15 stundu nekrietnībai 0
Socioloģisko pētījumu centrs SKDS nodarbojas ar pētījumu veikšanu dažādiem uzņēmumiem. Centra vadītājs Arnis Kaktiņš Latvijas Radio uzsvēra, ka 20 gadu praksē novērojis, kā sistēma mainās. Pašlaik gan birokrātija kļūstot arvien lielāka. Savu sašutumu Kaktiņš vispirms izteica TV24 sarunu šovā, kur minēja piemēru. Proti, kāda iestāde iepirkumam līdz šim sūtījusi vienkāršu aptaujas e-pastu, bet šogad par to pašu nelielo iepirkumu atsūtīti dokumenti uz 27 lapām.
Latvijas Radio viņš stāstīja: “Jaunas procedūras ir nākušas klāt, jaunas formas ir nākušas klāt, tad ir EIS (Elektroniskā iepirkumu sistēma) radīta, tur kaut kādas sistēmas vajag likt iekšā. Un tad bez tā man katru gadu kaut kas ir klāt, klāt, klāt. Šobrīd tas ir nonācis stadijā, kur šķietami pat vissīkākajai lietai bieži ir kaut kādas papīru kaudzes!”
Kaktiņš norādīja, ka ne jau tikai uzņēmēji, kas piesakās konkursos, bet arī papīru kalnu radītāji tērē laiku, ko varētu izmantot vērtīgāk. Viņš aicina summēt ierēdņu un visu iepirkuma pretendentu patērētās stundas.
“Tas, kas ļoti svarīgi, ka tādas īpašas pievienotās vērtības valstij, kopproduktam mūsu, labklājībai, no tās visa jau īpaši nav, lai teiktu – vispār nemaz nav!” viņš sacīja.
Viņaprāt, iepirkumu birokrātijā arvien biežāk pazaudē pašu būtiskāko – ko tad īsti iestāde grib iegādāties? Viņš lēš, ka cilvēki – iestāžu darbinieki, kam nopērkamās preces vai pakalpojumi nepieciešami, ir arvien tālāk no iepirkumiem un visu nosaka juristi un iepirkumu speciālisti.
“Un tas nav viens atsevišķs gadījums, visa tā lieta ir evolucionējusi. Tagad redzams tas, ka jēga vairs nav primāra, jēga ir stingri sekundāra – tā var būt, tā var nebūt, bet galvenais ir visi tie papīri, visi tie birokrātiskie pinekļi – jo vairāk, jo labāk! Galvenais ir process,” norādīja Kaktiņš.
Iepirkumu procedūras maina katru gadu, vienos un tajos pašos iepirkumos nāk klāt arvien jaunas prasības. Kaktiņš atzīst, ka katra no tām nav sarežģīta, bet prasa uzmanību. Un argumentam, ka sarežģītā sistēma ir vajadzīga, lai izvairītos no blēžiem, viņaprāt, arī nav pamatota.
“Jā, tas viss ir ļoti sarežģīti! Pat, ja ir kaut kur kaut kāda nekrietnība, tad, ja iepriekš viņiem bija vajadzīga stunda, lai to savu nekrietnību īstenotu, nu tagad viņiem jātērē 15 stundu. Bet, kas ir iegūts?” retoriski vaicāja Kaktiņš.
Viņš secina, ka šobrīd nekas neliecina, ka būtu gaidāms kāds labs pavērsiens, kas birokrātiju mazinātu.
Pēc sarunas ar Kaktiņu Latvijas Radio devās uz Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu “Silava” Salaspilī. Tā ir organizācija, kuru Kaktiņš minēja kā piemēru, kas labo praksi mazos iepirkumos iztikt ar pāris e-pastiem, ir aizstājusi ar 27 lappušu garu iepirkuma dokumentāciju. Arī “Silavā” pieaugošā birokrātija ir sāpīgs jautājums.
Direktora vietnieks Ansis Actiņš skaidroja, ka situācija ir sarežģītāka, nekā Kaktiņš to raksturoja – ka bija vienkārši, un tagad mākslīgi iepirkums padarīts sarežģīts. Viņš uzskata, ka sociologs ir sabiezinājis krāsas. Šoreiz bijusi izvēlēta cita iepirkuma procedūra, un tā pretendentam arī nemaz nav tik sarežģīta. Uzņēmuma attīstības vadītāja Ieva Lācenberga-Rocēna skaidroja, ka gada sākumā jau bijis viens socioloģisko aptauju iepirkums, bet rudenī radies pieprasījums pēc vēl piecām aptaujām, līdz ar to kopējā summa varētu pārsniegt desmit tūkstošus eiro. Tas ir slieksnis, kad jāpiemēro Publisko iepirkumu likums. Arī tas esot palicis sarežģītāks.
Turklāt no 27 lappušu nolikuma lielu daļu aizņem vienkārši pārkopēti iepirkumu likuma panti. Tomēr tādu kopēšanu pieprasa uzraugošās iestādes. Arī Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB).
Uzraugu un virsuzraugu esot daudz un katram var būt atšķirīgs viedoklis. Tagad institūtam ir 13 uzraugu, starp kuriem ir Centrālā finanšu līgumu aģentūra, Lauku atbalsta dienests, Digitālās attīstības aģentūra, Valsts kontrole un citas.
Institūta pārstāvji min vairākus piemērus, kad par vienu un to pašu iepirkumu, nācies skaidroties trīs un vairāk uzraugiem.
