“Suvenīrs” pēc nedroša seksa. Mazāk slimo ar gonoreju, biežāk – ar sifilisu 0
Slimību kontroles un profilakses centra (SPKC) ekspertu apkopotā informācija liecina par labām un ne tik labām tendencēm seksuāli transmisīvo infekciju izplatībā. Tām nenoliedzami ir būtiska ietekme uz vīriešu un sieviešu seksuālo un reproduktīvo veselību, jo šo slimību sekas var veicināt ārpusdzemdes grūtniecības iestāšanos vai neauglību.
Labā ziņa ir tā, ka pēdējo piecu gadu laikā krasi – par 71% – samazinājies gonorejas gadījumu skaits. Vēl 2013. gadā Latvija saslimstības ziņā ierindojās trešajā vietā aiz Lielbritānijas un Īrijas un pārsniedza vidējo līmeni Eiropas Savienības (ES) un Eiropas ekonomiskās zonas (EEZ) valstīs 1,6 reizes (27,8 pret 16,9 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju). Tagad saslimstība ar gonokoku infekciju nepārsniedz vidējo ES. Piemēram, pērn ar gonoreju saslima 172 cilvēki, lielākoties vecuma grupā no 18 līdz 29 gadiem (111 gadījumu jeb 64%), bet 2015. gadā – 393. Diemžēl ir arī darvas piliens – pēdējos gados arvien aktuālāka kļūst gonokoku rezistence jeb nejutība pret vairākiem antibakteriāliem medikamentiem.
Citādi ir ar sifilisu: pēdējos piecos gados saslimstība ar to pieaugusi par 13%. 2015. gadā, rēķinot uz 100 000 iedzīvotāju, ar to slimoja vien septiņi cilvēki, pērn – jau 8,5.
Hlamīdiju posts
Viena no pasaulē izplatītākajām seksuāli transmisīvajām infekcijām ir uroģenitālā hlamidioze, piemēram, Islandē reģistrēti 677, Dānijā – 461,2, Norvēģijā – 440,5, Lielbritānija – 369,3 hlamidiozes gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Šī infekcija visbiežāk skar cilvēkus reproduktīvajā vecumā – 64% gadījumu to diagnosticē sievietēm un vīriešiem vecumā no 18 līdz 29 gadiem.
Latvijā hlamīdiju laboratorisko izmeklēšanu veic tikai riska grupas grūtniecēm, tāpēc oficiāli reģistrēto hlamidiozes gadījumu skaits mūsu valstī ir pat zem vidējā līmeņa Eiropā. Piemēram, 2013. gadā Latvijā saslimstība ar hlamidiozi bija 1,8 reizes zemāka nekā vidēji Eiropā (attiecīgi 100,8 un 181,7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Tas gan ir maz ticams, tāpēc jāsecina, ka daļa Latvijas sieviešu neapmeklē vai reti apmeklē ginekologu un neveic pārbaudes, lai atklātu un ārstētu hlamidiozi. Nedrīkst piemirst, ka aptuveni 70% sieviešu un 50% vīriešu hlamidioze norit bez simptomiem, taču neatklāta un neārstēta tā var nelabvēlīgi ietekmēt seksuāli reproduktīvo veselību un beigties ar neauglību.
Šāgada statistika (apkopota līdz 17. jūlijam) liecina, ka seksuāli transmisīvās infekcijas diagnosticētas 910 Latvijas iedzīvotājiem, no tiem 90 konstatēts sifiliss, 77 – gonoreja, bet 743 – hlamidioze. Tāpat kā iepriekšējos gados, šīs slimības biežāk atklātas sievietēm. Nebūtu gan pareizi secināt, ka vīrieši slimo mazāk – viņi tikai retāk iet pie ārsta.
“Pirmkārt, statistikas dati nav tik briesmīgi. Tie ir daudz labāki nekā pirms gadiem divdesmit, kad viss tika pirkts un pārdots, ķermenis kļuva par miesu, bet seksuāli transmisīvo infekciju kontroles sistēmas vēl tik labi nedarbojās,” situāciju vērtē dermatovenerologs, profesors, asociācijas “Pret seksuāli transmisīvām slimībām” vadītājs Jānis Ķīsis. “Otrkārt, proporcijas starp seksuāli transmisīvajām slimībām patlaban ir nepareizas: sifilisam, gonorejai un hlamidiozei jābūt aptuvenās attiecībās 1:5:10. Ja šie skaitļi tiek ievēroti, var teikt, ka ar infekciju kontroli viss ir kārtībā. Ja ne, statistikas dati nav ticami. Ja pacientam veic laboratoriskos izmeklējumus, iedarbojas obligātā ziņošanas sistēma. Taču daļa ģimenes ārstu un ambulatoro speciālistu diemžēl koncentrējas uz simptomu novēršanu, izraksta zāles bez rūpīgas izmeklēšanas un tādā veidā reizēm palaiž garām nopietnas saslimšanas.”
Pozitīvi ir tas, ka mūsdienās par seksuāli transmisīvajām infekcijām uzkrāta arvien daudzpusīgāka informācija. Vēl pagājušā gadsimta 80. gados hlamidiozi neuzskatīja par nopietnu kaiti, bet tagad zināms, ka, piemēram, ureaplazmas izraisīts hronisks iekaisums var būt hroniskā noguruma sindroma iemesls.
Satraucošs HIV un AIDS pieaugums
“Seksuāli transmisīvo infekciju jomā situācija mūsu valstī nav tik slikta, turpretī gluži citādi tas ir ar HIV un AIDS. Diemžēl šajā ziņā Latvija aizsteigusies priekšā vairākumam Eiropas valstu. Tā ir slimība, kas apdraud nāciju,” uzskata J. Ķīsis.
Jaunākie statistikas dati par HIV un AIDS izplatību Baltijā liecina: pērn Latvija ir apsteigusi Igauniju jaunatklāto HIV gadījumu skaita ziņā, ieņemot līderpozīciju starp visām Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm. Lai gan kopējais reģistrēto HIV gadījumu skaits Igaunijā joprojām ir lielāks, tas ar katru gadu ir mazinājies, kamēr Latvijā jaunatklāto HIV gadījumu skaitam ir tendence palielināties: 2016. gadā 18,5 (Igaunijā 17,4) gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Pērn šo infekciju Latvijā atklāja 365 cilvēkiem.
Jūlijā Eiropas Parlamenta deputāti ierosināja Eiropas Komisijai (EK) izstrādāt ilglaicīgas rīcības programmas HIV/AIDS, tuberkulozes un vīrushepatīta jautājumu risināšanai, piemēram, ieviest saskaņotas infekciju uzraudzības programmas, lai laikus atklātu slimību uzliesmojumus, novērtētu izplatības tendences, palīdzētu aplēst slimību radīto slogu un izvērtētu, cik sekmīga ir atklāšana un ārstēšana. Piemēram, 2015. gadā 31 ES un EEZ valstī tika atklāti gandrīz 30 000 jaunu HIV inficēšanās gadījumu. Deputāti aicināja EK un dalībvalstis nodrošināt novatorisku ārstēšanas veidu vieglāku pieejamību arī vismazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām, bet slimības agrīnai diagnosticēšanai garantēt bezmaksas HIV testu pieejamību.
Latvijas ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācijas “Papardes zieds” vadītāja Iveta Ķelle, vērtējot HIV un AIDS izplatības pieaugumu no seksuālās un reproduktīvās veselības viedokļa, to uzskata ne tikai par satraucošu, bet arī tādu, kas prasa tūlītēju risinājumu. Jo īpaši tāpēc, ka inficējas jauni cilvēki, lielākoties vecumā no 18 līdz 25 gadiem, kuri slimību ieguvuši pārsvarā heteroseksuālās attiecībās. “Vārdu sakot, jauniešiem bijis sekss bez prezervatīva, un viens no viņiem, visbiežāk jaunā sieviete, inficējusies ar HIV,” viņa rezumē. Viņasprāt, lielākais klupšanas akmens šo un citu seksuāli transmisīvo slimību profilaksē ir tas, ka mūsu valstī nepastāv sistemātiska, pārdomāta veselības izglītība skolās un arī veselības aprūpes sistēmā nav speciālistu darbam tieši ar jauniešiem.
