– Tātad vajadzīga politiskā griba. Rīgai būtu no kā mācīties. 26
– Jā, bērnu un jauniešu izglītošana ir ļoti svarīga. Krievijas prezidents ir paziņojis, ka patlaban risinās cīņa par jauniešu prātiem. Skolai ir milzīga nozīme. Otrs spēcīgs ietekmes veids ir televīzija. Varu vien apbrīnot, cik meistarīgi Krievijas televīzijas kanālos tiek melots un manipulēts ar skatītāju apziņu. Ne velti šajā industrijā Kremlis ik gadu iegulda no viena līdz diviem miljardiem dolāru. Krievija par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu ir sniegusi neskaitāmus paziņojumus, kas ir pretrunā cits citam, katrs nākamais apgāž iepriekšējo, taču publiku tas vairs neinteresē. Publika reibst no melu eiforijas.
– Kremļa mediji aktīvi un prasmīgi tiecas izārdīt un sagraut jebkuru vērtību sistēmu, lai mazinātu ikvienas nācijas, arī latviešu, valstsgribu, tātad arī valsts aizsardzības spējas. Ko ministrija dara, lai stātos tam pretī?
– Hibrīdkara mērķis ir raisīt cilvēkos nedrošību un bailes. Radīt labilu sistēmu, kurā daudz vienkāršāk ir blefot. Pretī mēs varam stāties tikai ar saviem darbiem. Šogad ir vērojams milzīgs pieplūdums Zemessardzē, tas pats arī profesionālajā dienestā – Aizsardzības akadēmijā šogad iestājies vislielākais jauno kadetu skaits. Zemessargu vidējais vecums patlaban ir trīsdesmit pieci gadi. Aktīva ir arī Jaunsardze, kas liecina, ka jauniešos veidojas valstiskuma sajūta, patriotisms. Nav svarīgi, cik no viņiem kļūs par karavīriem, cik par ārstiem, skolotājiem, policistiem, inženieriem vai ugunsdzēsējiem, taču viņi visi būs lojāli mūsu valsts pilsoņi. Esam lepni, ka šogad Robežsardzes koledžā Rēzeknē trīsdesmit pirmkursnieki nāk no Jaunsardzes.
Ja runājam par valsts nākotni, galvenais ir vēlme iesaistīties. Ejam uz vēlēšanām, neesam vienaldzīgi! No tā, ka apvainosimies uz partijām vai politiķiem, nekas nemainīsies. Bet, ja iesaistāmies, tad ar domām un darbiem veidojam savu valsti labāku un stiprāku. Svarīgs ir ikviena pienesums. Mani arī brīdināja: ko tu tur bāzies, kam tev to vajag! Bet, kad man oficiāli beidzās dienests, man bija četrdesmit pieci gadi, veselas rokas un kājas. Kā lai sēžu mājās un neko nedaru? Tāpēc izlēmu iesaistīties.
– Lai sakārtotu to lauciņu, kas uzticēts?
– Tieši tā. Gribētos jau ātrāk un vairāk. Daudz kas izdarīts, daudz kas vēl jādara. Taču, ja padomājam, kā bija pirms divdesmit pieciem gadiem, sasniegts ir ļoti daudz. Zinot, kādu ekonomisko, demogrāfisko un arī domāšanas mantojumu esam saņēmuši no okupācijas režīma, solis, kādu esam spēruši prom no padomju režīma, ir milzīgs.
