Monika Zīle: Šķiet, “KPV LV” strauji tuvojas īstermiņa projektu pulciņam 1
Atminoties, cik bravūrīgs bija tā dēvētās Kaimiņa partijas (“KPV LV”) atbalstītāju koris 13. Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā, nu mulsina svaigajā sabiedrības aptaujā noskaidrotais šim politiskajam spēkam uzticību saglabājušo pulciņš – tikai 1,1 procents vēlētāju tam gatavs atdot balsi startā uz Eiropas Parlamentu.
Bet, runājot godīgi, nav īpaša iemesla izbrīnam.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas valsts politiskajās debesīs periodiski strauji uzmirdzējusi un tikpat ātri norietējusi ne viena vien šķietami daudzsološu partiju zvaigzne kopā ar spīdekļus iedegušajiem līderiem. Atsevišķas to daļas dzīvotspēju saglabā, iekļaujoties citos politiskos organismos un izvairoties pieminēt pagātni ar savulaik dievinātajiem elkiem. Šķiet, nav bijis Einara Repšes, Māra Grīnblata, Valda Zatlera, Solvitas Āboltiņas utt., par Joahimu Zīgeristu pat nerunājot…
Taču, kā liecina acīmredzamais, valsts politikas olimpiādes augstākajā līmenī pirmoreiz startējošie joprojām neko nemācās no nesen apdzisušo “supernovu” kļūdām un, pat būdami bez politiskās pieredzes, nopietni neanalizē priekšgājēju klupšanas iemeslus, bet savas pašu neveiksmes meklē ļaunu konkurentu sazvērestībās vai izskaidro ar vienkāršoto “mums neļāva”.
Tiesa, politikā, kur valda grupu intereses, velti gaidīt sāncenšu labvēlības dāvinājumus.
Tomēr nākotnē sevi politikā realizēt iecerējušajiem pašā “KPV LV” notiekošais uzskatāmi pierāda, ka galvenā kļūda ir neprasme saliedēt komandā vismaz šobrīd valdības koalīcijā ietilpstošo Saeimas frakciju.
Ja tā, vadītāja Ata Zakatistova terminoloģijā izsakoties, nu ir kļuvusi trīsdaļīga un vēl ar opozīcijas piekabi, tad nemaz nevajag no ārpuses piegādātus traucēkļus, lai uz balta uzvaras rumaka parlamentā iedrasējušais politiskais spēks tagad izskatītos pēc visu iespējamo kaišu mocīta vājinieka.
Daži politikas vērotāji jau aplinkiem runā par termiņu, kurā “KPV LV” paliks bez to iecerējušā Artusa Kaimiņa – amatu frakcijā jau zaudējis, tagad viss atkarīgs no tā, cik ātri un vai vispār viņš sapratīs, ka partijas sekmīgas darbības vārdā līderim bieži vajag aizmirst savas personīgās dziesmas melodiju. Bet acīmredzot patlaban grūti to vismaz pieklusināt, ja iepriekšējā Saeimā neatkarīgā deputāta statusā bija pierasts no tribīnes augstprātīgi skaļi uzsvērt, cik daudzus un tieši kurus viņš ievedis Jēkaba ielas namā.
Bez iekšējām domstarpībām neiztiek arī pasaulē pazīstami politiskie milži, ieskaitot ASV, Lielbritānijas un VFR valdošās partijas.
Sabiedrības ausis sasniedz tikai asākās debates, līderu atbalsta paisumi tur nepārtraukti mijas ar bēgumiem, taču kuģis nenogrimst, pateicoties manevrēšanas prasmei politikas okeānā, kur neiztiek bez gudru loču komandas. Nav jēgas prātot, kad Latvijā dzimstošo partiju “vecāki” beidzot sapratīs, ka liela mute vien ilgu mūžu nenodrošina un jāpiesaista arī smadzenes. Pagaidām var tikai just līdzi uz “KPV LV” daudz cerējušajiem. Diemžēl…
