viss ikdienai nepieciešamais – bērnudārzs, skola, baznīca, pasts un veikali, arī universitāte (kā jau daudz kas cits šajā vietā – vistālākajā uz ziemeļiem pasaulē), kur studentiem piedāvā arktiskās bioloģijas un ģeoloģijas, ģeofizikas un tehnoloģiju programmas.
Pirmās liecības par Svalbāru atrodamas 1194. gada islandiešu sāgā. 16. gadsimta beigās šie vēsturiskie raksti piesaistīja nīderlandieša Vilema Barenca uzmanību, un viņš devās ekspedīcijā meklēt arhipelāgu. Špicbergenai (holandiešu valodā “asie kalni”) vārds dots par godu kalnu izrobotajai horizonta līnijai. Kopš 17. gadsimta Svalbāra piesaistīja valzirgu un vaļu mednieku uzmanību, vasarās salu sāka apdzīvot zvejnieki. 18. gadsimts Svalbārā ir krievu mednieku posms, bet 19. gadsimtā aizsākas norvēģu mednieku periods.
Gadsimta otrā puse pagāja, meklējot un mēģinot iegūt naftu, gāzi un minerālus. Vienīgi akmeņogļu ieguve izrādījās izdevīga un aktīvi turpinājās līdz pat 20. gadsimta vidum. Šobrīd Longjērbīenē ir tikai vienas aktīvas akmeņogļu raktuves, kuras izmanto vietējām vajadzībām. Akmeņogļu iegūšana turpinās arī Svalbāras krievu pilsētā Barencburgā.
