Vai “Air Baltic” glābs vācu drošībnieks ar sakariem Krievijā? 6
Saistībā ar Ministru kabineta lēmumu atbalstīt “Prudentia” atrasto nacionālās aviokompānijas “Air Baltic” investoru būtiski ir divi atslēgvārdi – vācu uzņēmējs Ralfs Dīters Montāgs-Girmess un Krievijā ražotās lidmašīnas “Superjet”. Kas par tām zināms?
Superdžets nav attaisnojis cerības
Par to, kāds varens izrāviens Krievijas aviācijas nozarei un augsto tehnoloģiju jomai kopumā būšot jaunā pasažieru lidmašīna “Superjet-100”, Krievijas plašsaziņas līdzekļi bazūnēja jau kopš 2003. gada, kad sākās šis projekts.
Tika radītas vīzijas, ka superdžets izkonkurēs brazīliešu “Embraer” un kanādiešu “Bombardier”, kas nosaka toni reģionālajos maršrutos pasaules aviācijā. Kā atzīmē raidsabiedrība “Amerikas Balss”, superdžets bija Krievijas prezidenta Vladimira Putina personiski pārraudzīts projekts, kas nedrīkstēja neizdoties. Par projekta veiksmes garantiju tika uzskatīta tādu zināmu ārzemju firmu līdzdalība kā amerikāņu “Boeing” un “General Electric”, britu “Rolls Roice”, zviedru “SAAB”, japāņu “Mitsubishi” un itāliešu “Alenia”, kas izstrādāja un piegādāja aptuveni 80% detaļu superdžetam, ko montēja rūpnīcā Komsomoļskā pie Amūras. Piegādātāju vidū bija firmas “Aerospace”, “Thales”, “Liebherr”, “Messier-Bugatti-Dowty”, “Hamilton-Sundstrand” un “B/E Aviation”.
Jaunās lidmašīnas komerciālā ekspluatācija sākās 2011. gadā, pirmos superdžetus piegādājot Armēnijas lidsabiedrībai “Armavia” un Krievijas “Aeroflot”. Arvien biežāk Krievijas medijos parādījās ziņas par jaunā lidaparāta tehniskajām problēmām, līdz 2012. gada februārī tika atzīts, ka lidmašīna, kuras izveidē bija ieguldīti desmitiem miljardu, nav sevi attaisnojusi un pievīlusi “Aeroflot”. Taču nacionālajai lidsabiedrībai “Aeroflot” bija jālieto jaunās lidmašīnas, jo tāds bija Kremļa norādījums. Apkopojot jaunās lidmašīnas pirmā gada ekspluatācijas rezultātus, tika reģistrētas 1088 kļūmes, no kurām 533 tika atklātas lidojumā, bet 555 – uz zemes. Eksperti uzskata, ka smags trieciens cerībām eksportēt jauno lidmašīnu bija superdžeta katastrofa 2012. gadā pēc ietriekšanās kalnā Indonēzijā, kur tas veica reklāmas lidojumu. Eksperti atzīmē, ka pirmajā gadā superdžeta vidējais lidojuma ilgums diennaktī bija tikai četras stundas, bet tā degvielas patēriņš bija aptuveni līdzīgs 20 gadus vecākas konstrukcijas boingam ar 13 tonnas lielāku pacelšanās svaru.
Konstruktoru biroja “Sukhoi” radītās kara lidmašīnas tiek eksportētas uz daudzām valstīm, taču civilais superdžets nav pieprasīts. Daži eksperti uzskata, ka tā noticis firmas “Sukhoi” ģenerāldirektora Mihaila Pogosjana intrigu dēl, lai nepieļautu Tupoļeva konstruktoru biroja lidmašīnas “Tu-334” un Antonova konstruktoru biroja lidmašīnas “An-148” nonākšanu tirgū pirms “Superjet-100”. Turklāt “An-148”, kas projektēts Kijevā, nekādi nederēja kā simbols Krievijas aviobūves atdzimšanai.
2000. gadā izveidotā uzņēmuma “Suhoja pasažieru lidmašīnas” (“SPL”) akcionāri ir firma “Sukhoi”, kam pieder 75% akciju, un Itālijas firma “Alenia”, kas ir grupas “Finmeccanica” atzars. “SPL” zaudējumi 2012. gadā bija 5,58 miljardi rubļu (pēdējie oficiāli pieejamie dati). Lidmašīnai “Sukhoi Superjet-100” 2012. gada februārī piešķirts Eiropas Aviācijas drošības aģentūras sertifikāts EASA, taču ar tās eksportu neveicas. 2010. gadā Fārnboro avioizstādē Londonā Bermudu salās izvietotā līzinga firma “Pearl Aircraft Corporation” paziņoja par nodomu pirkt 30 superdžetus, nākotnē apsverot vēl 15 lidaparātu pirkšanu. Krievijas presē parādījās pretrunīgas ziņas par tā arī nenotikušo darījumu, ko Bermudu salu firma negatavojās īstenot. 2010. gadā parakstītais memorands ar ASV līzinga firmu “Willis Lease Finance Corporation” par superdžetu pirkšanu arī palika neīstenots. Finanšu eksperti uzskata, ka tiek izplatītas fiktīvas ziņas, kas, lai radītu iespaidu par superdžetu konkurētspēju un veicinātu to pārdošanu Meksikā, Indonēzijā, Indijā, Laosā un Armēnijā.
Vācu uzņēmējs tirgo Krievijas lidmašīnas
Īpašu interesi izraisa persona, kas no ārzemju līzinga firmu puses parakstījusi vairākus kontraktus par superdžetu pirkšanu. Tas ir Ralfs Dīters Montāgs-Girmess, kurš bija 1998. gadā bankrotējušās Krievijas bankas “Inkombank” ārzemju auditors.
Finanšu eksperti ironizē, ka viņš īstenojis spožu karjeru no bankrotējušas bankas auditora līdz līzinga firmas (ja tāda pastāv) vadītājam, kas pārraudzījis iespējamos naudas atmazgāšanas darījumus caur ārzonu firmām.
Montāgs-Girmess ir Vācijas pilsonis, mācījies Federālajā valodu institūtā Ķelnē un ieguvis maģistra grādu Oksfordas universitātē. Strādājis par finanšu konsultantu Londonā, bet 1994. gadā uzradies Krievijā, kur darbojies kā eksperts un padomnieks Valsts īpašuma pārvaldīšanas komitejas privatizācijas centrā, līdz tika iecelts par komitejas ģenerāldirektora pirmo vietnieku. Vairākus gadus Montāgs-Girmess darbojies “problemātisku” banku valdēs, piemēram, Voroņežas bankā, Gruzijas “Agroprombankā” un citās. 1998. gadā viņš izveidoja finanšu, tirdzniecības un nekustamā īpašuma konsultāciju firmu Kiprā, kas darbojas galvenokārt Krievijā un Vācijā un kam ir partnerfirmas Ženēvā un Londonā.
Tagad šis darbonis, kas saistīts ar Krievijas biznesu un Vācijas izlūkdienestu, izraudzīts kā ieguldītājs lidsabiedrībā “Air Baltic”, kas pieder Latvijas valstij.
Viņš ir arī konsultants Krievijas aviolīzinga firmā “Ilyushin finance”, kuras akciju puse pieder Apvienotajai aviobūves korporācijai, kam savukārt pieder 75% akciju firmā “Suhoja pasažieru lidmašīnas”, kas ražo superdžetus. Montāgam-Girmesam ir cieši sakari ar ietekmīgo Krievijas uzņēmēju, bijušo vicepremjeru Alfrēdu Kohu.
Montāgs-Girmess atklāja Krievijas varas iestādēm, ka dienesta laikā bundesvērā strādājis par tulku militārajā izlūkdienestā. Viņš ir labi pazīstams ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzticības personu Igoru Sečinu, kurš nodēvējis vācu uzņēmēju par kolēģi. Žurnālā “Medvedj” Kohs paudis sajūsmu, ka Montāgs-Girmess veiksmīgi darbojas kā starpnieks Krievijas lidmašīnu pārdošanā Venecuēlā, Irānā, Kubā un citviet. Nu, iespējams, arī Latvijā.
