Dzīvais un elektroniskais 1
Tostarp liela daļa pētnieku pauž, ka īsta kiborga radīšana tomēr esot salīdzinoši tālas nākotnes jautājums. Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, cilvēka smadzenes joprojām ir noslēpums arī mūsdienu zinātnei, un nav nekādu pazīmju, ka to varētu atminēt, piemēram, dažu tuvāko desmitgadu laikā. Otrkārt, lai arī tehniskie līdzekļi pēdējā laikā attīstās nenormālā tempā, tomēr tas nekādi netuvina to funkcionēšanu atbilstoši cilvēka smadzeņu funkcionālajām iespējām.
Tostarp jau aprakstīti gadījumi, kad par puskiborgiem izdevies padarīt atsevišķus dzīvnieku pasaules pārstāvjus, piemēram, delfīnus, haizivis un tarakānus. Tas var vedināt uz domu, ka, sak, tik traki nemaz nav un “vajag tikai rakt”. Taču šie kiborgi spēj risināt tikai salīdzinoši šaurus uzdevumus, pat netuvojoties smadzeņu iespēju robežai.
Jau minētais Džefs Strasbergs raksta, ka Otrā pasaules kara laikā tapušajiem padomju kareivjiem kiborgiem smadzenēs bija iedzīvināti zelta elektrodi, kuri viņus it kā pilnībā atbrīvojuši no sāpju sajūtas. Protams, faktu un pierādījumu tam nav, tāpēc pārbaudīt to grūti. Tostarp zināms, ka PSRS 1986. gadā ar Kompartijas centrālkomitejas lēmumu Koroļevas pilsētas apkaimē izveidota zinātniskās pētniecības laboratorija ar kosmisko kompleksu, kurā zinātnieki nodarbojās ar fizisko lauku īpaša ģeneratora radīšanu, kas bija paredzēts cilvēku uzvedības ietekmēšanai.
Mūsdienu pētnieki pauž, ka vēl joprojām nav saprotama šādu lauku iedaba. Turklāt veidojas priekšstats, ka šie lauki dzīvo jeb vismaz kaut kad dzīvojuši paši savu dzīvi un ka tie nemaz nav bijuši īpašā ģeneratora darbošanās rezultāts. Speciālisti, kuri nav vēlējušies atklāt savu vārdu, vēstījuši, ka, piemēram, viena operatora klātbūtnē ģenerators patiešām veidojis kaut kādu noturīgu starojumu, taču, tiklīdz pie vadības pults apsēdies cits operators, efekts acumirklī pazudis. Proti, darbojušies kaut kādi nenoskaidroti subjektīvie faktori.
Tostarp zināms, ka militāristi mūsdienās jau patiešām radījuši šādus psihoģeneratorus, kas piespiež cilvēkus pret savu gribu veikt dažādas rīcības, piemēram, pēkšņi sākt maršēt vienotā ierindā, grozīt galvu, izjust pēkšņu aukstumu vai karstumu, baudīt neizskaidrojamu eiforiju vai ieslīgt dzīvnieciskās izbailēs. Tā kā pēc PSRS sabrukuma šīs teritorijas militārā varenība un līdz ar to arī vispārdrošākās un visdārgākās pētīšanas programmas krietni iebuksēja vai pat vispār pārtrūka, šajā jomā īpaši tālu tikuši amerikāņu militāristi.
Pagājušā gadsimta 50. gados amerikāņu fizioloģijas profesors Hosē Delgado radīja pasaulē pirmo ierīci smadzeņu elektriskai stimulēšanai, kas ļoti nopietni spēja ietekmēt cilvēka uzvedību. Viņa izgudrojums nekavējoties nonāca CIP pārziņā, profesoru iesaistīja specdienesta darbā, nodrošināja vislabvēlīgākos apstākļus, un viņš ķērās pie elektronisku vadības sistēmu iedzīvināšanas smadzenēs. Zināms, ka 1982. gadā Delgado vadītajā centrā strādāja jau vismaz 1500 cilvēku, bet viņu pašu visu diennakti bez pārtraukuma apsargāja ASV jūras kājnieku vienība. Atklātībā izsprukusi informācija par to, ka Delgado savas shēmas itin sekmīgi iedzīvinājis dažu ASV stratēģiskās kodolaviācijas pilotu smadzenēs.
Bet patiesībā pirmos nopietnākos eksperimentus šajā virzienā uzsāka jau hitleriskā Vācijā, jo vēlme pārvaldīt cilvēkus no attāluma arī nacionālsociālistiem likās ģeniāla ideja. Piemēram, pēc kara atklātībā nākušie dokumenti iepazīstināja gan zinātnisko, gan vispār pasaules sabiedrību ar terminu “gribas kristāli”. Visas šīs un līdzīgās izstrādnes attiecīgi nokļuva PSRS un ASV militāristu rokās, un vācu “kolēģu” veikums un zināmie panākumi varēja pamudināt turpināt šo darbu kaujas spējīgu kiborgu radīšanā.
Biedrības Anenerbe arhīvos saglabājušies viena no Trešā Reiha vadošajiem mistiķiem Karla Marijas Viligūta zīmējumi. Okultā leģenda (kas gan, mūsdienu pētnieku ieskatā, patiešām nav nekas vairāk kā leģenda, jo Hitlers un viņa tuvākie līdzgaitnieki tomēr ļoti ātri vīlās okultisma reālajās iespējās un novērsās no šīs jomas) vēsta, ka Viligūti ir sena dzimta, kas no paaudzes paaudzē nodevusi slepenās zinības, tāpēc viņi allaž uzskatīti par paša nelabā līdzgaitniekiem un bijuši nolādēti jau kopš Viduslaikiem. Taču tikai Trešā Reiha laikā izdevies pilnībā atšifrēt visus senos kodējumus, un tālab pavērusies iespēja radīt īstu psihotrono ģeneratoru. Tiesa, ir vērts piebilst, ka tā šo aparātu dēvē mūsdienu zinātne, taču Trešā Reiha laikā tam bija piešķirts krietni vien precīzāks termins “tehnomaģiskais aparāts”…
Anenerbe dokumentos cita starpā uzsvērts, ka tehnomaģiskā aparāta iedarbībai jābūt notēmētai uz gribas kristāliem jeb īpašiem veidojumiem hipofīzes rajonā. Prasmīgi iedarbojoties uz tiem, ir iespējams piespiest pakļauties ikvienu cilvēku. Lūk, un tas nozīmē, ka jau pagājušā gadsimta 30. gados vācu zinātniekiem bija skaidrs priekšstats par to, ka smadzenēs ir šādi īpašie veidojumi, kurus dēvē par gribas kristāliem, un, iedarbojoties uz tiem, ir iespējams vadīt cilvēka uzvedību. No tā izriet gluži loģisks jautājums: kāpēc gan lai mūsdienu zinātne un militāristi nekristu kārdinājumā uzlabot šos Trešā Reiha zinātnieku sasniegumus?
Zināms, ka pietiekami lielu daļu Trešā Reiha arhīvu dokumentu, īpaši jau tos, kuri bija saistīti ar militārajām izstrādnēm, nolaupīja amerikāņi, taču šis un tas nokļuva arī PSRS nagos. Bet, kā jau vairākkārt uzsvērts, izņemot virkni netiešu norāžu, pagaidām ir grūti spriest par to, cik lielā mērā un cik sekmīgi šīs izstrādnes turpinātas un kādā attīstības stadijā atrodas patlaban. Iespējams, karavīri kiborgi varētu arī būt pazuduši no redzes loka (jeb devušies kosmosā?), taču smadzeņu pētījumi gan risinās pilnā sparā, un aizvien biežāk nākas dzirdēt par jauniem atklājumiem saistībā ar dažādu elektrodu sekmīgu ievietošanu tajās. Vai tas uz labu vai arī tikai tuvina šaušalīgo civilizācijas bojāejas faktu – par to pagaidām vēl grūti spriest.
