Suns pie ķēdes – vai tiešām norma arī mūsdienās? 99
Dagnija Millere-Balandīna, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Konsultē Jevgēnija Ostroga, veterinārārste, dzīvnieku uzvedības speciāliste. Ne tikai cilvēki, arī dzīvnieki, tajā skaitā suņi, izjūt prieku, bailes, sāpes, izsalkumu, slāpes, stresu, skumjas, pieķeršanos. Arī viņi alkst pēc fiziskām aktivitātēm, draudzīgas komunikācijas un labas attieksmes pret sevi. Tādējādi, uzņemoties rūpes par dzīvnieciņu, tas ir ne tikai prieks un jautrība, bet arī milzu atbildība.
Austrijā likums nosaka, ka suņus nedrīkst turēt pie ķēdes vai kā citādi piesietus. Pat ne uz brīdi. Līdzīgi arī Rumānijā un Ungārijā. Taču Latvijā suņa turēšana pie ķēdes joprojām nav aizliegta. “Mēs vēlamies sevi saukt par vienu no viszaļākajām valstīm Eiropā, ar iejūtīgu sabiedrību, taču neredzam acīmredzamo – kā nodarām pāri paši saviem dzīvniekiem,” sašutumu pauž veterinārārste Jevgēnija Ostroga. Pavīd jautājums – kāpēc joprojām neesam atbrīvojušies no stereotipa, ka suns pie ķēdes – tā ir norma? Un ko šāda dzīve nebrīvē nodara cilvēka labākajam draugam – sunim?
Dzīvnieks kā resurss
1999. gada nogalē Latvijā pieņemtais un joprojām spēkā esošais Dzīvnieku aizsardzības likums (https://likumi.lv/ta/id/14940-dzivnieku-aizsardzibas-likums) vēsta: “Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.” Vai suns, kurš diendienā tiek turēts piesiets, atbilst šīm prasībām?
Kādreiz, lielākoties laukos, suņu turēšana pie ķēdes bija sava veida tradīcija, kas tika pamatota dažādi: nebija norobežotas teritorijas un sētas, suns bija agresīvi noskaņots, varēja aizmukt no mājām, nokost mājputnus un citus mājdzīvniekus, izrakt dobes. Nākot no ģimenes, kur suņi vienmēr tikuši turēti piesieti un nav uztverti kā pilntiesīgi ģimenes locekļi, cilvēks nemaz neaizdomājas, ka var būt arī citādi. Rezultātā turpina dzīvot bez izpratnes, ko dzīve pie ķēdes nodara dzīvniekam.
Nereti cilvēks, vēloties glābt dzīvnieku, no patversmes paņem suni, bet pats šo mīluli pieliek sētā pie ķēdes. Tāda izturēšanās ir cietsirdīga, uzskata Dr. Ostroga.
“Laukos suni joprojām mēdz uztvert kā resursu (sargs, mednieks, gans), nevis ģimenes mīluli. Arī ja skatāmies no likumdošanas puses, pēc Civillikuma suns tiek uzskatīts par privātīpašumu, tātad ir pielīdzināms mantai. Šā iemesla dēļ saimnieki bieži vien uzskata – ja jau dzīvnieks man pieder, tad drīkstu apieties ar viņu, kā vien vēlos.
Padomāsim – kā gan suns var pildīt vienu no saviem uzdevumiem – sargāt teritoriju, ja ir piesiets?
Vairāk tā ir tāda kā zvana funkcija – tiklīdz kāds nāk vai piebrauc, suns par to ziņo rejot. Taču tikpat labi suns varētu turpināt riet un sargāt teritoriju, dzīvojot sētā, nepiesiets pie ķēdes.” Mūsdienās taču tiek piedāvātas arī citas, daudz civilizētākas apsardzes iespējas privātām teritorijām.
Likuma normas var traktēt dažādi
Dzīvnieku uzvedības speciāliste atsaucas uz Ministra kabineta (MK) noteikumiem Nr. 266 (https://likumi.lv/doc.php?id=132534), kur tiek aprakstītas prasības, kas jāievēro, ja suns pastāvīgi tiek turēts piesiets ārpus telpām. Piemēram, jānodrošina pilnvērtīga ēdināšana, svaigs ūdens, ķēde vai pavada vismaz triju metru garumā, kaklasiksna vismaz divu centimetru platumā (ķēdei vai pavadai jābūt savienotai ar kaklasiksnu, izmantojot rotējošu elementu). Savukārt suni līdz 10 mēnešu vecumam nemaz nedrīkst turēt piesietu. Tāpat teikts, ka suni atļauts pastāvīgi turēt ārā, ja pēc organisma iedzimtības faktoru kopuma, kā arī ārējo un iekšējo pazīmju kopuma ir nosakāms, ka tas nekaitēs viņa veselībai un labsajūtai. Taču Jevgēnija Ostroga uzskata, ka likumdošana šajā jautājumā stipri klibo, jo nekur nav atrunāts, – kādam tad īsti jābūt apmatojumam un ķermeņa masai, lai suns, piemēram, ziemā, ārā nenosaltu. Sanāk, ka šos noteikumus katrs var interpretēt, kā vien vēlas.
Ļoti daudz kas ir atkarīgs no dzīvnieka masas (jo lielāks suns, jo labāka termoregulācija), tāpat no apmatojuma biezuma. Īpaši tas attiecināms uz kājām, vēderu un ausīm, jo šīs ķermeņa vietas apsaldē visbiežāk. Protams, ir suņu šķirnes, kas aukstumu panes labāk, taču, ja dzīvnieks iepriekš ticis turēts iekštelpās, viņa apmatojums vienalga nebūs pielāgots āra laikapstākļiem. “Manuprāt, tie ir divi dažādi jautājumi – par suņa turēšanu ārā un suņa turēšanu pie ķēdes. Jo arī suns ar ne tik biezu apmatojumu, kurš dzīvo ārā, bet nav piesiets pie ķēdes, būs daudz spējīgāks pielāgoties videi, viņam būs iespēja kustēties, atrast sev komfortablāku vietu, kur apmesties utt. Tāpēc mani uztrauc tieši ķēde. Es neuzskatu, ka neviens suns nedrīkst dzīvot ārā, bet ir jāizvērtē – kādos apstākļos dzīvnieciņš tiek turēts,” norāda ārste.
Sunim ir savas vajadzības
Speciāliste atgādina, ka, izstrādājot dzīvnieku turēšanas noteikumus un aizsardzības likumus, lielākā daļa valstu balstās uz tā saucamajām dzīvnieku labturības “Piecām brīvībām”. Vai mūsu valsts MK noteikumi, kas joprojām atļauj turēt suni ārā piesietu pie ķēdes, tām atbilst?
1. Brīvība no slāpēm, izsalkuma un nepietiekama uztura (atbilstoši dzīvnieka sugai).
2. Brīvība no diskomforta apkārtējās vides dēļ. Sunim, kurš dzīvo nebrīvē, ir jābūt vietai, kur paslēpties – gan ziemas aukstumā, gan vasaras karstumā (karstumu suņi panes daudz sliktāk nekā cilvēki). MK noteikumos ir teikts, ka sunim jābūt tīrai būdai vai mītnei, kas garumā, augstumā un platumā pārsniedz suņa izmērus ne mazāk par 30 centimetriem, kur ir pakaiši vai cits silts grīdas segums. Taču sīkākas nianses mūsu likumdošanā diemžēl netiek atrunātas, piemēram, cik centimetrus būdai jāatrodas no zemes, kā tieši tā ir jānosiltina, kādos gadījumos (piemēram, sasniedzot mīnus 20 grādus vai ja kažoks ir mitrs) sunim jānodrošina pārnakšņošana telpās utt.
3. Brīvība no sāpēm, savainojumiem un slimībām. Te būtu jāsaprot – vai dzīvnieks regulāri tiek atrādīts veterinārārstam? Vai neizjūt ikdienā sāpes? Diemžēl suņiem, kuri pastāvīgi atrodas pie ķēdes, nereti ir deformēti kakli. Viņi mēdz sapīties ķēdē, savainot kājas. Tāpat, dzīvojot nebrīvē, sunim ir ļoti augsts stresa līmenis, kā dēļ var attīstīties urīnizvadorgānu un gremošanas sistēmas slimības, neiroloģiskas kaites. Ja teritorija, kurā suns nokārtojas, netiek pietiekami bieži tīrīta, var savairoties parazīti, kas ir kaitīgi dzīvnieka veselībai un rada lielu diskomfortu. Šīs problēmas parasti attīstās ar laiku un nav tik acīmredzamas kā svaigas brūces.
4. Brīvība izpaust savai sugai raksturīgo uzvedību. Katrai dzīvnieku sugai ir savs īpašību un īpatnību kopums. Noskaidrosim – kas ir svarīgi tieši suņiem?
* Komunikācija ar sugasbrāļiem. Suņi ir ļoti komunikabli bara dzīvnieki. Viņiem ir jāuztur kontakts ar savas sugas pārstāvjiem, tātad jābūt nodrošinātai iespējai tikties ar citiem suņiem, komunicēt, spēlēties un skraidīt.
* Garas pastaigas. Suņi savvaļā katru dienu izstaigā ļoti lielas teritorijas, meklējot pārtiku, apsekojot teritoriju, kā arī meklējot sev partnerus, lai pārotos. Ir zināms, ka aptuvenais pastaigu garums, cik veselam un vidēji jaunam sunim diennaktī būtu jāstaigā, ir divarpus līdz trīs stundas. Ja salīdzinām to ar likumdošanā piedāvāto pusstundu vismaz vienu reizi dienā, skaidri apjaušam, cik trūkst.
* Teritorijas izzināšana. Viens no būtiskākajiem suņa dzīves uzdevumiem ir iet medībās. Viņa dabā ir intensīvi ostīt, pārmeklēt un izzināt teritoriju caur maņām. Diemžēl arī tas dzīvniekam, kurš atrodas pie ķēdes, iet secen. Trīs metru rādiusā neko daudz nav iespējams atrast.
* Nokārtošanās. Suņi un vilki savvaļā nekad nenokārtojas teritorijā, kur ēd vai atpūšas. Diemžēl sunim pie ķēdes nav citu opciju – atpūtas, ēšanas un nokārtošanās zonas atrodas vienuviet, kas ir pretrunā ar sugai raksturīgo uzvedību. Turklāt šāda vide nav arī higiēniska.
* Saikne ar savu saimnieku. MK noteikumos ir pieminēta tikai 30 minūšu pastaiga. Taču suņa dabā ir veidot ļoti ciešu kontaktu ar savu saimnieku. Pētot hormonus, zinātnieki ir atklājuši, ka oksitocīna (tā saucamā mīlestības hormona) līmenis sunim attiecībā pret saimnieku ir gandrīz tikpat augsts kā mātei pret savu jaundzimušo. Varam tikai iedomāties – ja saikne ir tik cieša un sunītis lielāko daļu laika pavada viens pats pie ķēdes, cik augsti ir viņa stresa hormonu rādītāji un cik negatīvi tas ietekmē suņa pašsajūtu.
Arī dzīvnieks alkst pēc uzmanības, komunikācijas, samīļošanas (noglaudīšanas, pakasīšanas aiz auss u. tml.), kopīgas spēlēšanās. Suns ir intelektuāli ļoti attīstīts dzīvnieks.
Triku izpildīšana un saimnieka uzslavas būtiski uzlabo suņa noskaņojumu, sniedz gandarījumu un nostiprina saikni ar saimnieku, attīsta dzīvnieku gan fiziski, gan mentāli. Turklāt, lai suni nodarbinātu, nav nepieciešams katru dienu skriet gan jūru neskaitāmus kilometrus, bieži vien pietiek ar to, ka dienas laikā tiek izspēlētas dažas meklēšanas spēles. Savukārt, ja finanses neļauj iet uz privātiem treniņiem, vēlams vismaz aprunāties ar dzīvnieku speciālistu, kurš dos praktiskus padomus un ieteiks atbilstošu literatūru.
5. Brīvība no bailēm un nervozitātes. Šo brīvības aspektu ir gandrīz neiespējami ievērot, ja suns dzīvo pie ķēdes. Kāpēc? Pirmkārt, viņš nespēj brīvi pārvietoties, kas rada milzu stresu. Otrkārt, viņš nespēj tikt pie sava saimnieka, kas padara viņu nervozu. Treškārt, vide pie ķēdes sunim ir ārkārtīgi garlaicīga, jo trūkst aktivitāšu un izklaižu, kas jau atkal liek izjust trauksmi. Nemaz nerunājot par svētku uguņošanām un negaisu, kad lielākā daļa suņu ir spēcīgu baiļu pārņemti, taču, esot piesietiem, viņiem nav iespēja nekur aizskriet un paslēpties. Šādi – ilgstoši izjūtot smagu stresu – dzīvniekiem attīstās fiziskās veselības problēmas un uzvedības traucējumi. Ne velti ir dzirdēts, ka suns pie ķēdes ar laiku paliek agresīvs. Var būt novērojamas arī stereotipiskas jeb vienveidīgas kustības, piemēram – griešanās uz riņķi, savas astes ķeršana. Reizēm suņi sāk sev paši kost, ko dara ar mērķi, lai sajustos kaut uz mirkli labāk, jo viņu endorfīnu (endorfīni – iekšējie pretsāpju līdzekļi, ko izstrādā organisms un kas var radīt dzīvniekam baudas sajūtu) līmenis organismā tajā brīdī aug. Tā viņi meklē veidus, kā sevi nomierināt, kas jau atkal noved pie slimībām. Pie ķēdes dzīvojošiem suņiem hroniska stresa dēļ paaugstinātais hormona kortizola līmenis mēdz būt visu mūžu, kā dēļ dzīves kvalitāte ir kritiski zema. Pakāpeniski attīstās ļoti daudz saslimšanu (smagi gastrīti, cistīti u. c.), no kurām suns visbiežāk arī iet bojā. No tā varam secināt: sunim šāds dzīvesveids (pie ķēdes) ir pilnībā nepiemērots.
Tas ir svarīgi!
Jo mazāk suni vedam pastaigāties, jo nekontrolējamāk viņš uzvedas
Īpašnieki nereti sūdzas, ka suni, kurš ikdienā tiek turēts pie ķēdes, nav iespējams izvest pastaigā, jo viņš raujas ārā no rokām un ir grūti noturēt. Taču kā visbiežāk notiek? Komentē veterinārārste: “Suni paņem nost no ķēdes, uzreiz pieliek pie pavadas un ved ārpus teritorijas. Taču ārpus teritorijas viss viņam ir jauns, ir pārāk daudz stimulu un trigeru, kas suni vai nu biedē, vai arī ļoti uzbudina. Stresa hormonu līmenis tajā brīdī ir nesamērīgi augsts, viņš nespēj sevi kontrolēt, pat ja ļoti gribētu. Turklāt arī pie pavadas staigāt dzīvnieks ir jāapmāca. Nemaz nerunājot par atbilstošas pavadas un kaklasiksnas iegādi. Citreiz cilvēki paņem metru garu pavadu un grib, lai suns nevelk. Taču pat ļoti apmācīts suns vilks! Tik īsa pavada vienkārši nav paredzēta tam, lai suns un cilvēks varētu ietu kopā. Sunim ir atšķirīgi soļi un atšķirīgs temps, arī tad, ja viņš iet lēni. Tāpēc visieteicamākā būtu trīs līdz piecus metrus gara pavada un anatomiski pareiza krūšu siksna, respektīvi, tāda, kas ļauj dzīvnieka locītavām kustēties brīvi, netraucējot kustību amplitūdai.
Jāsaprot – jo mazāk īpašnieks ar suni pastaigāsies, jo trakāk dzīvnieks uzvedīsies pastaigas laikā. Tas, ko es ieteiktu saimniekam, kura suns (jauns un aktīvs dzīvnieks) dzīvo pie ķēdes – ja ir privātā teritorija un sēta – palaist suni izskrieties pa teritoriju. Un tad, kad viņš ir mazliet noguris, ņemt pie pavadas un doties pastaigā.”
Zini!
Pie kā vērsties, ja redzi, ka dzīvniekam tiek darīts pāri
Solis Nr. 1 – Saruna ar īpašnieku. Ja pamani, ka pie ķēdes/pavadas turētajam dzīvniekam netiek nodrošināti pienācīgi dzīves apstākļi, sāc sarunu ar dzīvnieka īpašnieku un izskaidro situāciju, atsaucoties uz likumā noteiktajām labturības prasībām.
Solis Nr. 2 – Pārtikas un veterinārais dienests (PVD). Ja īpašnieks nav gatavs uzklausīt vai izturas agresīvi, ziņo par pārkāpumu PVD. Zvani uz uzticības tālruni 67027402 un atstāj ziņu automātiskajā atbildētājā vai arī brīvā formā raksti iesniegumu, fiksējot dzīvnieka turēšanas adresi un detalizēti aprakstot situāciju. Vēlams pievienot arī fotogrāfijas un videomateriālus no notikuma vietas. Pēc iesnieguma saņemšanas PVD brauks un pārbaudīs dzīvnieka turēšanas apstākļus. E-pasts: [email protected]
Solis Nr. 3 – Policija. Ja esi bijis liecinieks, tam, ka īpašnieks cietsirdīgi izturas pret savu dzīvnieku, sazinies ar policiju (zvanot pa tālruni 112, rakstot iesniegumu), jo par šāda veida pārkāpumiem likumdevējs ir paredzējis ne tikai administratīvo, bet arī kriminālatbildību. Atceries – jau tas vien, ka pastāvīgi piesiets sunītis netiek regulāri barots, dzirdināts, staidzināts un tiek turēts pārāk lielā aukstumā vai karstumā, kā arī nehigiēniskos apstākļos, tiek traktēts kā cietsirdīga izturēšanās pret dzīvnieku.
Praktiski padomi!
Suņa dzīve ārā. Kādas ir alternatīvas ķēdei?
• Sēta/žogs. Ja suns dzīvo ārā, labākais risinājums ir žogs ap privātīpašuma sētu (vismaz 1,8 metrus augsts). Ja suns vienalga lec tam pāri, var ierīkot 45 grādu plata leņķa pagarinājumu žogam – vērstu uz pagalmu. Bieži vien suņi aizrautīgi rok bedres un izposta puķu dobes. Tad vēlams dārza teritoriju atdalīt. Ja tomēr dārza dizainu negribas mainīt, rodas jautājums, kas šim cilvēkam ir prioritāte – dārzs vai suns? Un vai vajag ņemt suni, ja dzīvnieks tik ļoti ierobežo konkrētā cilvēka brīvību?
• Voljērs. Pietiekami liels voljērs (nevis metrs reiz divi), kur sunītis var aktīvi izkustēties. Taču jebkurā gadījumā vide, dzīvojot voljērā, sunim būs absolūti garlaicīga. Tāpēc vēlams smelties dažādas idejas (piemēram, internetā), kā šo vidi bagātināt. Daudz ko varam pagatavot paši savām rokām, un tas neprasa lielus finansiālos ieguldījumus. Piemēram, sakarināt īpaši pielāgotas plastmasas pudeles, kur atrodama barība. Vai arī pagatavot smilšu kasti, kur suns var izpausties, rokot bedres un atrodot sev saistošas rotaļlietas un gardumus. Ideju ir daudz, ir tikai jāgrib kaut ko darīt!
Izvērtējiet savas iespējas!
Diemžēl ir cilvēki, kuri vēl joprojām dzīvo ar pārliecību, ka suns ir jātur pie ķēdes, un viņi visbiežāk nav izglītoti daudzos dzīvnieku labturības jautājumos. Informācijas pieejamība mūsdienās ir vairāk nekā pietiekama. Te vairāk stāsts ir par to, vai cilvēks vispār vēlas ko zināt. “Pirms uzņemties rūpes par suni, vienmēr iesaku aiziet uz konsultāciju pie dzīvnieku uzvedības speciālista, veterinārārsta, zoopsihologa vai kinologa. Izrunāties, kas vispār ir suns, izprast konkrētā dzīvnieka vajadzības un izvērtēt savas iespējas.
Man bijušas vairākas ģimenes, kuras atnākušas uz vizīti ar domu, ka vēlas paņemt haskiju vai malamutu, bet aiziet ar lēmumu iegādāties zivtiņas. Un tas nebūt nav slikti! Tādā veidā jau pašā saknē tiek novērstas daudzas problēmas vai pat bīstamības, un galu galā necieš ne cilvēki, ne dzīvnieks. Tas ir jautājums par sabiedrības izglītības līmeni kopumā. Pie mums ļoti maz tiek runāts par dzīvnieku labturību un viņu pamatvajadzībām (tā nav tikai pārtika un dzeramais ūdens!). Ja nav acīmredzamas brūces, diemžēl netiek redzēta problēma. Šķiet – ja jau sunītis ir paēdis, padzēries un, ieraugot saimnieku, luncina asti un priecājas, tad ir ar dzīvi apmierināts. Taču tā nebūt nav!” uzsver Jevgēnija Ostroga.
Kā tu uzskati, vai turēt suni pie ķēdes ir pieļaujami?
