Šuplinska – ministre ar pašapziņu. Kurš iegāginājās pirmais? “LA” nedēļas apskats 1
CILVĒKS. Šuplinska – ministre ar pašapziņu
Tagadējo izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku pirmoreiz satiku pirms gada: Krāslavā notika “3 x 3” latviešu ģimeņu saiets, kurā I. Šuplinska, tolaik vēl Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas mācībspēks un pētniece, stāstīja par Latgales kultūrvidi. Izvērsās saruna arī par to, kā pārējā Latvija uztver latgaliešus, un nākamā ministre teica, ka latgaliešiem jāceļ pašapziņa, tad arī Latgale pacelsies.
I. Šuplinskas pērnvasar teikto atcerējos pēdējās dienās, kad ministre tiek teju plosīta tīmeklī, tomēr pašapziņu nezaudē. Vēl pirms oficiālā atzinuma par to, ka Latvijas Universitātes (LU) rektora ievēlēšanā bijuši pārkāpumi, I. Šuplinska neuzmanīgi atklāja paredzamo pārbaudes rezultātu. Ar to pietika, lai, visticamāk, tie paši arhīvu urķi, kas pirms LU rektora vēlēšanām atrada neprecizitātes rektora amata kandidāta Gundara Bērziņa promocijas darbā, publiskotu I. Šuplinskas 1987. gadā rakstīto laikrakstā “Komunisma Ausma”, kurā viņa padomiskā garā sajūsminās par Miera stundu, vienlaikus nosodot tos, kas 23. augustā pieminējuši Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanu. “Kompromats” parādījās tik ātri, ka šķita: tas jau laikus atrasts un noglabāts, lai publiskotu kādā vajadzīgā brīdī. Kad ministre nemetās taisnoties un nemainīja savu viedokli par LU rektora vēlēšanām, atklājās jaunas “šausmas” viņas biogrāfijā: Šuplinskas māte bijusi partijas pirmorganizācijas sekretāre un mākslīgā apsēklotāja. Ministres “biogrāfi” pat saskaitījuši, tieši cik govis nākamās politiķes mamma apsēklojusi, piemēram, 1967. gadā. Sociālajos tīklos (visbiežāk no “troļļu” kontiem) I. Šuplinska tika izsmieta gan par šīm biogrāfijas niansēm, gan frizūru un rotām.
Patiesībā, ja galvenais, ko politiķim var pārmest, ir neveiksmīgi šodienas vai pagātnes izteikumi, ārējais izskats un vecāku nodarbošanās, tas politiķa reputācijai nāk tikai par labu. Jo parāda, ka nekādu nopietnu skeletu, ko oponentiem būtu noderīgi parādīt sabiedrībai, viņa skapī nav.
Kad preses konferencē par LU rektora ievēlēšanu Šuplinskai tika jautāts par biogrāfijas ķidāšanu, viņas preses padomnieks tiecās žurnālistu apturēt, bet ministre pārtrauca padomnieku un atbildēja uz jautājumu. Mierīgi un ar pašcieņu.
Vēl viena oponentu dusmu lavīna gāzās, kad I. Šuplinska bija kļūdaini nosaukusi datumu, kurā LU iesniegusi ministrijā dokumentus par rektora pārvēlēšanu. It kā sīkums, bet emocionāli nokaitētā atmosfērā nekas vairs nav sīkums.
Žurnālistiem tādi pļāpīgi un atklāti ministri, protams, ir ļoti noderīgi un simpātiski. Tomēr sevis pašas un nozares attīstības labā ministrei būtu jāapzinās, ka politikā svarīgs ir arī tēls, tāpēc pirms katra izteikuma jāizvērtē, vai ir īstais laiks, vieta un forma, kur un kā to sacīt. Citādi priekšplānā nonāk nevis nozares problēmas, bet pati ministre ar savas personības īpatnībām.
DARĪJUMS. Ja nu visi “stopkrāni” nav norauti?
Pagājušajā nedēļā valdība deva “zaļo gaismu” jauno vilcienu iegādei. Jāatgādina, ka jauno elektrovilcienu projekta kopējās izmaksas būs teju 260 miljoni eiro. Šajā budžetā iekļaujas 32 elektrovilcienu, rezerves daļu fonda pieciem gadiem un elektrovilcienu uzturēšanas iekārtu iegāde, kā arī vilcienu remontu centra izbūve. No šīs summas elektrovilcienu iepirkuma līguma summa ir 241 888 753 eiro, savukārt remontu centra jeb depo būvniecība provizoriski izmaksāšot 14 miljonus eiro.
Tiesa, vēl pirms valdības lemšanas par finansējuma piešķiršanu elektrovilcienu iegādei Finanšu ministrija (FM) pauda, ka vispirms būtu jāuzklausa Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vērtējums par riskiem, kas varētu būt saistīti ar elektrovilcienu iepirkumu. Proti, runa ir par KNAB sāktu kriminālprocesu, kurā saistībā ar Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” iepirkumiem figurē arī jauno elektrovilcienu iepirkumā uzvarējušā ražotāja “Škoda Vagonka” māsasuzņēmums “Škoda Transportation”.
Taču attiecībā uz to, vai KNAB rīcībā varētu būt kāda informācija, kas varētu būtu par pamatu valstij neslēgt līgumu ar konkursā par pasažieru vilcienu piegādi uzvarējušo Čehijas uzņēmumu “Škoda Vagonka”, pagājušās nedēļas laikā kļuva skaidrs, ka KNAB šādas ziņas nav konstatējis, par to informējot Satiksmes ministriju un FM. Ņemot to vērā, varētu svinēt un priecāties, ka beidzot arī Latvijā būs jauni vilcieni. Tomēr “latviskā piesardzība” liek vēl nedaudz nogaidīt – ja nu visi “stopkrāni” vēl tomēr nav norauti?
NOSLĒPUMS. Kuru sauks pie tiesas par OIK?
Elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes jeb OIK sistēmas jautājumiem izveidotās parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājas Ievas Krapānes rīcībā esot informācija saistībā ar OIK, kas varot novest pie jaunām “krimināllietām”. Politiķe norādījusi, ka ir runājusi ar vairākiem ar OIK uzņēmējdarbības vidi saistītiem cilvēkiem un arī redzējusi dokumentus, ko ir parakstījušas amatpersonas.
Pēc Krapānes teiktā var noprast, ka iespējamās krimināllietas varētu skart tieši amatpersonas. Veselais saprāts liek domāt, ka tiem būtu jābūt cilvēkiem, kuri pirms vairāk nekā desmit gadiem bijuši klāt pie OIK shēmu dzimšanas. “LA” jau savulaik rakstīja, ka par OIK shēmu dzimšanu var dēvēt divus gadus – 2005. un 2008.
2005. gadā Aigara Kalvīša valdība pieņēma Elektroenerģijas tirgus likumu, tā radot OIK sistēmu – obligātu iepirkumu no AER un koģenerācijas stacijām, iepirkumus kompensējot no iedzīvotāju maciņiem. Interesanti, ka ekonomikas ministrs tolaik bija premjers Krišjānis Kariņš, bet ministrijas valsts sekretārs Kaspars Gerhards.
Savukārt 2008. gadā Ivara Godmaņa valdība izveidoja grozījumus minētajā likumā, kas paredzēja ievērojamu atbalstu tām koģenerācijas stacijām, kuru jauda ir virs 20 MW, tādā veidā īpaši atbalstot Rīgas TEC stacijas, kā arī biomasas un biogāzes stacijas ar jaudu virs 1 MW. Šis lēmums Latviju iegrūda vislielākajās finansiālajās saistībās. Tolaik ekonomikas ministrs bija šā brīža zemkopības ministrs Kaspars Gerhards, bet valsts sekretārs Anrijs Matīss.
Tāpat sprunguļus OIK atļauju izsniegšanas pārtraukšanā licis bijušais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Vai kāda no šīm amatpersonām varētu figurēt Krapānes nosauktajos dokumentos? Komisijas vadītāja “LA” atbildēja, ka šobrīd nevar izpaust, vai kāda no minētajām personām figurē jauniegūtajā informācijā un līdz ar to varētu būt pakļauta jaunām krimināllietām OIK sakarā.
PRIEKS. Kurš iegāginājās pirmais?
Pagājušonedēļ mobilo sakaru operators “Latvijas Mobilais telefons” (“LMT”) iedarbināja 5G tīklu Liepājā, bet piektdien svinīgi to atklāja Rīgā, klātesot Valsts prezidentam. Jāatzīst, ka divarpus gadu laikā, kopš “LMT” prezidents Juris Binde paziņoja par uzsākto ceļu uz 5G ieviešanu, kuru plānoja ieviest pēc 2021. gada, padarīts ir vairāk un ātrāk, nekā sākotnēji solīts. Tehnoloģiju straujā attīstība, dažādu valstu paziņojumi pēdējo trīs gadu laikā “ieviešam!” un kāpinātā sabiedrības interese “kad būs?” piespiedusi mobilos operatorus demonstrēt pirmos rezultātus. Turklāt šoreiz – nevis ar “Huawei”, bet ar “MikroTik” Latvijā ražotu 5G rūteri, kas Latviju padara par 5G ieviešanas līderi.
Tiesa, 5G aizsācēja titulu pagājušonedēļ neveiksmīgi centās “nozagt” “Tele 2”, kurš apmēram par pusgadu atpaliek no “LMT”, un Mūkusalas Biznesa centra teritorijā ceturtdien uz jumta uzlika it kā darbojošos 5G mobilo sakaru bāzes staciju – tās signālu nevar uztver. Savukārt “Bite” pirmo 5G staciju jūnijā tikai sāka testēt.
Latvijā pirmā bāzes stacija jau kopš 2017. gada janvāra strādā pašā “LMT” “štābā”, pirmā ārpus uzņēmuma martā uzstādīta Latvijas Universitātes jaunajā Dabaszinātņu centrā Torņakalnā. Arī “Tele 2” vēlējās turpat uzstādīt savu staciju, bet pirmās 5G stacijas ārpus uzņēmuma parādījās pusgadu vēlāk Ziepniekkalnā un Talsos. Nu jau “LMT” tādas ir 180 visā valsts teritorijā. Lai tās iedarbinātu, jāpievieno tikai antena, raidītājs un programmatūra.
Runājot par 5G tīklu, pirmoreiz tas tika atrādīts 2018. gada septembrī Rīgā, kad Baltijas jūras reģiona foruma “5G Techritory” laikā “LMT” pirmo reizi Latvijā demonstrēja testa 5G tīklu. Datu pārraides ātrums iespaidīgs – līdz pat 1,4 Gbps un reakcijas laiks tikai 4 ms.
Vislielākais prieks ir par to, ka 5G tehnoloģijas ieviešas ātrāk, tieši pateicoties sāncensībai “kurš būs pirmais?”. Klientam gan nav tik svarīgi, kurš iegāgināsies pirmais, bet gan – kurš izdēs ēdamu olu.
PĀRSTEIGUMS. Tinte ar skābputru
Tautas deju festivāls “Sudmaliņas” aizrībējis, atstājot dejotājiem jaunus iespaidus, bet skatītājiem – skaistas atmiņas.
No malas vērotāji savukārt pamanījuši festivālā savdabīgas spēles ar frazeoloģismiem, proti, diviem koncertiem Siguldā un Kuldīgā bija dots nosaukums “Dejot pa deviņi mēmi”.
Virspusēji paraugoties, jau tā kā viss skaidrs, bet, tikko sāc iedziļināties, nosaukuma dīvainības sāk durties degunā (vai varbūt tomēr acīs?) un vēlme izteikties tā vien rausta aiz auss (vai arī aiz mēles, kas lai to īsti zina). Ja kāds runā par deviņiem mēmiem, skaidrs – tāds pļāpa, ka bail. Bet par dejošanu ej nu sazini, vai mēmie dejo dūšīgāk vai mazāk par runīgajiem. Arī Latviešu valodas aģentūras eksperti par šādu izteicienu galvu vien nogrozīja. Bija jau dzirdēts, ka latvieši pret frazeoloģismiem mūsdienās izturoties arvien drosmīgāk. Tagad varot saņemt dūšu papēžos un mest kājas pār pleciem. Taču no tautas kultūras mantojuma kopējiem varētu un gribētos gaidīt labāku frazeoloģismu pārzināšanu, un, ja nu sagribējies ar tiem parotaļāties, – lielāku atjautību un asprātību. Citādi var sanākt, ka teiktais ar iecerēto sader kā tinte ar skābputru, nevis kā cimds ar roku…
Sagatavojuši: Ilze Kuzmina, Ainārs Sauka, Raivis Šveicars, Ivars Bušmanis, Linda Kusiņa-Šulce
