Supervaronis ir pati tauta. Saruna ar Guntaru Godiņu 1
Eposs “Kalevdēls” (“Kalevipoeg”) ir mūsdienās visvairāk tulkotais igauņu valodā sarakstītais daiļdarbs, igauņu kultūras vizītkarte pasaulē.
Gandrīz 90 gadus pēc tā pirmā tulkojuma iznākšanas latviešu valodā apgāds “Neputns” laidis klajā jaunu eposa izdevumu Guntara Godiņa atdzejojumā. Gan Latvijai, gan Igaunijai svinot savas valsts simtgadi, tā ir īsta dāvana zinātkāram grāmatmīlim.
Grāmatas lieliskais izdevums nule kā ieguvis “Zelta ābeles” balvu nominācijā “Dzeja” (mākslinieks Armands Zelčs). Atdzejotājs, Guntars Godiņš, nupat saņēmis Igaunijas un Latvijas Ārlietu ministrijas iedibināto Valodas balvu. Savukārt tulkojums nominēts “Latvijas Literatūras gada balvai 2018”.
“Kalevdēls” izaudzis no igauņu tautas mantojuma, kura saknes ietiecas gan Eiropas, gan arī seno somugru tautu folklorā. Balstoties uz igauņu tautasdziesmas (regilaul) tradīciju, viens no igauņu 19. gadsimta nacionālās atmodas laika dzejniekiem – Frīdrihs Reinholds Kreicvalds (1803–1882) – mantotos folkloras pamattekstus iekausējis eposa dzejas formā. Eposa pirmpublicējumu viņš piedzīvoja 1862. gadā.
“Kalevdēla” tulkošana jums esot bijusi gandrīz kā studijas. Vai tiešām jūs vēl varat atklāt ko jaunu igauņu kultūrā?
G. Godiņš: – Bez pamatīgas izpētes klasiskos un kanoniskos tekstus nav iespējams tulkot. Jā, tās bija savdabīgas vēstures, folkloras, mitoloģijas, leksikas, poētikas, etnogrāfijas studijas. Līdzās atdzejojumam es rakstīju arī komentārus, paskaidrojumus.
“Kalevdēlu” uzņēmos tulkot tikai tāpēc, ka pirms tam ilgus gadus biju pētījis un atdzejojis somu un igauņu senās tautasdziesmas, izstrādājis savu somugru tautasdziesmu atdzejas sistēmu.
Igauņu tautasdziesmu uzbūve, stilistika un po-ētiskie līdzekļi atšķiras no latviešu tautasdziesmās izmantotajiem.
Viens no būtiskiem igauņu un citu somugru tautasdziesmu komponentiem ir valodas labskaņa jeb muzikalitāte. Gan senajās igauņu tautasdziesmās, gan eposā sastopamies ar tā saucamo sākuma atskaņu jeb biežu aliterāciju un asonanšu lietojumu. Tas, iespējams, darīts tādēļ, lai vieglāk būtu atcerēties tekstu.
Latviešu tautasdziesmās aliterāciju un asonanšu lietojums ir nejaušs, nekonsekvents, bet igauņu tautasdziesmās (arī eposā) tas gadu gaitā izveidojies kā pamatprincips. Viens vārds labskaņas dēļ it kā meklē citu, tādējādi radot savdabīgu, paradoksālu, reizēm pat sirreālu semantisko sakarību.
Bez poētisko un stilistisko principu apzināšanas ne mazāk svarīga bija arī iedziļināšanās igauņu, vispār somugru, mitoloģijā un pseidomitoloģijā.
Igauņu literatūrā un kultūrā katru dienu atklāju ko jaunu. Tas ir bezgalīgs process.
– Pirms jums pie “Kalevdēla” bija ķērusies Elīna Zālīte 1929. gadā. Kā vērtējat tā laika skatu?
– Pirms gandrīz simt gadiem Elīnas Zālītes tulkojums bija ļoti nozīmīgs, taču nezināmu iemeslu dēļ daudzas vietas nav tulkotas vai tulkotas daļēji, nav ņemti vērā arī igauņu seno tautasdziesmu poētikas pamatprincipi, ir ļoti trūcīgi komentāri. Pagājušie gadi ir būtiski literatūras, kā arī tās uztveres un izpratnes attīstībai. Esmu pārliecināts, ka pati Elīna Zālīte šodien tulkotu citādi, un arī es varbūt…
– Esat ieskatījies arī citos “Kalevdēla” tulkojumos. Vai katrs šāda eposa tulkojums sniedz jaunatklājumus? Kurā valodā eposs izklausījās visīpatnāk?
– Mazliet papētīju tā tulkojumus angļu, krievu, somu, lietuviešu valodā. Jāteic, ka katra valoda un poētiskie līdzekļi ir atšķirīgi. Angļu valodā ir pagrūti ievērot igauņu seno tautasdziesmu metriku un vārdu labskaņas principu, savukārt krievu valodā tas ir vienkāršāk izdarāms.
Lai gan somu valoda ir radnieciska igauņu valodai, tomēr substantīvu uzbūves princips somu valodā zilbiski it kā pagarina vārdu un sagādā problēmas metrikas pārnešanai. Eposs
“Kalevdēls” visīpatnāk noteikti skan ķīniešu valodā, kurā pašlaik tiek tulkots.
Interesanti bija palasīt eposa fragmentus arī veraviešu dialektā jeb veraviešu valodā. It kā viena valoda, tomēr skan tik atšķirīgi. Tomēr, atdzejojot šo tekstu, es reti ieskatījos citos tulkojumos. Man būtiski bija pamatīgi iedziļināties oriģinālā un ļauties savām izjūtām, savam tiešajam pārdzīvojumam. Atdzejoju ar tādu pašu iedvesmu, kā rakstītu savu dzejoli.
– Kāds ir mūsdienu igauņu supervaronis?
– Igauņu eposa galvenais varonis Kalevdēls ir ļoti komplicēts, sadrumstalots tēls. Atšķirībā no klasiskā eposa varoņa īpašībām, viņš drīzāk ir antivaronis. Viņš bez iemesla nogalina somu kalēja dēlu, iespējams, piesmej savu pusmāsu, kas viņa dēļ nejauši vai tomēr tīši iet bojā.
Arī Kalevdēla bojāeja savā ziņā ir paradoksāla – paša noburtais zobens nocērt viņam kājas Kēpas upē, taču dievi viņam neļauj nomirt, bet atstāj par sargu pie elles vārtiem, un tas būtībā ir sods, nevis pagodinājums.
Kalevdēlā savijas pārcilvēka spēks, varas apziņa un reizē arī vājums un muļķība, visas cilvēciskās īpašības.
Šo varoņa divdabību vēlāk attīsta mūsdienu igauņu rakstnieki. Te var pieminēt kaut vai Andrusa Kivirehka lugu “Kalevdēls” un igauņu dzejnieka (:)kivisildnika ironiskās dzejas krājumu “Kalevdēls jeb mīlestība”.
Ļoti veselīgi, ka igauņi Kalevdēlu neuztver pompozi, tā nav heroizēšana, līdz ar to viņš spēj būt klātesošs mūsdienu kultūrā. Jā, igauņi spēj pasmieties par ko tādu, viņiem liekulīgi apjūsmojams varonis nemaz nav nepieciešams. Igauņi novērtē tautas spēku.
– Kādu supervaroni varētu eksportēt latvieši?
– Arī latviešiem nav raksturīgs personības kults, viena varoņa pielūgsme. Mums ļoti nozīmīgas ir tautasdziesmas, vispār folklora, ar to dzīvojam. Tur nekāda supervaroņa nav.
No mitoloģiskā aspekta raugoties, mums ir pagāniskie dievi, tāpēc var sacīt, ka supervaronis, tāpat kā igauņiem, drīzāk ir pati tauta.
Igauņu “Kalevdēls” un somu “Kalevala” ir tipiski mitoloģiskie eposi, Andreja Pumpura “Lāčplēsis” uzskatāms par poētisku poēmu, kurā izmantoti klasiskā eposa un brīnumpasaku elementi.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Nav ne mazāko šaubu, ka Guntara Godiņa pieeja ir satriecoša un unikāla. Padzirdējusi, ka viņš radījis īpašu igauņu eposa atdzejas sistēmu, nodomāju – ļoti ceru, ka latviešu lasītājs to novērtēs. Mums jau ir “Lāčplēsis”, bet “Kalevdēls” ir samērā jauna perspektīva.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Guntara Godiņa atdzejotā igauņu eposa “Kalevdēls”
Plandiet, senie stāstījumi,
Kaleviešu klāstījumi,
Kalmu kalnā pakāpdamies,1
Miklā miglā miglodamies,
Sirmā stundā atmozdamies,
Viršiem pāri paaugdamies,
Sūnu dūnās dūmodamies!
Tur, kur slapstās senās ēnas,
Slēpjas raizes, bēdu ēdas,
Zemzemē zem smagā vāka
Gurdi gulšņā plikos pīšļos,
Uku azotē snauž saldi,2
Māras klēpī liekas miegā.3
Saules staru garie glāsti,
Dzeguzītes kūkošana,
Pērkļa putna dziedāšana
Netiek melnai zemei cauri.
Mēness spokojas no augšas,
Zvaigžņu acis zib no debess,
Sūta gaismu ēnu sargam,
Audējai nes lāsmu blāzmu,
Visiem gādā dzedras drānas,
Ēnu segās sasedz silti,
Nāves ostu uzpoš koši,
Kur dus klusi dusētāji.
Nāk ar sparu vēja brāzma,
Tālumā skan viļņu gāzma:
Nāciet šurpu, nesiet sveikas,
Teiciet senaizmirstās teikas,
Kas guļ aizmirstības miegā;
Nāciet šurpu, stāstiet stāstus,
Kas vēl vakarblāzmā blāzmo,
Vēsā krēslā mirkli mirgo,
Viegli rīta rasā lāso,
Miglas plānās drānās lēkā
Tur, kur blāvi, vāri gari
Lasās krēslas stundas jundā,
Pulcējas kur kuplos pulkos,
Rieta dzietā vācas baros,
Nakšu dzestrās saltās salnās
Atminas tie senos laikus,
Zeltā tītās vēstis vīsta.
Skati spēli, brālīt manu,
Raugi rakstu, jaunā meita,
Prasi irkļus, draudziņ manu,
Vārdu irkļus dziedātājam!
Jaušama kad ausmai steiga,
Dienai svītra pāri vilkta,
Pagaist gaisā sapņu ainas;
Cīrulītis trillinādams,
Žagatiņa žagodamās,
Dzeguzīte kūkodama
Nakti biezoknītī aiznes.
Soļiem draso mūsu dienas,
Tūkstoš jundu dzīves stundas
Stumjas prom uz Kalmu kalniem,
Alksnājā tās miegā iemieg
Kāvu krāsas nāves gultā.
Mirušam nav māju vietas,
Ceļiniekam miera ostas,
Audžu audzēm pīšļu kaudzes.
Brāzmas brāžas svilpodamas,
Biezā biežņā lodādamas,
Kuplos kokus lauzīdamas,
Meža malā maurodamas;
Vasarās tām zarus cilāt,
Lapām liegi pretī pamāt,
Bērzam braši šalkt un švīkstēt,
Baigās bailēs apsēm trīsēt,
Zagļa nagos drebās drebēt,
Laupītāja plestās ķetnās.
Gaisa skaņas, maigās skandas
Dunduriem liek rūkt un rūkāt,
Ašiem knišļiem sīki čīgāt,
Odiem spalgi džīgas džīgāt,
Vabolēm ar klapēm klapēt.
Tikai taurenis klusītēm
Slēpšus laižas vēju vējos.
Piezīmes
1 Kalmu kalnā pakāpdamies… F. R. Kreicvalds savās “Piezīmēs” apgalvo, ka igauņi jau sen bijuši pazīstami ar somu nāves dievu Kalmu. Somu valodas vārds “kalm” nozīmē – “kaps”, “nāve”.
2 Uku azotē snauž saldi… Somu pērkona un laika dievu Ukko (ig. val. Uku) nevar uzskatīt par galveno dievu, drīzāk tam ir līdzība ar ig. val.: Taat vai Isa (“Tēvs”), arī ar zibens dievu Pikni. Ziemeļaustrumigaunijā tas vairāk zināms kā mājas gars, mājas aizstāvis. Kreicvalds eposā tam piedēvē vēja, lietus un negaisa dieva statusu.
3 Māras klēpī liekas miegā… Māras (ig. val. Maarja) vārds saistās ar kristiešiem labi zināmo Dieva māti. Igauņu senajā tautasdziesmā “Ori taevas” (“Vergs debesīs”) teikts, ka mirušā dvēsele nonāk Māras jeb Mārjas klēpī. Šis vārds ietilpst jēdzienā Maarjamaa (Mārjamā jeb Māras zeme), kas nozīmē seno baltiešu un somugru tautu dzīvesvietu. F. R. Kreicvalds sasaista Uku azoti ar Māras klēpi, uzsvērdams pagānisko tradīciju saplūšanu ar reliģiskajiem priekšstatiem.
