Suņus pavadoņus redzes invalīdiem Latvijā sagatavo par Eiropas naudu 0
“Kopš man ir suns pavadonis, jūtos daudz labāk un arī suns ir priecīgs, ka jāstrādā, jo maksāju viņam par to algu, protams, gardumiņu veidā,” ar smaidu teic cēsniece Beāte Bringule.
Astoņpadsmitgadīgā jauniete ir neredzīga no dzimšanas un tagad jau pusgadu kopā ar kinologa speciāli apmācītu suni pavadoni, vārdā Zane, dodas savās ikdienas gaitās – uz Cēsu 2. (bijušo vakara) vidusskolu, ko Beāte šogad pabeidza, Cēsu Alfrēda Kalniņa mūzikas skolu, kuras astoto klasi meitene arī šogad pabeidza, uz baznīcu, kurā viņa spēlē ērģeles, vai vienkārši pastaigāties.
Daudz kustību nepieciešams ne tikai spoži melnā kažoka īpašniecei labradora šķirnes kucītei Zanei, bet arī tās saimniecei Beātei, kurai aklums nav vienīgā veselības problēma. Toties viņa ir apveltīta ar lielu muzikalitāti, gaišu prātu un vēlmi sasniegt augstus mērķus. Tādēļ Beāte paredzējusi turpināt mācības mūzikas vidusskolas ērģeļu klasē, jo ērģeļu spēle viņai labi padodas.
“O, esmu ļoti apmierināts, ka man ir suns pavadonis. Esmu jau aizmirsis, kā tas ir – staigāt vienam,” par savu četrkājaino pavadoni labradoru, vārdā Brālis Teodors, priecājas Aleksejs Volkovs (29), kurš par redzes invalīdu kļuva pirms četriem gadiem acu traumas dēļ. “Suns pilnībā mainīja manu dzīvi, kopā ar viņu man ir jautrāk dzīvot.” Tagad divatā ar Teodoru viņi brauc uz Alekseja darbavietu Neredzīgo rehabilitācijas centrā, kur sunim iekārtots matracītis, uz Jēkabpili ar sabiedrisko transportu apciemot Alekseja vecākus, uz veikalu iepirkties un citviet. Kopš abu dalības TV šovā “Zelta ķepa” viņi kļuvuši arī par vietējām slavenībām, kuras atpazīst uz ielas.
Gan Beāte, gan Aleksejs atzīst, ka galvenais, ko suns pavadonis sniedz redzes invalīdam, ir iespēja būt neatkarīgam.
Suņu pavadoņu Latvijā maz
Diemžēl Latvijā suņi pavadoņi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, vēl mazāk to esot vienīgi Rumānijā. Piemēram, Somijā pašlaik darbojas 180 suņi pavadoņi, Igaunijā – vairāk nekā 60 šādu suņu, tur arī pastāv suņu skolas, kas audzē un trenē suņus speciāli cilvēkiem ar redzes invaliditāti.
Arī suņi pavadoņi Zane un Brālis Teodors drīzāk uzskatāmi par izņēmumu, nevis likumsakarību – Zane sagatavota un tiek uzturēta, pateicoties Latvijā īstenotajam Eiropas Sociālā fonda projektam “Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem”, savukārt labradoru Brāli Teodoru pēc divu gadu apmācībām Aleksejam uzdāvināja Somijas suņu pavadoņu skolas kinoloģe Zaiga Kļaviņa. “Somijā ir arī savākti ziedojumi Teodora barošanai. Var teikt, ka šo suni uztur somi. No šiem līdzekļiem tiks apmaksāts arī lidojums uz Somiju, lai piedalītos ikgadējās sacensībās suņiem pavadoņiem,” viņa saka.
Par ESF līdzekļiem līdz 2013. gadam paredzēts apmācīt vēl divus suņus, no kuriem viens dosies pie redzes invalīda Ventspilī, otrs – Rēzeknē.
Būtiskākais iemesls, kādēļ pie mums nav attīstīta pirmās un otrās grupas redzes invalīdiem tik nepieciešamo suņu pavadoņu sagatavošana, ir naudas trūkums, uzskata Latvijas Neredzīgo biedrības sociālās rehabilitācijas aktivitāšu nodrošināšanas koordinators Gatis Grīntāls. “Latvijā šis pakalpojums nav populārs, jo tas nav lēts, īpaši, ja cilvēkam pašam dzīvnieks arī jāuztur. Tādēļ šobrīd strādājam pie tā, lai arī mūsu valstī neredzīgie gadā saņemtu divus līdz trīs suņus pavadoņus. Valsts nopirktu šo pakalpojumu no kinologa un suņu skolas un šajā maksā tiktu ietverti arī suņa ēdināšanas un medicīniskie izdevumi,” nākotnes vīziju iezīmē G. Grīntāls. “Somijā valsts pilnībā sedz visus izdevumus, kas saistīti ar suni pavadoni, un neredzīgajam cilvēkam tur pilnīgi ne par ko nav jāuztraucas – viņam nav jāmaksā ne par suņa barošanu, ne veselības pārbaudēm vai kādām zālēm.”
Komandas māca somu valodā
Visā pasaulē kā neredzīgu vai daļēji redzīgu cilvēku pavadoņus cenšas izmantot labradorus vai zelta retrīverus. “Šo šķirņu suņi ir cilvēkam visdraudzīgākie, ar mierīgu raksturu, viegli apmācāmi un arī to augums nav ne par lielu, ne mazu, lai neredzīgajam būtu ērti turēties pie iemauktiem, kad suns veic pavadoņa funkcijas,” stāsta G. Grīntāls. “Sunim pavadonim jābūt ļoti nosvērtam. Pavadoņa darbam piemēroti ir arī kolliji vai vilki, kas arī ir cilvēkam draudzīgi un labestīgi.”
Raibi svītrainā kažoka īpašnieku Robi, kas ir zelta retrīvera un vilka jauktenis, Latvijā kā perspektīvu kucēnu atlasīja un sagatavo kinoloģe Z. Kļaviņa. Viņas algu un visus Robīša apmācības un uzturēšanās izdevumus sedz somu puse. “Tādēļ vispirms Robis nokļuva Somijā audžuģimenē, kas viņu audzināja gandrīz līdz gada vecumam, tur veica izmeklējumus, jo sunim pavadonim jābūt labai veselībai. Tagad Robis atkal ir Latvijā uz mācībām pie manis un, kad būšu viņu pilnībā sagatavojusi pavadoņa darbam, dosimies atpakaļ uz Somiju, kur tālāk jau darbošos kopā ar redzes invalīdu, kam būs šis suns. Tāpēc Robim komandas mācu somu valodā,” stāsta kinoloģe.
Tiesības sagatavot suņus pavadoņus Latvijā par ESF projekta līdzekļiem, pārsūdzot konkursa rezultātus un uzvarot ar savu piedāvājumu, ieguva SIA “Saules suns” un kinologs Konstantīns Mitrofanovs. Tomēr viņa veikumu – suni pavadoni Zani – tā saimniece Beāte nevērtē kā izcilu. Viņasprāt, Zanei vajadzētu būt mazāk nervozai (“Ja suns uztraucas, arī es uztraucos un zūd paļaušanās uz suni,” saka Beāte), ar labāku veselību (sunim ir ļoti jutīgs kuņģis, tādēļ īpaši rūpīgi jāseko līdzi barošanai) un labāk apmācītam, lai ziņotu par vēlmi nokārtot dabiskās vajadzības.
Raksturīgi, ka kinologa sadarbība ar redzes invalīdu nepārtrūkst arī pēc tam, kad suns atdots jaunajam saimniekam. Tā Z. Kļaviņa joprojām kopā ar Alekseju mācās jaunus maršrutus, visur viņus vadā. Kinologam K. Mitrofanovam atbilstoši līguma noteikumiem arī būtu jācenšas atrisināt visas minētās problēmas, par kurām sūdzas Beāte. Situācijas risinājumu Latvijas Neredzīgo biedrības pārstāvis G. Grīntāls redz pārrunās ar kinologu K. Mitrofanovu. “Ceram, ka izdosies atrast kopīgu valodu. Pašlaik arī gatavojam oficiālu vēstuli ar mūsu pretenzijām, ar kurām esam arī iepazīstinājuši Labklājības ministriju, kas no valsts puses ir līgumslēdzēja ar suņu pavadoņu pakalpojuma sniedzēju,” saka G. Grīntāls.
Uzziņa Latvijā ir apmēram 12 000 redzes invalīdu. ESF projekta “Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā” (īsteno no 2009. līdz 2013. gadam) kopējās attiecināmās izmaksas ir 2,2 miljoni latu, no tiem 1,87 miljonus jeb 85% finansē ESF, 15% – Latvijas valsts. Trīs suņu pavadoņu apmācība ir tikai viena no šā projekta aktivitātēm, pamatā projekts balstās uz desmit sociālās rehabilitācijas programmām, kurās neredzīgi cilvēki 250 stundu apjomā var iegūt dažādas prasmes. Viena suņa pavadoņa vērtība ir gandrīz kā jaunai automašīnai, pirmkārt, tas ir labradors, otrkārt, tam jābūt visām potēm, čipam, apdrošināšanai, treškārt, suņa apmācība ilgst divus gadus, kuru laikā viņš ir jāuztur. |
