Svalbāra, jaunais Noasa šķirsts 0
2015. gada pavasarī medijos pavīdēja īpatnēja ziņa: “Norvēģija pieprasa Krievijai paskaidrojumus par Rogozina vizīti Špicbergenā”. Izrādās, Krievijas vicepremjers Dmitrijs Rogozins, kurš jau bija iekļauts Norvēģijas “melnajā sarakstā”, pa ceļam uz Ziemeļpolu iegriezies Špicbergenas (norvēģu valodā – Svalbāras) arhipelāga administratīvajā centrā Longjērbīenē. Un ne tikai iegriezies, bet pat demonstratīvi pastaigājies pa tās teritoriju un informējis par savām gaitām sociālajos tīklos.
Vienlaikus Norvēģijas Ārlietu ministrijas amatpersonas bija spiestas atzīt, ka negaidītā, iepriekš nepieteiktā Rogozina vizīte Svalbārā tomēr nav likumpārkāpums. Kā tas iespējams? Norvēģija taču ir NATO valsts, ar kuru Krievijai noteikts vīzu režīms! Lieta tāda, ka Norvēģijai piederošais Svalbāras arhipelāgs, kas atrodas ap 900 kilometru uz ziemeļiem no Norvēģijas krastiem tālākā ziemeļu punkta, raugoties no starptautisko tiesību viedokļa, tomēr nav parasta vieta. Uz to zināmas tiesības ir arī Krievijai, Latvijai un vēl 43 pasaules valstīm.
Mazliet vēstures
Interese par šo nomaļo teritoriju sākās 17. gadsimtā, kad tā tika izmantota kā vaļu medību bāzes vieta. Pamazām izveidojās nelielas norvēģu, krievu, zviedru, amerikāņu un britu apmetnes. 19. gadsimta pašā nogalē arhipelāgā sākās akmeņogļu ieguve. Tomēr līdz pat 20. gadsimta sākumam Svalbāra tā arī palika “terra nullius” – nevienam nepiederoša teritorija.
Skaidrību ienesa vien Parīzes Miera konference, kuras laikā 1920. gadā tika noslēgts tā saucamais Špicbergenas līgums. Tas atzina Norvēģijas tiesības uz šo teritoriju, bet ar vairākiem būtiskiem ierobežojumiem. Līgums liedz izmantot Svalbāru jebkādiem militāriem mērķiem, izvietot arhipelāgā militārās bāzes. Nodokļus šeit atļauts ievākt tikai tādā apjomā, kas nodrošina pašas Svalbāras administrāciju. Visu līgumu parakstījušo valstu pilsoņiem ir tiesības kļūt par Svalbāras pastāvīgajiem iedzīvotājiem, nodarboties ar uzņēmējdarbību, kalnrūpniecību, zveju un medībām.
Mūsdienās līgumam ir pievienojušās 46 dalībvalstis, tai skaitā kopš 2016. gada arī Latvija. Tas nozīmē, ka jebkurš Latvijas pilsonis var vienkārši ierasties arhipelāgā, apmesties uz dzīvi un sākt savu biznesu. Patlaban Svalbārā vairāk vai mazāk pastāvīgi dzīvo ap 2800 cilvēku. No tiem 70% ir norvēģi, 20% – krievi un ukraiņi, 10% – citu valstu pilsoņi. Savulaik medijos pavīdēja ziņa, ka Svalbārā pastāvīgi dzīvojot viens latvietis.
Kāpēc tik maz cilvēku uzdrošinās apmesties arhipelāgā? Svalbāra, kuru no Ziemeļpola šķir tikai 1300 kilometri, nav tā viesmīlīgākā vieta uz Zemes. Vislielākais pārbaudījums ir bargais klimats. “Karstākā” vasaras mēneša jūlija vidējā temperatūra ir vien četri grādi virs nulles. Tāpat liels psiholoģisks pārbaudījums ir polārās naktis un dienas. Ārpus apdzīvotām vietām šeit ir bīstami pastaigāties bez ieroča, jo īstie teritorijas saimnieki patiesībā ir baltie lāči, kuru ēdienkartē diemžēl ir arī cilvēks.
Neviennozīmīgā suverenitāte
Svalbāra nav vienīgā vieta uz pasaules ar dalītu jeb kopīgu suverenitāti. Šādas teritorijas līdzinās dzīvokļu kooperatīvam, kurā katram īpašniekam pieder “domājamās daļas”. Tāpēc starptautiskās tiesībās tos dēvē par kondomīnijiem – no latīņu vārda “condominium”, kas nozīmē “kopīga valdīšana”. Katru individuālo gadījumu regulē īpašs līgums, bet kopīgā iezīme ir šāda: vienā un tajā pašā teritorijā privilēģijas ir nevis vienai, bet divām vai pat vairākām valstīm. Viskuriozākais no šādiem objektiem atrodas kosmosā – Starptautiskā kosmiskā stacija, kuru kopīgi pārvalda 15 valstis.
Līdzīgs statuss ir Antarktīdai. Daži kolektīvas suverenitātes piemēri atrodami arī Eiropā. Piemēram, tāds ir Bosfora jūras šaurums Turcijā. Miera laikā tajā ir tiesības iebraukt visu pasaules valstu kuģiem. Basku zemē uz robežas starp Spāniju un Franciju, tieši pa vidu Bidasao upei, atrodas Fazānu sala, kuru kopš 1659. gada kopīgi pārvalda abas valstis. Arī robežupe Mozele tās tecējumā, konkrētāk, posmā, kas atdala Luksemburgu un Vāciju, kopš 1816. gada ir kopīgs abu valstu īpašums.
Savukārt lielais Bodenes ezers, kas atrodas Austrijas, Šveices un Vācijas saskarsmes vietā, ir vienīgā vieta Eiropā, kur valstu robežas nepastāv vispār. Pareizāk sakot – par to joprojām tiek vestas sarunas. Visa ezera akvatorija (bet ne krasta līnija!) pagaidām tiek uzskatīta par kopēju triju valstu teritoriju.
Krievijas īpašās intereses
Arī Svalbāras statuss joprojām ir starpvalstu diskusiju priekšmets. Pavisam nesen, šā gada februāra sākumā Krievija iesniedza oficiālu vēstuli Norvēģijas Ārlietu ministrijai, kurā pieprasīja sākt sarunas par Špicbergenas līgumu parakstījušo valstu “likumīgo tiesību paplašināšanu”, gan nekonkretizējot, kādas īpašas jomas. Eksperti uzskata, ka iemesls šīm Krievijas aktivitātēm ir Svalbāras stratēģiskās nozīmes pieaugums. Ģeoloģiskā izpēte liecina, ka blakus akmeņoglēm Svalbārā atrodas arī bagātīgas metālu rūdu iegulas. Turklāt globālās sasilšanas apstākļos pamazām izzūd Arktikas ledāji. Pietiek uzmest skatienu globusam, lai saprastu, kādas negaidītas perspektīvas paveras kuģošanai. Lai nokļūtu, piemēram, no Japānas vai Ķīnas uz Eiropu vai Ameriku, nākotnē varēs kuģot “pa tiešo”, izmantojot Ziemeļu ledus okeānu. Viegli pamanīt, ka tieši Svalbāra atrodas jauno jūras ceļu krustcelēs.
Patiesībā Krievija jau paspējusi “ielikt kāju durvīs”. Svalbārā atrodas Krievijai piederošs ciemats – vēl padomju laikos izbūvētā Barencburga ar dzīvokļu mājām, akmeņogļu raktuvēm, helikopteru bāzi, skolu, pareizticīgo baznīcu un Ļeņina pieminekli. Svalbārā ir divas oficiālās valodas – norvēģu un krievu, divas valūtas – norvēģu krona un kolekcionāru iecienītais Špicbergenas rublis, ko emitē Krievija. Pagaidām vienīgā Latvijas aktivitāte Svalbārā bijusi ekspedīcija, ko 2019. gadā organizēja Latvijas Universitāte. Tās laikā mūsu zinātnieki pētīja arhipelāga ledājus un vides piesārņojumu.
Modernais Noasa šķirsts
Svalbāra ievērojama arī ar to, ka te atrodas pasaules Globālā sēklu glabātava. Tā atgādina milzīgu pazemes seifu, kurā 50 metru dziļumā mūžīgā sasaluma apstākļos glabājas viena no lielākajām cilvēces bagātībām – kultūraugu sēklas. Krātuvi par saviem līdzekļiem 2008. gadā izbūvēja Norvēģija, bet tā ir pieejama visām pasaules valstīm. Būves mērķis ir pasargāt un saglabāt ģenētisko materiālu globālas katastrofas (kodolkarš, Zemes sadursme ar asteroīdu vai komētu, milzīga vulkāna izvirdums, pēkšņas klimata izmaiņas) gadījumā. Līdzīgi jaunam Noasa šķirstam Svalbāras Globālā sēklu glabātava tad kalpotu par pamatu, uz kuru balstoties izdzīvojušie cilvēki varētu veidot jaunu civilizāciju. Patlaban pazemē hermētiski noslēgtos konteineros jau glabājas aptuveni viens miljons dažādu sēklu paraugu, turklāt kolekcija tiek nemitīgi papildināta. Cerēsim, ka tā nekad netiks izmantota.
