– Tad jau pareizāk būtu teikt, ka Krievijā nav parlamentārās darbības. Taču ir izteikts varas centrs, kas visu nosaka un ko atbalsta lielākā daļa valsts pilsoņu. 41
– Jā, vara ir centralizēta, taču es neteiktu, ka to atbalsta pilsoņu vairākums. Šis atbalsts nav iegūts brīvā konkurencē vēlēšanās, kā tas notiek demokrātiskās valstīs. Krievijā vara izmanto tās rīcībā esošos instrumentus, lai piespiestu cilvēkus rīkoties atbilstoši saviem ieskatiem. Piemēram, kad mēs redzam Ziemeļkorejas iedzīvotājus teatrāli pielūdzam savu līderi, vai varam teikt, ka tas ir brīvprātīgs atbalsts? Vairāk izskatās, ka viņi ir tik ļoti iebiedēti, ka nekāda sava viedokļa viņiem vairs nav, – viņi automātiski dara tāpat kā visi. Tas jau vairāk ir psiholoģijas vai psihiatrijas, nevis politikas jautājums. Arī par reālo atbalstu Putinam šodien nevar spriest pēc socioloģiskajām aptaujām. Piemēram, zvana kāds anonīms aptaujas veicējs, kurš zina jūsu telefona numuru, jūsu vārdu un jūsu adresi, un uzdod jautājumu: “Vai jūs atbalstāt Putina politiku?” Ir jābūt ļoti drosmīgam, lai atbildētu, ka neatbalsti.
Taču, protams, pēc iebrukuma Krimā Putinam ir izdevies mobilizēt konservatīvāk un agresīvāk noskaņoto sabiedrības daļu un tā ir kļuvusi ļoti aktīva informatīvajā telpā, radot gandrīz vai vienprātīga atbalsta ilūziju. Ne pasaules, ne Krievijas vēsturē tas nav nekas jauns. Mēs pat varam vilkt paralēles ar Staļina laikiem. Lai gan tāds represiju līmenis, protams, nav sasniegts, taču propagandas stils ir ļoti līdzīgs. Pat tiek izmantoti līdzīgi vārdi – nodevēji, spiegi, Rietumu sazvērestība un tā tālāk. Palasiet 30. gadu avīzi “Pravda”, un redzēsiet, ka retorikā nekas daudz nav mainījies. Atšķirība ir tikai tā, ka pieaugusi informācijas loma. Kurš kontrolē informatīvo telpu, tas kontrolē sabiedrību. Tie ir 90 procenti no Putina panākumu atslēgas, atlikušie 10 procenti ir, pateicoties augstajām naftas cenām.
– Tagad taču tās vairs nav tik augstas.
– Jā, un tagad atklājas, ka naftas cenām varbūt pat ir lielāka nozīme, nekā Kremlis iepriekš bija rēķinājis. Ja nebūs plānoto ienākumu no naftas, tad nevarēs uzturēt arī milzīgo propagandas “mašīnu”, nevarēs maksāt algas valsts darbiniekiem un pensijas līdzšinējā apmērā, turklāt sankciju dēļ jau tagad ir pieaugušas produktu cenas. Visi šie apstākļi ir lielāks drauds režīmam nekā jebkura opozīcijas aktivitāte.
