Suņus apdraud ērču pārnēsāta smaga slimība – babezioze 6
Šogad ērces ir ārkārtīgi aktīvas un to ir ļoti daudz visos Latvijas reģionos. Mednieku suņi ir pirmie riska kategoriju sarakstā, jo ļoti daudz laika pavada mežā un pļavās, kur 30 – 50 cm augstumā no zemes uz zāles stiebriņa vai uz krūma zariņa tos gaida ērces! Šie zirnekļveidīgie pārnēsā vairākas slimības, tajā skaitā suņiem letālo babeziozi, ko izraisa asiņu parazīts.
Liepājā aprīļa sākumā nomira kāds suns – burtiski izdzisa trīs četru dienu laikā. Taču šī saimniekiem noteikti traģiskā vēsts nobāl salīdzinājumā ar situāciju Daugavpilī. Sazinoties ar Daugavpils Petvet klīnikas ārstiem, ar šausmām jāklausās atzinums, ka tur ērču aktivitātes sezonā ar aizdomām par babeziozi ik dienas vēršas trīs līdz četru suņu īpašnieki. Daudziem parazīta klātbūtni asinīs konstatē uz vietas.
Situācija nav vienāda dažādos reģionos. Latvijas rietumu daļā babezioze jeb agrāk dēvēta par piroplazmozi sastopama ļoti reti. Arī Jēkabpils pusē, Līvānos, Preiļos, Viesītē, Neretā un tuvākajos novados veterinārārsti šo slimību nekonstatē. Jēkabpils Livet klīnikas ārsts Aldis Usāns gan pieļauj, ka cilvēki vienkārši nevēršas pie ārsta, bet pieņem kādu citu lēmumu. Taču neesot dzirdēts par babeziozes gadījumiem Jēkabpils apkaimē. Valmieras pusē saslimšana nav konstatēta nevienam sunim. Arī Jelgavā un Rēzeknē nav. Toties Pierīgā jau šogad ir vairāki gadījumi.
Statistika un slimības kontrole
Veterinārārste, veterinārmedicīnas doktore Inese Bērziņa, kura pirms pāris gadiem veikusi šīs slimības izpēti Latvijā, atzīst, ka babeziozes statistika mūsu valstī neeksistē, un, kad viņa gatavojusi savu zinātnisko darbu, visus datus nācies vākt pašai. Par šo gadu ziņu neesot.
PVD Dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļas vadītāja vietnieks Emīls Jēgers stāsta, ka jau pirms vairākiem gadiem pārtraukta uzskaite un datu apkopošana par šīs un citu infekcijas slimību izplatību Latvijā. Tikai zinātniskajā institūtā BIOR ir meklējami dati par babeziozes gadījumiem pēdējos gados, taču tie noteikti nav uzskatāmi par pilnīgiem, jo veterinārārsti ne vienmēr sūta asiņu paraugus analīzēm laboratorijā. Tādējādi priekšstata par saslimstību ar babeziozi mūsu valstī nav nevienam.
Diagnosticēšana un ārstēšana
Asinsanalīzēs nosaka babēziju ķermenīšu klātbūtni. Atsevišķos gadījumos būs nepieciešamas citas noteikšanas metodes.
Vismaz 50% gadījumu būs nepieciešama asiņu pārliešana. Ja ir aizdomas par babeziozi, noteikti steidzami jāvēršas pie sava veterinārārsta.
Slimība
Babēzijas nonāk saimnieka – siltasiņu dzīvnieka – asinīs ar ērces siekalām. Labā ziņa ir tāda, ka parazīts var pārceļot uz saimnieka asinsrites sistēmu tikai pēc tam, kad ērce divas līdz trīs dienas barojusies. Tādēļ regulāra suņa apskate pēc pastaigām un medībām ievērojami samazina iespēju saskarties ar šo briesmīgo un ļoti grūti ārstējamo slimību.
Jaunie babēziju ķermenīši iekļūst sarkanajās asiņu šūnās (eritrocītos) un tur arī paliek. Tad parazīts nomet šūnu ārējo apvalku un sāk dalīties, izveidojot jaunu formu, ko sauc par merozītu. Eritrocīti noārdās. To atliekas piesārņo nieru membrānas, sākas nieru mazspēja, kas faktiski nav ārstējama, jo nieres nevar attīrīt. Trombocītu skaits var krasi samazināties, izraisot asiņu sarecēšanas traucējumus. Var attīstīties smaga anēmija un rasties nervu sistēmas traucējumi. Stipras inficēšanās gadījumā novēro plaušu bojājumus, līdzīgus tiem, kādi raksturīgi cilvēkiem malārijas pēdējā stadijā. Iespējama spēcīga intoksikācija (saindēšanās).
Ja slimība norisinās viegli, tā var pāriet hroniskā formā bez raksturīgiem klīniskiem simptomiem. Šajā posmā suns ir infekcijas avots. Stress nākotnē var būt par pamatu atkārtotai infekcijai.
Šo kaiti pārslimojuši dzīvnieki divus līdz trīs gadus ir neuzņēmīgi pret babeziozi. Pēc tam ir iespēja inficēties atkārtoti.
Slimības pirmās pazīmes ir kopējs vārgums, pulss ir paātrināts, vājš, elpošana biežāka, apgrūtināta. Var būt arī netipiski simptomi, locekļu tūska, sarkani lokalizēti plankumi uz ādas. Pasliktinās kopējais stāvoklis: suns atsakās no barības, kļūst gurdens, acu un mutes gļotādas kļūst bālas ar dzeltenīgu nokrāsu. Otrajā trešajā dienā pēc saslimšanas suņa urīns maina krāsu – kļūst sārtens vai tumši brūns. Rodas kustību traucējumi, pakaļkājas nedarbojas pienācīgi, var iestāties paralīze. Slimības beigu fāzē temperatūra nokrītas zem normas un ir 36 – 37 grādi.
Inkubācijas periods ir sešas diennaktis līdz divas nedēļas. Akūtais slimošanas periods ir mazāks par nedēļu. Dzīvnieks burtiski izdziest. Bieži vien suņi iet bojā pat pēc savlaicīgas un pareizas ārstēšanas.
Ja rodas aizdomas, ka suns saslimis ar babeziozi, nekavējoties, pat naktī jādodas uz klīniku.
Profilakse
Tikai regulāra suņa apskatīšana pēc pastaigām, medībām, pat pēc peldes kādā dabiskā ūdenskrātuvē, rāpojošu un piekodušos ērču noņemšana pasargās no saslimšanas! Uzmanība it īpaši nepieciešama medību suņu saimniekiem, kuru palīgi bieži uzturas mežā.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
