Māris Zanders: Supermenu gaidot 0
Nav grūti formulēt nākamajam Latvijas Bankas vadītājam(-ai) vēlamo īpašību sarakstu. Sarežģītāk ir novērtēt, vai sarakstā uzskaitītais atbilst Latvijas centrālās bankas reālajām iespējām.
Domāju, ka vismaz intuitīvā līmenī vairākums no mums apzinās, ka kopš Latvijas pievienošanās eiro zonai, smalki sakot, monetārās politikas jautājumi tiek lemti kaut kur citur. (Pieļauju, ka ir diezgan liels juceklis izpratnē par Eiropas Centrālās bankas (ECB), Eiropas Komisijas, kā arī Ekonomikas un finanšu padomes atšķirīgajām kompetencēm un pilnvarām, bet tas jau ir cits jautājums.)
Vulgarizējot – Latvijas Bankas vadības rīcībā jau sen vairs nav naudas drukājamās iekārtas, kas savulaik veidoja priekšstatu par šīs bankas vadītāju nozīmīgumu.
Nojausmas līmenī mēs arī apzināmies, ka “mūsējie” no Latvijas Bankas kaut kur brauc, piedalās sanāksmēs, droši vien lielas teikšanas viņiem nav, tomēr kaut kāda taču ir, vai ne? Tiktāl loģiski.
Ķēpa sākas tad, kad mēs mēģinām saprast faktorus, kas ietekmē ECB (un Latvijas pārstāvju) lēmumus. Piemēram, kad 1. novembrī ECB atsāka “quantitative easing” (obligāciju iegāde, izmantojot no jauna “nodrukātu” naudu), Rietumeiropas biznesa prese to aktīvi apsprieda, bet – izmantojot argumentus, par kuriem, būsim godīgi, mierīgajiem civiliedzīvotājiem Latvijā ne silts, ne auksts.
Tekošā konta deficīta izmaiņas Portugālē, bezdarba līmeņa dinamika Grieķijā, valsts parāda apjoms Itālijā… Citiem vārdiem sakot, kad mēs runājam par Latvijas Bankas nākamā vadītāja iespējām eiro zonā, svarīgāk ir nevis čīkstēt par “suverenitātes atdošanu”, bet apzināties, ka monetāro situāciju Latvijā ietekmē ļoti daudzi saskaitāmie, ar kuriem mēs ikdienā vispār nesaskaramies.
Vai tas nozīmē, ka vismaz šajā, monetārās politikas, aspektā zināmā mērā ir vienalga, kas ieņem Latvijas Bankas prezidenta posteni un piedalās ECB Padomes darbā?
Ka tikai labas svešvalodu zināšanas un nav pilnīgs ērms… Ne gluži. Latvijas Bankas pārstāvim ir jābūt kompetentam ECB darbību skarošajos jautājumos pat tad, ja tas neliekas Latvijai aktuāli, jo diskusijas par šiem nereti specifiskajiem un garlaicīgajiem jautājumiem ir daļa no, ja tā var teikt, lielajām politiskajām debatēm Eiropā.
Citiem vārdiem sakot, “mūsu cilvēkam” ECB ir jāspēj konsultēt nacionālo valdību par to, ko nozīmē, teiksim, Parīzes un Berlīnes domstarpības par kādu ECB kompetencē esošu jautājumu, jo var izrādīties, ka šīs domstarpības ietekmē arī ar monetāro politiku nesaistītus jautājumus (piemēram, ir sastāvdaļa strīdā starp dziļākas integrācijas piekritējiem un pretiniekiem).
Otra prizma, caur kuru tiek uztverts Latvijas Bankas prezidenta posteni ieņemošais cilvēks, ir Latvijā strādājošo finanšu struktūru kvalitāte.
Mēs gribam, lai nav skandālu, nepatīkamu pārsteigumu, lai bankas ir vairāk pretimnākošas utt. Un atkal – cik lielā mērā centrālā banka te var ko ietekmēt, pat pēc gaidāmās tirgus uzrauga (FKTK) atgriešanās bankas paspārnē? Ja esam atklāti paši pret sevi, galvenais dzinējspēks dažādu nesmukumu iznīdēšanā Latvijas banku sektorā ir un būs mūsu ārzemju partneri, kuri spēj un spēs ātri un saprotami paskaidrot, kādas darbības veicamas jebkuram Latvijas Bankas prezidenta posteni ieņemošam cilvēkbērnam. Cita lieta, ka ir pilnīgi lieki ielaist slimību tiktāl, ka ārstēšana notiek ar visnotaļ skarbām metodēm.
Respektīvi, Latvijas banku sektora vētīšana un purināšana turpināsies neatkarīgi no mūsu centrālās bankas, valdības un citiem lokālajiem spēlētājiem, tomēr pašmāju tautu dēlu un meitu iespējās ir mazināt vismaz histēriskas steigas gaisotni.
Latvijas Bankas vadītājs arī nevar piespiest Latvijā strādājošo lielāko banku ārvalstu akcionārus mainīt viņu izvēlēto biznesa modeli.
Tomēr, ja šim cilvēkam ir laba reputācija un zināšanas, viņš (viņa) var vismaz pildīt, atvainojos, ja kādu šis salīdzinājums aizvaino, augsta līmeņa mārketinga un reklāmas speciālista lomu ārzemēs.
Rezumējot: nepārspīlēsim Latvijas centrālās bankas iespējas, tādēļ nevajadzētu arī sagaidīt neiespējamo no bankas jaunā vadītāja. To, kas mums nepieciešams un ir reāli sasniedzams, varētu formulēt kā aktīvu un kompetentu starpnieku starp Latvijas situācijas īpatnībām un globālo kontekstu.
