Kur latviskuma gēnu smēlies Vidvuds Medenis: ejot dabā 0
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Radiožurnālists, literāts, dzejnieka Jāņa Medeņa dēls Vidvuds Medenis (1960) saņēmis vairākas balvas, tostarp Nacionālās radio un televīzijas padomes prēmiju kā labākais programmu vadītājs Latvijas Radio (1997) un LU Literatūras un mākslas institūta un Kultūrkapitāla fonda Lielo folkloras gada balvu par tradicionālās kultūras vērtību popularizēšanu Latvijā un ārzemēs (2000).
Ilgus gadus kopā ar dzīvesbiedri Ivetu Vizbulīti Medeni Latvijas Radio pirmajā kanālā vadījis folkloras raidījumu “Bijis nebijis” un mīklu konkursu ģimenēm “Greizie rati”, kas ēterā skan joprojām un savulaik novērtēts kā labākais jaunatnes un bērnu raidījums Latvijas Radio. Stalts, iznesīgs, par sevi pārliecināts Vidvuds ar latviskajām vērtībām dalās gan skolā un radio, gan pašlaik dziedot tradicionālās dziedāšanas kopā “Burdons”. Viņš ir Torņakalna Latviešu biedrības vadītājs, sarakstījis arī dzejas grāmatu “Sasoļots vaigs”. Viņam azotē vienmēr savdabīga humora velniņš, kas izsprūk laukā arī mūsu sarunas laikā.
Vidvud, tu nāc no slavenas dzimtas. Tava mamma bija tēlniece Lea Davidova-Medene un tētis – dzejnieks un tulkotājs Jānis Medenis, kurš iedibināja īpatnējo nacionālās dzejas formu – Medeņa metrus, taču mūžībā devās, kad tu biji vien nepilnu gadu vecs. Vai mamma par viņu kaut ko stāstīja?
Sāksim ar to, ka pēc Otrā pasaules kara mans tētis bija izsūtīts uz Sibīriju. Man tika dots viņa uz Ameriku aizbraukušā jaunākā brāļa Vidvuda vārds, kurš trimdā nodzīvoja teju deviņdesmit trīs gadus. Es augu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, “jautrajā” PSRS kompartijas vadoņa Brežņeva valdīšanas sākuma laikā – ar to viss bija izteikts –, bet atceros reālu notikumu saistībā ar Jāni Medeni. Es mācījos Pārdaugavā 48. vidusskolā – tur kopā skolojās gan latvieši, gan krievi.
Tā bija pēc tipveida projekta būvēta skola ar noeju uz ēdnīcu pagrabstāvā, kur pēc makulatūras vākšanas talkas mētājās kaudzēm grāmatu. Man tolaik varēja būt astoņi deviņi gadi, taču biju jau tik izglītots, ka uz vienas no kāda izdevuma izrautas lapas ieraudzīju sava tēva bildi. Es zināju, kāds viņš izskatījās, jo mamma bija rādījusi man bildes. Tāda nu sanāca mana sastapšanās ar tēti sabiedriskā vietā.
Mammas pavadībā biju pie viņa jau gājis uz Meža kapiem un dziedājis tautasdziesmas. Saprast, kas ir tētis un kuros kapos viņš guļ, man palīdzēja arī tante Mirdza. Tagad domāju, tētis, ieliekot Vidvudu vārdā, simboliski atstāja brāli savā vietā man par krusttēvu. Viņu pirmoreiz satiku 1978. gadā, kad man tikko bija apritējuši astoņpadsmit gadi un Vidvuds seniors pirmo reizi savas trimdas laikā atbrauca uz dzimteni. Krusttēvs bija izmācījies par ārstu un devās prom no Latvijas 1944. gadā, saprotot, ka nekas labs no krieviem nav sagaidāms. Mans tēvs Jānis Medenis bija vienīgais no pieciem brāļiem, kas palika dzimtenē.
Tavs latviskums un stingrais mugurkauls ir folkloras draugu kopas “Skandinieki” nopelns? Jo, jauktajā skolā mācoties, tev apkārt bija visam nacionālajam nelabvēlīga vide.
Pirmkārt, jau kopš mazotnes man vienkārši ir laba balss jeb, kā tautā saka, dziedamā rīkle. Es esmu piedzimis par ļoti spilgtu tenoru. Pat balss lūzuma nebija, ko man desmit gadu vecumā jau pareģoja Rīgas 6. vidusskolas slavenā dziedāšanas skolotāja Skaidrīte Apine. Otrkārt, mana vecmāmiņa no mammas puses Katrīna nāca no Rucavas novada Papes. Viņa zināja vairākas senas dziesmas – gan īstas tautasdziesmas, gan tādas, kuras tagad varam saukt par šlāgeriem. Tās es pierakstīju tekstā, lai nepazūd, jo ar skaņu ierakstiem visādi var gadīties.
Mana pusmāsa Indra no mammas puses Katrīnu dēvēja par mājas gariņu. Tādēļ, ka vecumdienās (un nodzīvoja Katrīna gandrīz līdz simt gadiem) viņa kļuva akla un sāka skaisti dziedāt. Sacerēja dzejoļus un sarunājās balsī pati ar sevi. Tā pie viena pierakstīju arī vecmāmiņas dzīves gājumu. Vēl man ir divas pusmāsas no tēva puses – Maija (valodniece, Vidzemes sēlisko izlokšņu pētniece Maija Poiša (1934–2018). – Z. B.) un Mirdza (skolotāja) ar izcilu balsi. Mans dziesmotais gars nāk no Medeņiem, no viņu dzimtā Madonas novada Praulienā. Mamma atcerējās, ka jau šūpulī kā mazs bēbis es esot vilcis trīsskaņus. Skolā nedaudz esmu dziedājis arī koros.
Mamma aizveda mani uz mūzikas skolu, gribēja, lai spēlēju čellu, taču izturēju vien dažus mēnešus. Dabas dots talants, kas nepadodas audzināšanai (smejas).
Pie “Skandiniekiem” mani aizveda mammas slimība, jo viņa vēlējās, lai viņu kapu kalniņā izvada tieši “Skandinieki”. Kad tas brīdis pienāca, Saldus Čāpātāju kapos redzēju, ka atvadas notiek ļoti jauki – ar dziesmām vien, jo viss cilvēka dzīves rits jau ir ielikts mūsu folklorā, un “Dieviņš trepes ceļ, dvēselīti gaidīdams”. Tas bija tik gaiši un pacilājoši! Tā ar “Skandiniekiem” es ieguvu savas otrās mājas.
Drīz jūsu radošajam tandēmam ar dzīves un arī darba līdzgaitnieci Ivetu būs svinama četrdesmit gadu jubileja un kopdzīvē esat svētīti ar trim dēliem. Kā jūs iepazināties?
Mēs iepazināmies, mācoties Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Tā bija liktenīga sagadīšanās, ka uzreiz pēc vidusskolas beigšanas man neizdevās iestāties augstskolā – neizturēju konkursu.
Ja būtu filologos uzņemts 1978. gadā, iespējams, būtu nonācis pie pasniedzējas Skaidrītes Bikovas, no kuras audzēkņiem vēlāk vesela virkne kļuva par mācītājiem. Nākamo rudeni arī izlaidu, bet, lai mani nepaņemtu padomju armijā, iestājos Rīgas 3. tehniskajā skolā kinomehāniķos. Tādēļ Filoloģijas fakultātē sāku mācīties tikai 1980. gadā.
Šoreiz iestājpārbaudījumus izturēju, jo māsa Maija palīdzēja man iedzīt galvā latviešu gramatiku. Negāja viegli, taču viņa visu laiku mani urķēja un pastūma vajadzīgajā virzienā. Tā es nonācu 1. kursā, un atkal liktenis. Mūs sadalīja divās grupās un tieši manā grupā tika arī Iveta. Viņai bija ļoti labas sekmes Aizkraukles 2. vidusskolā, tomēr, stājoties tolaik Latvijas konservatorijā, Iveta masu pasākumu režisoru kursā netika.
Kaut eksāmenos viņa bija viena no labākajām, kārtību izjauca tā brīža konjunktūra šajā mūzikas augstskolā. Tā nu viņa izvēlējās studēt filoloģiju, un vēl pirms mācību uzsākšanas nonācām kolhozā Leišmalē – Ērberģē netālu no Neretas. Tur es viņai nemaz neesot paticis. Jo es biju Rīgas šļorbaks (smejas). Pašpuika, kurš kinomehāniķa gaitās bija iemācījies ieraut pa mēriņam grādīgā.
Pa vakariem varējām iet ekskursijā pāri robežai uz veikalu Lietuvā un vēl dažām interesantām vietām, bet Iveta pārējiem grupas puišiem bija izvirzījusi noteikumu, ka ies viņiem līdzi, bet tikai bez Vidvuda. Neskatoties uz to, es grupas vecākā vēlēšanās balsoju par viņu. Stalta, slaida meitene gariem matiem. Ne vulgāra, ne krāsota – tik skaista kā latviešu slota (smejas). Bet Ivetu varētu salīdzināt arī ar ziedošu smilgu.
Pateicoties izdarīgumam, mīklu minēšanas raidījums “Greizie rati” Latvijas Radio pirmajā kanālā skan jau divdesmit sešus gadus.
Pašos pirmsākumos “Greizie rati” bija mazliet citādāki – raidījums bija gandrīz stundu garš, tajā tika vairāk muzicēts, jo pārsvarā mīklas minēja ļoti muzikālas ģimenes. Gadiem ritot, ētera laiks tika samazināts uz pusi, tāpēc uz raidījumu sākām aicināt ne tikai ģimenes, bet arī draugu un domubiedru kopas.
Protams, ieejas karte “Greizajos ratos” ir mīkla, ko pats esi izdomājis vai arī noklausījies no vecvecākiem, mammas, tēta, skolotāja vai citiem cilvēkiem. Šī raidījuma nosaukumu mēs izdomājām Kazdangā, guļot uz piena savākšanas galdiņa un veroties augusta debesīs. Iveta, palīdzi man atcerēties!
Iveta Medene: Sākumā nosaukumu bija daudz, pat tāds “Caurums caurumā”, kas mums pašiem dikti patika. Bet toreizējais Radio kolēģis Gunārs Treimanis, kurš ierakstīja reklāmas, teica: “Kā es jūs pieteikšu, ko jūs tajā caurumā liksiet iekšā?” Līdz pirmajam raidījumam palika vien dažas dienas, un tā nu zvaigznes mums pateica priekšā. Nosaukums ar diviem “r” bija skanīgs un aizgāja tautās. Pierunāt nākt uz raidījumu nevienu īpaši nevajadzēja. Skolas ieteica ģimenes, kurās bērni ne tikai labi mācās, bet arī labi runā.
Jūs, Medeņi, esat kārtīga latviešu ģimene ar trim atvasēm. Vai dēli tikpat tuvi mūsu tautas garamantām, kā vecāki?
Mūsu vecākais dēls ar basketbolistiem pašlaik ir Amerikā Floridā. Viņš nespēlē basketbolu, reiz bija Latvijas izlases spēlētājs volejbolā, taču dzīve tā iegrozījās. Ansis gribēja apceļot pasauli un Latvijas simtgades rudenī sāka šo sapni piepildīt, taču pēc pāris gadiem tālākiem ceļošanas plāniem svītru pārvilka pandēmija, un viņš iestrēga Čīlē.
Tad arī sākās īstie piedzīvojumi. Lai tiktu uz Ameriku, viņam nācās pat bēgt cauri kukurūzas laukiem, robežsargu šāvienu trokšņa pavadītam. Par laimi, Ansim bija nauda, ar ko atpirkties, un vairāku valodu zināšanas, tostarp spāņu un portugāļu. Vidējais dēls Ernests izmācījās par vienmotora lidmašīnu pilotu un ar lielu prieku īrē lidmašīnas un vizina savus draugus.
Šobrīd viņam ar sievu ir ekoloģiskā saimniecība Kazdangā. Tur ir ļoti skaistas dzirnavas, kur viņi īrē zemi un āra terasē arī šogad plāno atvērt “Kazbāru”, kas jau pērn izpelnījās lielu piekrišanu ar smalko kafiju un garšīgo saldējumu.
Kafejnīcā vienmēr skan mūzika, un Ernests svētku brīžos uzspēlē kokli vai dūdas. Kazdangā mums ir divi mazbērni Aido un mazā Mūna. Ļoti čakls un izpalīdzīgs ir deviņgadīgais Aido, par ko liela pateicība vedeklai, kura iemācījusi nebaidīties no lauku darbiem, bet gan darīt tos ar lielu prieku un degsmi.
Savukārt jaunākais dēls Jānis (21) padevies augumā ražens un ar saviem 207 auguma centimetriem, tikai pieliecot galvu, var ienākt mūsu Torņakalna mājās. Viņš ir Latvijas volejbola izlases spēlētājs, un jau saņēmis uzaicinājumu rudenī spēlēt ārzemēs.
Jūs esat saņēmuši arī vairākas balvas par saviem radio raidījumiem.
Tas bija sen, mūsu gadsimta pašā sākumā. Kopā ar Vidvudu taisījām raidījumu “Bijis nebijis”, kurā stāstījām teikas un pasakas, tās ilustrējot ar attiecīgām tautasdziesmām. Lai sagatavotos, izlasīju visus Šmita pasaku sējumus, jo bija jāizvēlas viens no vairākiem desmitiem variantu. Tā kā raidījums bija vien divdesmit piecas minūtes garš, nācās pasakas arī saīsināt.
Vajadzēja izrakties cauri arī Jēkaba Vītoliņa un Emīla Melngaiļa nošu sējumiem, lai atrastu piemērotas dziesmas. Rakņāšanās dziesmu pūrā man ļoti patika. Tomēr tas bija ellīgs darbs, jo raidījums “gāja gaisā” katru nedēļu un ik reizi astoņas dziesmas bija jāapgūst ne vien pašai, bet arī jāiemāca Vidvudam. Tā turpinājām teju desmit gadus, paralēli veidojot arī “Greizos ratus”.
Paldies Dievam, visi raidījumi “Bijis nebijis” ir ierakstīti un arhivēti, un interesenti tos jebkurā laikā var noklausīties. Tas prasīja lielu koncentrēšanos, iepriekšēju gatavošanos. Mājās mēs daudz dziedājām, tādēļ vidējais dēls ir ļoti muzikāls – jau piecu gadu vecumā tika uzņemts mūzikas skolā. Ar “Greizo ratu” darināšanu iet vieglāk.
Vasarā mazāk, bet ziemā dažu nedēļu mums atsūta līdz pat sešdesmit mīklām, no kurām tikai desmit var izskanēt raidījumā. Bija pat gadījums, kad viena ģimene veselu gadu katru dienu sūtīja pa mīklai ar īstu vēstuli un pastmarku uz tās.
Tuvojas vasaras saulgrieži – auglības un pārmaiņu laiks. Kā mums to vislabāk izjust, ar ko sākt?
Vidvuds Medenis: Cilvēkiem, kurus neierobežo veselības problēmas, ir jāiet dabā, lai šo laiku sajustu. Vienkārši jāiet ārā no mājokļa un jāieelpo, jāieklausās, jāieskatās apkārt notiekošajā.
Iveta Medene: No 20. līdz 23. jūnijam laiks it kā apstājas. Trīs dienas, trīs naktis – notiek kaut kas īpašs, maģisks, jo ir gada visgarākās dienas un visīsākās naktis. Diemžēl saulgriežos notiek dabas procesu pārprogrammēšana uz ziemas laiku, tāpēc šajā pilnbrieda brīdī, kad visapkārt pasaule zied un smaržo, ir jāuzņem tā vienreizējā enerģija, kuru piedāvā daba.
Svinēsim šo ziedēšanas laiku, pilnbrieda laiku! Katru gadu iemācos kādu jaunu līgotni, un manā pūrā jau ir ap septiņdesmit līgo dziesmu. Cik līgotņu zināt jūs?
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Mierīgs, stalts, dziedošs.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez īsākas vai garākas pastaigas svaigā gaisā.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Dāvāt citiem patiesu prieku.
Labākā izklaide?
Būt kopā ar sievietēm – labāku izklaidi vīrietim nevaru iedomāties. Makšķerēt un medīt neeju, volejbolā netrenējos, ar divriteni izbraucu reti, bet priecājos par katru sievieti, kuru sastopu savā ceļā.
