Hlamīdiju posts 0
Viena no pasaulē izplatītākajām seksuāli transmisīvajām infekcijām ir uroģenitālā hlamidioze, piemēram, Islandē reģistrēti 677, Dānijā – 461,2, Norvēģijā – 440,5, Lielbritānija – 369,3 hlamidiozes gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Šī infekcija visbiežāk skar cilvēkus reproduktīvajā vecumā – 64% gadījumu to diagnosticē sievietēm un vīriešiem vecumā no 18 līdz 29 gadiem. Latvijā hlamīdiju laboratorisko izmeklēšanu veic tikai riska grupas grūtniecēm, tāpēc oficiāli reģistrēto hlamidiozes gadījumu skaits mūsu valstī ir pat zem vidējā līmeņa Eiropā. Piemēram, 2013. gadā Latvijā saslimstība ar hlamidiozi bija 1,8 reizes zemāka nekā vidēji Eiropā (attiecīgi 100,8 un 181,7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Tas gan ir maz ticams, tāpēc jāsecina, ka daļa Latvijas sieviešu pavirši izturas pret savu veselību – neapmeklē vai reti apmeklē ginekologu un neveic pārbaudes, lai atklātu un ārstētu hlamidiozi. Nedrīkst piemirst, ka aptuveni 70% sieviešu un 50% vīriešu hlamidioze norit bez simptomiem. Taču neatklāta un neārstēta infekcijas slimība var nelabvēlīgi ietekmēt seksuāli reproduktīvo veselību un beigties ar neauglību.
Šāgada statistika (apkopota līdz 17. jūlijam) liecina, ka seksuāli transmisīvās infekcijas diagnosticētas 910 Latvijas iedzīvotājiem, no tiem 90 konstatēts sifiliss, 77 – gonoreja, bet 743 – hlamidioze. Tāpat kā iepriekšējos gados, šīs slimības biežāk atklātas sievietēm. Nebūtu gan pareizi secināt, ka vīrieši slimo mazāk – viņi tikai retāk iet pie ārsta.
“Pirmkārt, statistikas dati nav tik briesmīgi. Tie ir daudz labāki nekā pirms gadiem divdesmit, kad viss tika pirkts un pārdots, ķermenis kļuva par miesu, bet seksuāli transmisīvo infekciju kontroles sistēmas vēl tik labi nedarbojās,” situāciju vērtē profesors Jānis Ķīsis. “Otrkārt, proporcijas starp seksuāli transmisīvajām slimībām patlaban ir nepareizas: sifilisam, gonorejai un hlamidiozei jābūt aptuvenās attiecībās 1 : 5 : 10. Ja šie skaitļi tiek ievēroti, var teikt, ka ar infekciju kontroli viss ir kārtībā. Ja ne, statistikas dati nav ticami. Ja pacientam veic laboratoriskos izmeklējumus, iedarbojas obligātā ziņošanas sistēma. Taču daļa ģimenes ārstu un ambulatoro speciālistu diemžēl koncentrējas uz simptomu novēršanu, izraksta zāles bez rūpīgas izmeklēšanas un tādā veidā reizēm palaiž garām nopietnas saslimšanas.”
Pozitīvi ir tas, ka mūsdienās par seksuāli transmisīvajām infekcijām uzkrāta arvien daudzpusīgāka informācija. Vēl pagājušā gadsimta 80. gados hlamidiozi neuzskatīja par nopietnu kaiti, bet tagad zināms, ka, piemēram, ureaplazmas izraisīts hronisks iekaisums var būt hroniskā noguruma sindroma iemesls.
