Suns skatās, vilks redz…Kas jāzina autovadītājiem 0
Uz veco labo teicieniņu virsrakstā pagrūda “Vision express” briļļu meistari, kas pagājušajā nedēļā sarīkoja pasākumu ar mērķi atgādināt sava produkta nozīmi satiksmes drošībā.
Nevar teikt, ka saruna vareni izdevās, – vieta “Spices” stāvvietas maliņā pat labos laika apstākļos nav gājēju iecienīta. Piedevām līņāja. Bet temats labs. Vajadzīgs. Tādēļ dzirdētajam piebalsoju rakstiski. Un papildinu to ar dažu patstāvīgi veicamu eksperimentu skicēm.
Cik dioptrijas?
Redze. Viens no tiem nedaudzajiem fiziskajiem dotumiem, bez kura pat ar auto kustēties nevar. Jūs taču zināt, kā to pārbauda. Esat aizmirsis? Tad saņemieties tomēr un meklējiet labu optikas veikalu, kurā turpat uz vietas jūsu redzes atkāpes no normas tiks precīzi izvērtētas un brilles izgatavotas. Nevajag? Tālumā redzat patiešām labi? Bet kā ir ar lasīšanu? “Rokas par īsām”? Lietojat lasāmbrilles? Un braucat bez brillēm.
Var jau. Bet tikai tad, ja jums vajadzīgie “stikliņi” nav pārauguši atzīmi +2. Tālāk pavisam drīz nāk tā robeža, kad bez brillēm varat lāgā neredzēt mērinstrumentu rādījumus. Nu derētu sakrāt naudu labām acenēm ar mainīgu spēku – bez dioptrijām augšdaļā, ar piemērotiem plusiem apakšā.
Jāatzīstas gan, ka es šajā jomā ekonomēju. Jo dārgās brilles allaž mēdzu zaudēt. Vai salauzt. Tādēļ braucu ar +2. Bez rāmjiem. Zemu uzliktām. Skatos uz ceļu tām pāri. Stikliņi rāda paneļa mērrīkus un telefona (turētājā!) ekrānu. +2 ir drusku mazāk, nekā man vajag lasīšanai. Bet der automobilī. Un ir mazliet par stipru vēl tālāk novietotam datora ekrānam darbistabā. Tur man glabājas vēl vienas – ar 1,5 dioptrijām.
Adaptācijas ātrums
Jau sen brauciena kolēģiem iesaku veikt vēl vienu ļoti būtisku vakara eksperimentu, kurš ļaus jums apsvērt turpmāko nakts braucienu lietderību un koriģēt to režīmus. Varu lepni piebilst – neesmu manījis, ka līdzīgu provi veiktu kāds acu ārsts.
Nolieciet improvizētu kontroltablo turpat četru soļu attālumā. Istabā deg gaisma. Ne sevišķi spilgta. Savā tiešā tuvumā (uz galda) novietojiet spilgtu spuldzi. Rokā – hronometrs. Skatieties tieši uz spuldzi sekundes trīs līdz piecas, tad pavērsiet skatienu uz tablo un vienlaikus ieslēdziet hronometru.
Kad sākat normāli izšķirt mazākos aplīšus, pulksteni izslēdziet. Ja tas rāda mazāk par desmit sekundēm, jūsu acu adaptāciju varot uzskatīt par normālu.
Faktiski rezultātu izkliede ir ļoti liela. Nelielai cilvēku daļai pietiek ar krietni mazāku laiku, lai atjēgtos. Tie ir tie laimīgie, kuri, arī naktī braucot, par pretimnākošo nenoregulētajām vai pat nepārslēgtajām gaismām tikai pavīpsnā. Krietni lielāks skaits testēto ir “normā”.
Labi. Lai gan – arī desmit sekundes ir milzīgs laiks, ja auto turpina kustību ar 90 km/h. Tiek nobraukti gandrīz 300 metri, redzot ne gluži labi. Ja jūsu cipars ir vēl lielāks vai, eksperimentu atkārtojot, acis sāk strauji nogurt, asarot – jūs neesat “pūce”. Un ar to nāksies rēķināties.
Perifērā redze
Arī te aptuvenu orientāciju un pašnovērtējumu var dot mājas apstākļos veicams eksperimentiņš. “Fokusējiet” savu skatienu uz kaut ko aptuveni desmit metrus tālu. Rokas paceliet sānis plecu augstumā. Pakustiniet delnas. Vai redzat kustību? Nešmaucieties! Nešķielējiet! Neviens taču jūsu pekstiņus neredz un nevērtē. Tikai jūs pats.
Godīgs vismaz pret sevi. Savai zināšanai. Neredzat? Samaziniet leņķi par grādiem 20 no katras puses. Kustību atkārtojiet. Ieraudzījāt. Labi. Tādam arī jābūt vidusmēra perifērās redzes leņķim. Ja tas lielāks – jums laimējies. Mazāks – ņemiet vērā. Neko citu darīt šeit nav iespējams, jo nez vai jums pietiks laika un spēka ķerties pie specifiskiem un darbietilpīgiem perifērās redzes treniņiem.
Ir cilvēki, kuri redz tikai “tuneli” – konusu, kura platums ir tikai 20–30 grādu. Brauc. Lai gan nez vai vajadzētu.
Kontrastus meklējot
Vēl viena savdabīga un gluži individuāla redzes problēma, kura vienam otram citos apstākļos ļoti labam rallistam reizēm liegusi uzvarēt vai pat finišēt, ir vājums zemos kontrastos. Biezā miglā neredz neviens.
Bet blāvā ziemas novakares gaismā, kad vienā tumši baltā blāvā deķī saplūst ceļš, pļava, krūmi, kad vairs nav dienas, bet vēl nelīdz prožektori, viens brauc bez problēmām, cits padodas. Prātīgs, ja tas notiek pirms grāvja. Eksperimentu vērta ir dzelteno aceņu lietošana šādos apstākļos.
Tās gan ir diezgan dārgas, un nez vai šis kapitālieguldījums jums rentēsies, ja sniegotos klajumos aizmaldāties reti, taču – reizi pamēģinājis – esmu nospriedis, ka tādas brillītes manā auto noteikti būs.
Vilks redz…
… vilkam skatīties nav laika. Nu ļoti jau man patīk šis sakāmais. Jo atšķirību starp “skatīties” un “redzēt” der saprast un ielāgot.
Pat ja visas augstākminētās redzes problēmas nav jūsu, pat ja testu rezultāti liek jums apmierināti smaidīt – nekļūstiet lepns, pirms neesat krietni padomājis par šīs parunas dziļumiem. Vilks redz.
Galvu negrozot, nervozi neraustoties, ar visu savu mežā auguša, ģenētiski tam piemērota, garu un raibu mūžu nodzīvojuša zvēra būtību, visiem maņu orgāniem, no kuriem tikai niecīgu daļiņu veido perfekta redze, bet lielāko un visgrūtāk formulējamo – sestā maņa, intuīcija, uztver pasauli ap sevi. Tieši tādam vajadzētu būt tam vīram (kāpēc ne dāmai, arī lapsa taču redz), kurš uzdrošinās braukt patiešām ātri.
