V. Krustiņš: – Nesen Latvijā veiktajā aptaujā Putinu pozitīvi bija novērtējuši 60 procenti aptaujāto krievvalodīgo iedzīvotāju. Kā jūs skaidrosiet šādu Putina popularitāti Latvijas krievu vidū? 41
– Pirmkārt, viņi skatās tās pašas Krievijas televīzijas un tātad saņem to pašu propagandas devu ko Krievijas iedzīvotāji. Krievijas televīzijās Putins parādās kā “supermačo”, kas atrisina visas problēmas un būvē varenu valsti. Ja šādam “varonim” noticējuši vien 60%, tas vēl nemaz nav tik slikti, tātad 40% domā ar savu galvu.
Otrkārt, Latvijas krievi nav saskārušies ar Krievijas medicīnu, izglītības sistēmu, ceļiem. Viņiem nav ne jausmas, kas ir Kadirovs un viņa atbalstītāji, kuri var nogalināt cilvēkus un palikt nesodīti. Es parasti atceros baltkrievu dokumentālo filmu “Plošča” (“Laukums”) – vecmāmiņai laukos prasa, kā viņa vērtē prezidentu Lukašeno, un viņa saka, ka ļoti atbalsta prezidentu. Tad viņai prasa, kāda ir dzīve ciemā, un viņa atbild, ka viss ir slikti – nav darba, vīrieši nodzeras, pensijas mazas un tā tālāk. Viņai prasa, kāpēc tad viņa atbalsta Lukašenko? Viņa ļoti cerot, ka Lukašenko tagad uzzinās par viņas ciemu, atrisinās problēmas un dzīve kļūs tikpat laba kā citur Baltkrievijā. Viņa ir redzējusi televīzijā, ka valstī viss ir kārtībā, un pārliecināta, ka problēmas ir tikai viņas ciemā. Domāju, ka situāciju Krievijā var raksturot līdzīgi. Cilvēki reģionos dzīvo slikti, taču cer, ka “kungs” reiz atbrauks, ieraudzīs un visu sakārtos, un tad tik sāksies dzīve… To, ka pats “kungs” ir šī problēma, viņi diemžēl nesaprot. No ārpuses to ieraudzīt ir vēl grūtāk. Arī Staļina laikā uz PSRS brauca daudzi Rietumu intelektuāļi, kuri redzēja tikai fasādi. Viņi to apjūsmoja un, atgriezušies savās zemēs, stāstīja, ka tieši padomju vara ir īstā alternatīva Rietumu kapitālismam ar visām tā problēmām. Tāpēc svarīgi, lai Latvijā būtu no Maskavas neatkarīgi krievvalodīgi mediji, kas rādītu patieso ainu.
– Rīgā ir vairāki grāmatveikali, kur var nopirkt izdevumus krievu valodā, un tur lielu daļu aizņem, ja tā var teikt, politiskā literatūra. Grāmatas par Latviju ir pilnas ar ķengām un apvainojumiem. Taču norādītās tirāžas nav lielas, un skaidrs, ka tās nav paredzētas izplatīšanai visā Krievijā. Vai šī “produkcija” tiek ražota īpaši Latvijai un vai ir kādas valsts atbalstītas izdevniecības, kas ar to nodarbojas?
– Ja Krievijā ieiet grāmatveikalā un apskatās politiskās literatūras nodaļu – tad tās ir šausmas. Tā pat nav propaganda, tā ir pati netīrākā un zemiskākā propagandas daļa. Ir pilni plaukti ar grāmatām, kas slavina Staļinu, gāna Ukrainu, “atmasko” Rietumus un tamlīdzīgi. Protams, ja cilvēkam ir patiesa vēlme, viņš šajā jūklī var atrast arī atsevišķas labas grāmatas. Kas interesanti, vienas un tās pašas izdevniecības var izplatīt gan propagandas murgus, gan nopietnu, kvalitatīvu literatūru. Tas ir bizness – ko pērk, to ražo. Tāpēc blakus divdesmit grāmatām par Staļinu būs, piemēram, sešas grāmatas par Čērčilu, kuras lasa liberāļi, un trīs grāmata spar Če Gavaru, kuras lasa kreisie. Izglītoti un zinoši lasītāji nav vairākums. Pārsvarā cilvēki meklē vieglu lasāmvielu, un šobrīd ir modē sazvērestības teorijas. Tādas grāmatas tiek ražotas milzīgā ātrumā – karš Ukrainā tikko bija sācies, bet grāmatveikalā jau bija 300 lappuses biezas grāmatas par šo tēmu. Donbasā teroristi notrieca Malaizijas lidmašīnu, un pēc nepilna mēneša jau gatava bieza grāmata, kas visās detaļās stāsta, ka lidmašīnu notriekuši amerikāņi. Valstij pat nevajag to īpaši finansēt. Galvenais ir TV dot uzstādījumu, un vēlāk cilvēki paši labprāt skries pirkt grāmatas, kas padziļina šo propagandas līniju.
