Liāna Langa: Ko lai dara, ka vecāki Brektes murālī nesaredz ne laumiņas, ne sengrieķu dievietes 50
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā publisko un sociālo tīklu telpu uzkurināja viedokļu sadursme par mākslinieka Kristiāna Brektes murāli uz 40. vidusskolas ugunsmūra Rīgas centrā.
Protestējot pret šo darbu, tapusi vecāku petīcija, notiek parakstu vākšana vietnē “Manabalss.lv” par steidzamu murāļa likvidāciju, parādās biedrības “Mākslai vajag telpu” skaidrojumi un Latvijas Komponistu savienības mākslinieciskās izteiksmes brīvības aizstāvības raksts.
Tik asas diskusijas par šo, jāteic, Sūnu ciema aktualitāti!
Viedokļos lasāmā argumentācija man šķiet stipri vien pārspīlēta abās – gan Brektes darba noliedzēju, gan aizstāvju – pusēs. Vecāku petīcijā teikts: “Uzskatām, ka šī situācija ir vardarbības akts attiecībā pret bērniem…” “Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50. panta 1. un 2. daļu – aizliegumu bērnam demonstrēt un propagandēt cietsirdīgu uzvedību, vardarbību, erotiku un pornogrāfiju, kas rada draudus bērna garīgajai attīstībai.”
Savukārt LKS aizstāvības rakstā: “Bet 21. gadsimta Latvijā, par laimi, nepastāv vispārpieņemtas tikumības, goda un kauna normas, kurām morāli apšaubāmu aizspriedumu formā vajadzētu regulēt mākslinieku darbību. Tā tas ir tikai petīcijas autoru subjektīvajā realitātē.”
Manā skatījumā Brektes mākslinieciskās izteiksmes ziņā ne pārāk veiksmīgajā murālī nav nolasāma vardarbība, nav redzama pornogrāfija.
Tikpat pārspīlēts, tādēļ nedaudz komisks ir LKS apgalvojums, ka Latvijā “nepastāv vispārpieņemtas tikumības normas”.
Pamēģiniet, dārgie komponisti, pliki paskraidīt ap Brīvības pieminekli un pārliecinieties par to, ka tikumības norma neatkailināties publiskā vietā tomēr vēl pastāv.
Tāpat kā citas normas, piemēram, neveikt dzimumaktu uz soliņa Vērmanes parkā vai trolejbusā. Ne hetero, ne homo. Izņēmums varbūt ir bezpajumtnieki paplašinātas apziņas stāvoklī Centrāltirgus rajonā.
Diemžēl sabiedrībai nav pieejams neitrāls profesionāla mākslas zinātnieka vērtējums par Brektes darbu, kurā būtu izanalizēts tā saturs un izpildījuma kvalitāte, ir tikai paša mākslinieka skaidrotais Latvijas Radio.
Nu ko lai dara, ka vecāki Brektes murālī nesaredz ne laumiņas, ne sengrieķu dievietes, bet kaut kādus monstrus un dēmonus.
Diez vai var uzskatīt, ka komunikācija ir izdevusies. Publiskā telpa nav laikmetīgās mākslas izstāde, kurā skatītāji daudz laika atvēl kuratoru skaidrojumu izlasīšanai, lai eksponētos darbus saprastu.
Ielas māksla, māksla publiskā telpā ir cits žanrs.
Komiskas ir gan nemitīgās aizdomas par cenzūru, sastopoties ar parastu, kritisku vērojumu, gan uzskats, ka visi 40. vidusskolas skolēnu vecāki ir monolīts konservatīvisma apsēsts pūlis, kurš ienīst un nesaprot laikmetīgo mākslu un pretojas progresam.
Ne nu murālī ir kāds māksliniecisks progress, kas mūs vestu uz jaunu apziņas stāvokli, mainot līdzšinējās mākslas paradigmu, ne nu vecāku bloks ir monolīts.
Kā ikvienu sabiedrību, to visdrīzāk veido cilvēki ar dažādām mākslas pieredzēm un izpratni. Kāds varbūt mīl marīnistu Aivazovski, bet cits Marku Rotko.
Starp citu, tolerance ir viena no tikumības normām. Savukārt, ja nav morāles, tikuma un kauna normu, tad jāsamierinās, ka nebūs arī nekādas tolerances, jo šie ētiskie uzstādījumi izriet viens no otra.
Kas būs? Diemžēl vēl lielāka sabiedrības šķelšanās galēji naidīgos blokos ar arvien mazākām cerībām uz dialogu. Vienai pusei šķitīs, ka tā virza tā dēvēto progresu, otrai – ka atrodas pēdējā cīņas bastionā par veselā saprāta saglabāšanu.
Varbūt Rīgā jāatgriežas pie galvenā mākslinieka štata vietas atjaunošanas, kurš tad garantētu vismaz kaut kādu publiskās telpas izpausmju kvalitātes sietu?
Atšķirībā no citām Latvijas pilsētām Rīga arvien vairāk atgādina eklektisku Sūnu ciemu.
Galvenais mākslinieks nav cenzors, bet cilvēks, no kura prasīt atbildību par tolerantu estētisku standartu uzturēšanu publiskajā telpā. Tāds amats ir muzejos, teātros un opernamos, arī Eiropas pilsētās.
Epatāža mākslā ir neizbēgama, bet varbūt ne uz skolas sienas, uz kuras es labprāt redzētu Aijas Zariņas, Miķeļa Fišera vai monumentālā formā daudz veiksmīgāk atrisinātu cita talantīga mākslinieka murāli.
Neviens negaida pliekani infantilus tauriņus, pūpolzarus vai ūdenskritumus.
