Ideja par superkaravīru – bioloģisko robotu. Kā veicas īstenošana? 1
Kiborgi kosmosam
Varbūt liksies neticami, taču savulaik liela slepenība apvija pat tik šķietami parastu izgudrojumu kā lipīgā saite jeb aizvērtnis. To izgudroja pagājušā gadsimta 50. gadu vidū, un acumirklī tā kļuva par NASA īpašumu, jo bezsvara apstākļos pārliecinoši apliecināja savu faktisko neaizstājamību – to izmantoja skafandra aiztaisīšanai un priekšmetu nostiprināšanai pie jebkuras virsmas.
50. gados vispār iesākās ļoti vētraina sacensība par kosmosa apgūšanu, un tas varēja kļūt par militāristu neapvaldāmu vilinājumu. Formāli pēc kara nepieciešamība pēc “klasiskajiem” kareivjiem kiborgiem it kā atkrita, jo laikā, kad jau sāka dominēt atomieroči, militāristi saprata, ka šajā nozarē nākotne tomēr pieder tankiem un raķetēm.
Tomēr zinātnieku skatieni jau bija pārliecinoši notēmēti kosmosā. Tāpēc, kā pauž virkne pētnieku, iespējams, tieši tajā laikā atkal varēja atsākties darbi saistībā ar biorobota, tikai šoreiz tāda, kas būtu spējīgs darboties ārpus Zemes atmosfēras, radīšanu. Neskatoties uz faktu nabadzību, pētnieki apgalvo, ka 50. un 60. gados notikuši eksperimenti ar brīvprātīgajiem, un tajos gūtos datus varēja izmantot kosmiskajā medicīnā. Tieši kosmiskā medicīna ir gluži autonoms kosmiskās industrijas virziens, kurai valdības nežēloja līdzekļus. Pētnieki pauž, ka saistībā ar šo jomu gan esot daudz dokumentālu liecību, tikai tās visas vēl atrodas zem slepenības zīmoga.
Tomēr šis un tas jau tagad kļuvis zināms, un vēl joprojām esot dzīvi brīvprātīgie, kuri savulaik pakļāvuši sevi apdraudējumam un pat riskējuši ar dzīvību nolūkā sekmēt panākumus šajā pētniecības virzienā. Zināms, ka viņi visi bijuši aktīvā karadienesta kareivji, kuri jaunības aizrautībā bija gatavi uz dažādām dēkām, par ko, iespējams, viņi uzskatīja arī šos eksperimentus.
Par šiem brīvprātīgajiem, piemēram, PSRS armijā, kļuvuši 19–22 gadus veci kareivji. Par to vēsta izmēģinātājs Leonīds Sidorenko, kurš 60. gadu sākumā piedalījies šajos augstuma fizioloģijas eksperimentos, kas risinājušies Aviācijas un kosmiskās medicīnas institūta paspārnē. 1961. gadā viņš iesaukts dienestā un nokļuvis aviācijas daļā jeb precīzāk – jaunāko aviācijas speciālistu skolā Krasnojarskas novada Kanskā–Jeņisejskā. Tur viņam bijis lemts apgūt savdabīgo aviācijas strēlnieka radista specialitāti. Taču jau drīz kursantus apciemojusi savāda medicīniskā komisija…
No 5000 komisija atlasīja dažus desmitus puišu, kuriem konstatēta ideāla veselība, un piedāvāja izvēli: vai nu braukt uz Maskavu (bet nepasakot, kādā nolūkā), vai arī mierīgi turpināt dienestu. Sidorenko bijis gan to skaitā, kuriem bija lieliskā veselībā, gan starp tiem, kuri izvēlējās miglā tīto karjeru galvaspilsētā. Viņš esot domājis, ka uzbūvēti jauna tipa gaisa kuģi, kuros kaut kādu iemeslu dēļ vajadzīgi ar labu veselību apveltīti strēlnieki radisti. Viņam bija zināms, ka jau tajā laikā bijušas tādas stratēģiskās lidmašīnas, kuru apkalpē bijuši pat 11 šādi strēlnieki radisti.
Protams, patiesībā viss izrādījās pavisam citādi. Viņam paziņoja, ka būs jāpiedalās kosmiskās tehnikas izmēģinājumos, un jau nākamajā acumirklī uzģērba vairākus izmērus mazāku kosmisko tērpu, kurā viņš nāves bailēs teju vai nosmacis. Vārdu sakot, jau kopš pirmajiem mirkļiem sākās kursanta Sidorenko pārvēršana kiborgā, un viņš sāka nožēlot savu izvēli. Puišiem bija jāpiedalās kosmiskās tehnikas izmēģināšanā barokamerās, centrifūgās, katapultās un tamlīdzīgi. Drīz vien kļuva skaidrs visu šo eksperimentu galvenais nolūks – izzināt cilvēka spēju un izturības robežas…
