Dvēselei, miesai un garam: no teorijas līdz praksei 1
Pirtnieku sagatavošana sastāv no divām daļām – prakses un teorijas, kuras apgūšanai paredzētas 300 akadēmiskās mācību stundas. Šajā laikā audzēkņi iegūst zināšanas gan par pirtnieka darba specifiku un ētiku, gan pirts darba organizāciju un būvniecības pamatprincipiem, kā arī iepazīstas ar pirts prakses vēsturi.
Lai arī agrāk pirtniekus mēdza dēvēt par zemnieku dakteriem, mūsdienās šī profesija, tāpat kā pirts meistars un pirts meistara palīgs, ierindota skaistumkopšanas un tai radniecīgu profesiju darbinieku, tādu kā stilists vai tetovētājs, apakšgrupā. Tas nozīmē, ka pirtnieks nav dakterim līdzīga persona un nevar pirtī ārstēt dažādas kaites, kā tas bija senos laikos. Tomēr, lai kvalitatīvi veiktu pirts procedūras, sertificētu mediķu vadībā pirtnieki izlases veidā apgūst pamatzināšanas par cilvēka anatomiju, piemēram, par svarīgākajām muskuļu grupām, asinsrites un limfātisko sistēmu, par tām organisma vietām, kuras drīkst, bet kuras nedrīkst sildīt, kā arī pareiza uztura un ārstnieciskās vingrošanas pamatus.
“Jāsaprot, ka pirtī izsvīstot cilvēks ne tikai atbrīvojas no sārņiem, bet arī no minerālvielām un vitamīniem, tādēļ pirtniekam jāprot klientam pastāstīt, ka viņam pēc pirts procedūras būs jādzer svaigi spiestas sulas, jāēd augļi un dārzeņi vai pat jālieto kāds vitamīnu komplekss. Arī pašam pirtniekam jāzina, kā uzturēt sevi formā, jo, vadot pirts procedūru, viņš zaudē daudz kalcija, kālija un magnija. To nezinot un nepapildinot minerālvielu krājumus, pirtnieks var ciest no krampjiem muskuļos.