Šūpuļzirgu misionārs 3
“TehnoAnnas pagrabos” līdzās zinātņu eksperimentu paraugiem atrodas arī Alvja izgatavotie šūpuļzirdziņi. No tradicionālās mazuļu rotaļlietas līdz grandiozam divmetrīgam mehāniski darbināmam zirgam, ko meistars izgatavoja kopā ar savu dēlu Reini. “Zirgs kā pasaku un mitoloģisks tēls latviešiem vienmēr ir bijis ļoti nozīmīgs un šī saite saglabājusies līdz mūsdienām. Mans vaļasprieks ir tieši šūpuļzirdziņu izgatavošana, jo tajā apvienojas gan funkcionālais, gan vizuālais, gan mehāniskais aspekts. Nav jau grūti izgatavot vienkāršu šūpuļzirdziņu. Es ik reizi ieviešu kādu jaunu niansi. Arī panākt, lai zirgs jauki šūpotos un vienlaikus labi izskatītos, nav nemaz tik viegli. Bērni šūpuļzirgu centīgi izmanto, tāpēc tam jābūt izturīgam. Ar šūpuļzirgiem piedalos dažādās amatnieku un rotaļlietu darinātāju izstādēs, izgatavoju tos pēc pasūtījuma un apmācu jaunos amatniekus,” tā Alvis.
“Šūpuļzirgs pieaugušajiem” tika radīts, lai pēc Beļģijas karaļa Alberta II uzaicinājuma 2010. gadā piedalītos Eiropas zinātnes centru prestižajā izstādē “Sciences au Palais” (Zinātnes pilī). Unikālais interaktīvais objekts pārstāvēja Latviju un bērnu zinātnes centru “TehnoAnnas pagrabi”. Šūpuļzirgs ir 2,5 metrus augsts un 2,1 metru garš inženiertehnisks veidojums – vienlaikus mākslas priekšmets, rotaļlieta un labas amata prasmes paraugs. Objekts izgatavots no sarkankoka, ozola, ādas un metāla, pārsniedzot 400 kg svaru. Pēc autoru aplēses, šūpuļzirga radīšanai seši cilvēki patērēja vairāk nekā 30 000 stundu. Meistari arī izstrādāja mehānismu, kas radot līganas jāšanas sajūtu, atsauc atmiņā bērnības uzticamo šūpuļzirgu. Cik zināms, tas ir Baltijā lielākais koka šūpuļzirgs ar šādu unikālu mehānismu.
“Vēlējāmies, lai darbs izraisītu asociācijas ar īstu zirgu. Lai pieaudzis cilvēks uz dabiska lieluma zirga varētu šūpoties. Ar labi noslīpētu cēlkoku izdevās panākt zirga ādas zīdainumu,” saka Alvis. “Šūpuļzirgu pieaugušajiem” apbrīnoja arī karalis Alberts II ar ģimeni un privātās sarunās par mākslinieku darbu esot izteicies atzinīgi.
“Man nepatīk masu produkcija. Patīk funkcionālas un mīļas rotaļlietas, kas attīsta radošo garu un sajūsmina laba mehānika. Japāņi šajā ziņā ir tuvu ideālam. Reiz gribētu izveidot leļļu teātri, kas darbotos pēc mehānikas principiem un cilvēka līdzdalība būtu minimāla. Vai man pietiks talanta un prasmes, laiks rādīs!” turpmākam izaicinājumam gatavs Alvis.
