SUV komandiera Skujas padoms: “Jāatjauno vecā kārtība, jāļauj zemessargiem ieročus turēt mājās” 58
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Īsts karavīrs paliek karavīrs, pat ja viņam nav vairs piecdesmit vai sešdesmit gadu. Dažs no viņiem, ja liktenis lēmis un uzturēta fiziskā kondīcija, šķietami, pat nav pazaudējis neko no karavīra stājas arī nodzīvotajās astoņās desmitgadēs. Viens no tādiem ir atvaļinātais pulkvežleitnants, pirmais Zemessardzes sevišķo uzdevumu komandieris Vilis Skuja.
Satiekamies viņa mājā pārdesmit kilometru attālumā no galvaspilsētas. Sirmais pulkvedis ir smaidīgs, kā vienmēr dažādos darbos aizņemts un uz jautājumu par noskaņojumu atbild, ka mājā jau darba nekad netrūkstot. Kā allaž ir vērts ar viņu satikties, lai noklausītos stāstos par zemessargu devumu valsts drošībā pēc valsts neatkarības atjaunošanas, uzzinātu viedokli par mūsu bruņoto spēku attīstību šodien.
Nozīmīgā karavīra diversanta izglītība
Tāda iegūta pēc iesaukšanas padomju armijā. Vilis kopā ar 500 citiem latviešiem vesela vilciena sastāvā aizvests uz Krivoirogas pilsētu, tolaik Ukrainas PSR. Pēc neilga laika ieradušies vervētāji, kas no lielās armijas daļas izvēlējušies astoņus puišus, kam bijusi sporta klase kādā no cīņām. Starp tiem bijis arī viņš, jo jau bija paguvis kļūt par sporta meistaru boksā.
Tā nokļuvis Galvenās izlūkošanas pārvaldes vienībā, kurā skolojies trīs gadus. Dzīve tur bijusi patiesi laba – laba ēdināšana, tāda kā pilotiem, ar trīs ēdieniem pusdienās. Kādas bijušas apmācības? Katru dienu šāvuši, apguvuši visu veidu ieročus, sākot ar pistoli, kalašņikovu, snaipera šauteni, ložmetēju, mīnmetējiem. Mācījušies novietot spridzekļus un arī atmīnēt, mest jebkādus tam piemērotus priekšmetus, sākot ar nazi, beidzot ar sapiera lāpstiņu.
“Bija interesanti, bet nu pacietība gan mums bija, jauniem puišiem, varējām vairākas stundas no vietas mētāt nažus.”
Tolaik pats svēris 70 kilogramus, bet garajos pārgājienos ar pilnu ekipējumu nācies nest 35 kilogramus. Ko tik visu pēc desantēšanās apvidū nav nācies ēst – vardes, arī meža “zuti”. Nopietns pārbaudījums esot bijis gājiens pa taigu vienatnē. Izlēkuši ar izpletņiem, līdzi izsniegta sausā pārtika trim dienām, bijis jānokļūst noteiktajā punktā triju diennakšu laikā.
Vilim tas izdevies pēc četrām diennaktīm, bet dažam labam tas izdevies pat pēc sešām dienām. “Mūsu mežs, ja salīdzinām ar taigu, ir gluži vai parks, bet tur – tādi brikšņi!” Pēc trīs gadu apmācībām eksāmeni nokārtoti teicami un Vilis saņēmis izlūka diversanta leitnanta pakāpi.
Divas reizes karā uz Jemenu
Par šo savas dzīves posmu Vilis runā, taču bez pārlieka entuziasma. Galu galā – kā esot secinājis jau sen – tā taču esot sveša zeme, un viņš tajā esot bijis okupants. PSRS tolaik atbalstījusi Ziemeljemenas spēkus, un viņi devušies operācijās uz pretinieka teritoriju valsts dienvidos.
Sākumā atlidojuši uz Kairu, dzīvojuši izcilā viesnīcā “Intercontinental”, tēlojuši sportistus, staigājuši treniņtērpos. Tad viņu grupa aizvesta uz lidlauku, pārģērbušies, saņēmuši ieročus un kaujas uzdevumu. Helikopters piezemējies tuksnesī. Tālāk viņi – astoņi karotāji, no kuriem vienam bijis ložmetējs, bet vēl vienam granātmetējs, gājuši uz kādu ciematu. Tur bijis jāiznīcina galvenais stratēģiskais objekts – aka, jo bez ūdens tuksneša apstākļos dzīve tiek pilnībā paralizēta.
Izcēlusies kauja, uzdevums ticis izpildīts – aka tikusi saindēta, tad ātrs pārgājiens līdz noteiktajai vietai, no kurienes projām aizlidojuši ar helikopteru. Nākamajā reizē, kad “sportisti” atkal atlidojuši no PSRS, Vilis bijis vienības komandieris. Uzdevums bijis tāds pats, viss izdevies labi, pretiniekam bijuši zaudējumi, bet Vilim ticis cauršauts apakšstilba muskulis.
Neko sevišķu neesot jutis, tikai tādu dīvainu slapjumu šņorzābakā. Ievainojums vēlāk ticis nosaitēts, un ar tādu kāju veikti 15 kilometri līdz helikopteram.
“Mums bija stingri noteikts, ka, nokļūstot gūstā, nekādā gadījumā nedrīkstam atklāt, ka esam no Padomju Savienības. Individuālajās sarunās lika noprast, ka šādas atzīšanās gadījumā varētu ciest mūsu radinieki.”
Čempions uz motocikla
Piecdesmit gadu vecumā Vilis beidzamo reizi kļuvis par Latvijas čempionu motobraukšanā. Divas reizes ieguvis sudraba medaļu PSRS čempionātā – 50., 60. gados latvieši bijuši spēcīgākie motobraucēji Padomju Savienībā.
Latvijas izlase pat braukusi uz sacensībām ārpus savienības. Un arī par to Vilim bija savs interesants stāsts. Viņu reiz pavisam nesekmīgi, apelējot pie atvaļinātā virsnieka sirdsapziņas, mēģinājusi savervēt čeka. Sākumā tas bijis drošībnieku majors, ar kuru saruna beigusies uz īso – Vilis un čekists kārtīgi izlamājušies.
Tad uz nākamo tikšanos viņu uzaicinājis jau ievērojami pieklājīgāks čekists pulkveža pakāpē, bet arī viņam Vilis skaidri pateicis, ka tādas lietas ar viņu nevarot iet cauri. Vēlāk par to čeka atmaksājusi – viņam nav atļauts braukt uz sacensībām Čehoslovakijā, pēc tam arī uz Vācijas Demokrātisko Republiku.
Tad Vilis atcerējies sava Krivoirogas armijas daļas komandiera teikto, lai zvanot, ja dzīvē uzglūnēšot kādas problēmas. Tā arī izdarījis un pastāstījis par savām likstām. Tālāko jau kārtojusi Galvenā izlūkošanas pārvalde ar VDK, un nākamajā reizē viņam ļāvuši braukt ar Latvijas izlasi uz sacensībām ārzemēs.
Janvāra dienas un Zemessardzes sevišķā vienība
Barikāžu dienām sākoties, Vilim nav bijis šaubu, ka nekavējoties jādodas uz Rīgu. Tikai nav zinājis, kā lai pasaka mātei, taču to izdarījusi viņa. Viņa pateikusi, ka neredzot iemeslu, kādēļ Vilis varētu palikt mājās. Vadījis nelielu vienību, kurai bijis jāsargā Latvijas radio ieeja no Doma laukuma puses. Rādījis puišiem dažādus cīņas paņēmienus.
Viņiem bijuši metāla stieņi, pamācījis ar tiem sist pa kājām, kā atņemt pretiniekam ieročus. Kad atradušies postenī pie viesnīcas “Rīdzene”, kur atradusies ārzemnieku delegācija, palīdzējuši nogādāt mediķiem ievainotu nejaušu garāmgājēju. Omonietis, ko redzējuši, pilnīgi droši, esot izskatījies kā pēc narkotiku lietošanas.
1992. gadā Vilim piedāvāts izveidot un vadīt Zemessardzes sevišķo uzdevumu vienību (SUV). Piekritis, taču ar vienu noteikumu, ka vienības dalībniekus viņš izvēlēšoties pats. Tā bijusi laba vienība – īsti diversanti.
Reiz 90. gadu vidū satiekot Vili, viņš intervijā man apzinīgi stāstīja, ka SUV zinātu, kas darāms ar pretinieku, ja tāds te iebruktu. Toreiz savu sašutumu par to tika izteikusi kāda no Latvijas krievu valodā rakstošajām avīzēm.
Līdz 1996. gadam Zemessardzes SUV bija paveicis lielu darbu, lai Latvijā tiktu nolikta pie vietas liela mēroga noziedzība. Kādā no operācijām ar šaujamieroci bija ievainots viens no suviešiem, bet divi citi sadurti ar nazi.
Tas bijis beidzamais piliens. Tolaik Vilis, vēl majora pakāpē, piedalījies kādā no reketieru tvarstīšanas operācijām. Kad noziedznieki satverti, Vilis vienam no viņiem teicis, ka katrs no viņiem tikšot padarīts auksts, ja rokās būs šaujamais vai nazis. Ar to izrādījies gana – pret suviešiem kopš šīs reizes šādi ieroči vairs neesot lietoti.
Kādu Zemessardzi mums vajag?
Tas ir jautājums, kādu iepriekšējo reizi uzdevu atvaļinātajam pulkvežleinantam pirms dažiem gadiem. Toreiz viņš atbildēja, ka tai vajadzētu būt skaitliski vismaz trīs reizes lielākai – tātad apmēram 25 tūkstošiem.
Tāpat arī krietni vien labāk apgādātai ar bruņutehniku, un sevišķi būtiski, lai katrs bataljons varētu veikt visdaudzveidīgākos uzdevumus – gan veikt labu izlūkošanu, gan sašaut pretinieka bruņutehniku, gan iznīcināt mērķus gaisā.
Tāpat arī vajadzētu vairāk uzticēties zemessargiem, atjaunojot veco kārtību, ļaujot viņiem turēt ieročus mājās.
“Tagad, ja sācies kaut kas nopietns, tāds zemessargs var palikt ar tukšām rokām. Iedomāsimies sliktāko scenāriju, ka noticis uzbrukums viņa bataljonam. Ko tad darīt – visi zemessargi palikuši bez ieroča?”
