– Latvijas aizsardzības koncepcijā Krievija kā drauds ir minēta divpadsmit reizes, un arī Krievija savā koncepcijā Latviju min kā draudu. Vai situācija ir prognozējama? 26
– Ar Krieviju nekas nav prognozējams. Aukstā kara laikā, ja par ko vienojās, tad vienošanās noteikumus ievēroja. Noteikumiem jābūt arī krīzes situācijās, arī kara laikā.
Ir 1949. gada Ženēvas konvencijas, kurās viss skaidri noformulēts gan par gūstekņiem, gan par civiliedzīvotājiem. Karavīrs karavīru ciena, ja tiek ievēroti kara noteikumi. Varšavas un Velsas NATO samiti apliecina, ka pasaule ir pamodusies no snaudas. Bija laiks, kad šķita, ka ir iestājies miers, taču Krievijas agresija Gruzijā, Krimā, Ukrainā, notikumi Sīrijā liecina par gluži pretējiem procesiem.
– Krievija pēdējā laikā arvien biežāk agresīvi tuvojas mūsu un ne tikai mūsu gaisa telpai un teritoriālajiem ūdeņiem. Vai agrāk arī tā bija, tikai par to klusēja, vai tas ir kas jauns?
– Tā kā tagad nav bijis nekad. Stratēģiskie bumbvedēji tuvojas mūsu robežai un tad pēdējā brīdī nogriežas un aizlido prom.
Mūsu sabiedrotie, kas nodrošina Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanu no Šauļu gaisa bāzes Lietuvā un Emari gaisa bāzes Igaunijā, regulāri ir spiesti pacelties gaisā, lai noskaidrotu, kas lido, jo iepriekš nav iesniegts šo lidojumu plāns. Ceļas augšā, lai identificētu. Tas rada apdraudējumu, jo mēs jau iepriekš nevaram zināt, kas notiks. Tāpat Krievija pie mūsu robežas rīko iepriekš neizziņotas militārās mācības, kam ir uzbrukuma, nevis aizsardzības mācību raksturs. Mēs trenējamies aizsargāt savu valsti. Tā ir atšķirība.
