“Svalbāni” – Latvijas un dzimtas vēstures glabātāji 0
Ņemot vērā dramatisko Latvijas 20. gadsimta vēsturi, patiess brīnums, ka mums vēl saglabājušās tādas mājas kā Rites pagasta “Svalbāni”, kuros dzīvo MIRDZA un VITĀLIJS ĀRMAŅI. Senos laikos Tāli – tā Vitāliju vienmēr dēvējusi ģimene – sauktu par iegātni, jo vecsaimniecība ir Mirdzas senču īpašums. No otras puses, iespējams, tieši pateicoties Tāļa neatlaidībai, abi joprojām turpina saimniekot un uzturēt dzīvu vēsturisko dzimtas saikni, arī atmiņas par Latviju, kāda tā būtu varējusi būt, ja vien…
Mirdzu visskarbāk skāra, protams, 20. gadsimta 40. gadi. Viņai tobrīd bija tikai septiņi gadi – tēvu aizveda, bet māti, viņu un vecāko māsu, kuras tāpat bijušas izvedamo sarakstā, pasargāja brīnums – un līdzcilvēku iejūtība. “Ļoti daudziem esmu pateicību parādā,” teic Mirdza Ārmane, atceroties Rites skolas skolotājus, kas mazajai, saimniecības darbos iejūgtajai meitenei daudzbrīd nākuši pretī un palīdzējuši.
Kad klausos stāstu par 40. un 50. gadu miju, par visiem saimniecības darbiem, ko mazā Mirdza apguvusi un spējusi padarīt vecumā, kurā mūsdienu bērni tikko sāk skolas gaitas, saprotu, kā viņi abi, fizikas skolotāji pēc profesijas, gadu desmitiem spējuši palīdzēt Mirdzas māmiņai visos lauku darbos, kaut braukt uz “Svalbāniem” nācies teju 300 kilometrus vienā virzienā – Ārmaņi strādāja Brocēnos. 90. gadu sākumā, kad Mirdzas māmiņai palicis par grūtu, bet Tāli, vienu no Tautas frontes kustības aizsācējiem Brocēnos, sākuši vajāt, kā viņš teic, “multinacionālisti”, abi atgriezušies.
“Tagad domāju – maniem bērniem tā braukāšana gan laikam bija ļoti smaga, jo mēs jau viņiem neko neprasījām. Varbūt tāpēc viņi arī nav gribējuši atgriezties “Svalbānos”,” nopūšas Mirdza. Taču palīgos gan arvien nākot, un mazmeita – medicīnas inženiere – cieši apsolījusi, ka, lai nu kā ietu, pārdotas senču mājas netikšot. Ārmaņu dzimtas koks dzen gana kuplas atvases, pašiem jau viena mazmazmeitiņa, un visi dzimtas mazbērni gan izstudējuši, gan darbu atraduši, gan uz ārzemēm nav aizbēguši.
Kad jautāju, vai ikdienā sanāk arī kultūru baudīt un pašiem pašdarbībā iesaistīties, Tālis gardi nosmej, ka viņš dziedāt varot tikai radu saietos, jo lācis uzkāpis uz auss. Mirdza šūpo galvu: nav laika! Nav laika izpildīt pat sev pašai doto solījumu, ka, pensijā aizejot, izlasīs Bībeli, vispār lasīs daudz vairāk, jo grāmatas ļoti mīļas, un ziemā adīs. Uz sarīkojumiem gan abi ejot kā Ritē, tā arī labprāt braucot uz Viesītes Kultūras pili. Mirdza atturas vērtēt pašdarbības kolektīvu māksliniecisko augstvērtību, atgādinot, ka viņas specialitāte ir fizika, ne mūzika, bet to, ka patīk, gan varot droši rakstīt: kā Rites, tā Saukas un pārnovada Neretas dziedātājām esot skanīgas un skaistas balsis. Abi priecājas, ka arvien tiek uzaicināti uz Skolotāju dienas svētkiem, bet pērn pat aizvesti skaistā ceļojumā uz Lietuvu – kaut tepat līdzās, pašiem neapdarāmo darbu dēļ pāri robežai tā arī nebija sanācis pārbraukt.
