Sūrs mūžs, talants un zvaigznes debesīs. Leģendārajai aktrisei Vijai Artmanei – 90 0
Šodien, 21. augustā, leģendārajai un skatītāju mīlētajai aktrisei Vijai Artmanei būtu apritējuši 90 gadi. Godinot viņas piemiņu, tapusi dokumentālā filma “Aktrise un laiks. Vija Artmane” – dziļš, emocionāls pētījums par Vijas Artmanes milzu ieguldījumu Latvijas teātra un kino dzīvē un reizē – mēģinājums atklāt viņu kā sievieti un cilvēku, paraugoties citām acīm…
Intervijā žurnālam “Mājas Viesis” filmas scenārija autore Daira Āboliņa atklāj, kā tapa šis kinostāsts.
Vai šajā izmeklēšanā atklājāt citu Viju Artmani vai labāk iepazināt jau zināmo?
Nevarētu teikt, ka mēs būtu atklājuši fatālus noslēpumus. Jā, daudzi cilvēki runāja par viņas mūža mīlestībām, saucot vārdos un uzvārdos. To, ko nebija iespējams pārbaudīt ar vairākiem apliecinājumiem, mēs tomēr nepieņēmām par absolūtu patiesību, cilvēkiem ir raksturīgi hiperbolizēt un izdomāt, savukārt aktieriem – būt šausmīgi emocionāliem un iemīlēties savos partneros, viņiem ir tāds darbs. Ja viņi nemaz neiemīlas savos partneros, viņi ir slikti aktieri.
Taču viena lieta ir mīlēt divas stundas uz skatuves un sevī atrast mīlamo daļu šajā cilvēkā, otra – kad šis cilvēks ieņem lielāku vietu tavā dzīvē nekā loma.
Un uz ilgāku laiku kļūst vairāk par… Vijai Artmanei bija vairāki ļoti, ļoti nozīmīgi šādi dzīves draugi, vīrieši.
Gan preses intervijās, gan Jura Podnieka un Rolanda Kalniņa filmā “Saruna ar karalieni”, gan savā grāmatā Vija Artmane vairākkārt minējusi – viņai nav bijusi laimīga personīgā dzīve… Vai kaut kas būtu varējis veidoties citādi?
Jā, to viņa ir teikusi, tāpēc mums bija vairākas ļoti grūtas lietas… (Pauze.) Jā, filma būs skarba, bet arī cilvēciski pietiekami liriska un smeldzīga.
Viņa bija Smiļģa būtne, cēlā, gaišā. Diemžēl liktenis lēma, ka viņa no šīs trauslās un brīnišķīgās sievietes pārvērtās daudz piedzīvojušā, cietušā un fiziski samocītā, taču garīgi nesalauztā cilvēkā.
Par atklāsmēm… Bija aizraujoši izsekot, kā no liriskas, ēteriskas Smiļģa aktrises viņa kļūst par padomjlaika prīmas plakātu, Latvijas seju varas ešelonos Maskavā un Latvijā, sava laika karogu…
Bet, detalizēti izsekojot aktierspēles maiņai cauri laikam, es viņu ieraudzīju kā spēcīgu, pilnasinīgu cilvēku un ļoti traģisku personību.
Te jāuzsver – tā (padomju) laika oficiāli dokumentētajos materiālos – izrāžu fragmentos, intervijās, kongresu ierakstos, dzejoļos – nebija pieņemts šāda statusa māksliniekus rādīt “dzīvā procesā”.
“Saruna ar karalieni” jau bija citāda. Bet ģimenes arhīvs parādīja Artmani un Dimiteru kā dzīvu, laulātu pāri, kā viņi izjuta savu harmoniju, neskatoties uz attiecību problēmām. Iespējams, tur slēpjas atbilde – kāpēc, par spīti visam, viņi uzskatīja par būtisku saglabāt laulāto attiecības līdz galam. Protams, mēs nevaram restaurēt visu patiesību, taču – lai kā būtu, Artmanei Dimiters bija vajadzīgs. Iespējams, viņš bija mazāka figūra laikmeta paletē, bet viņš viņai uzlika zināmus robežstabus, neatļaujot būt vēl brīvākai, kā viņa bija. Iemācīja nest statusu, labs režisors būdams, ar vērtīgiem padomiem palīdzēja strādāt kā māksliniecei.
Dimiters apprecēja Artmani, kad viņai bija 19–20 gadu, un pieredzēja, kā viņa no liriskas, mīksti, smalkā balstiņā runājošas trūcīgas lauku lellītes, maigās, trauslās Džuljetas iziet cauri visiem sarežģītajiem mākslinieciskās izaugsmes posmiem, vairākkārt mainot spēles stilu un savu tēlu, kā viņai atveras pasaule, kā viņa kļūst par primadonnu un sabiedrisko darbinieci.
Mēs negribējām idealizēt – ja bija grūti, tad bija, ja kaut ko vajadzēja darīt karjeras vārdā, tā arī jāsaka. Pārmetumi par filmēšanos Krievijā… Ja Artmane tolaik nebūtu nospēlējusi filmās “Neviens negribēja mirt” un “Dzimtas asinis”, viņa nebūtu ieguvusi mērogu, varbūt nebūtu kļuvusi par deputāti un ar savu skaistumu, stalto stāju, lielo dzintaru pie krūtīm un latviešu dzeju, dažkārt krievu valodā, nebūtu pārstāvējusi Latviju.
Būsim godīgi: aristokrātiskā, Denēvai līdzīgā Artmane tālaika Krievijai iemiesoja ilgas pēc smalkās, cēlās, zaudētās Eiropas…
Viņu pielūdza, viņas izskatu atdarināja… Protams, vienmēr paliek jautājums par cenu – ar to nedomājot naudu, bet neizbēgamos morālos kompromisus…
Visu interviju ar Dairu Āboliņu lasiet žurnāla “Mājas Viesis” 22.augusta numurā.
Uzziņa
Vijas Artmanes radošās dzīves pieturpunkti
Lomas: nospēlējusi 85 lomas teātrī un 50 kino.
Teātrī pirmie panākumi atnāca ar Džuljetas lomu Šekspīra “Romeo un Džuljeta” (Romeo – Eduards Pāvuls). Smiļģa laikā spēlējusi izcilos klasikas iestudējumos – Leldi Raiņa “Spēlēju, dancoju”, Laimdotu “Ugunī un naktī”, Āriju “Indulī un Ārijā”, Mirdzu Aspazijas “Vaidelotē”, Ofēliju Šekspīra “Hamletā”, Ilzi Blaumaņa “Pazudušajā dēlā”, Jakobīni “Minhauzena precībās”. Augstu novērtētas lomas krievu klasikas iestudējumos – Nastasja Fiļipovna Dostojevska “Idiotā”, Elena Bezuhova Tolstoja “Karā un mierā”, Arkadina Čehova “Kaijā”. No vēlāko gadu lomām – Maksīna Fouka Viljamsa “Leguānas naktī”, Elizabete “Elizabetē, Anglijas karalienē”, Nāve “Motociklā”, Trīne, Rakēna kundze, Zenta Mauriņa…
Kinoekrānu Vija Artmane iekaroja 1956. gadā ar Rutu Rolanda Kalniņa filmā “Pēc vētras” un Daci Pāvela Armanda “Kā gulbji balti padebeši iet”. Filmējusies ar lieliem panākumiem arī ārpus Latvijas. Izcilākās lomas: Elza “Svešiniece ciemā”, Velta Mežmale “Kārkli pelēkie zied”, Soņa “Dzimtas asinis”, Kristīne “Purva bridējs”, Ōna “Neviens negribēja mirt”, Liena “Mērnieku laiki”, Gita-Kņopiene “Dāvana vientuļai sievietei”, Džūlija Lamberte “Teātris”, Anna “Svešās kaislības”. Interesantas lomas bijušas Klostera priore filmā “Anna”, Nabagmājas komandante “Emīla nedarbos” un talantīgā noziedzniece Regīna Valtere detektīvseriālā “Kamenska”. 1980. gadā Rolands Kalniņš uzņēma divdaļīgu dokumentālo portretfilmu par Viju Artmani “Saruna ar karalieni”.
Apbalvojumi:
LPSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece; ordenis “Goda zīme” (1956), LPSR Tautas skatuves māksliniece (1965), PSRS Tautas skatuves māksliniece (1969), Ļeņina ordenis (1970), LPSR Valsts prēmija (1980), Lilitas Bērziņas balva (1987), Bertas Rūmnieces balva (1996), Tautu Draudzības ordenis (1999), “Spēlmaņu nakts” Teātra balva par mūža ieguldījumu (2003), “Lielais Kristaps” un III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis par mūža ieguldījumu kinomākslā (2007).
