Suns no patversmes vai audzētavas? Eksperti par plusiem un mīnusiem 0
Ingrīda Neusa-Luca / Praktiskais Latvietis
Sākumā jāsaprot, ka dzīvnieka adoptēšana no patversmes nav pielīdzināma ar došanos uz tirdzniecības centru, kur suņi izlikti apskatei kā preces. Suņi nav priekšmeti, īpaši tie, kas patversmē nonākuši cilvēku bezatbildības un cietsirdīgas izturēšanās dēļ.
Izvēle rūpīgi jāapsver
Pirms adopcijas jāiepazīstas ar dzīvnieku, jo ne katrs patversmes suns ir piemērots ikvienam gribētājam.
Dzīvnieku patversmes “Ķepu – ķepā” vadītāja Gundega Bidere stāsta, ka potenciālajam suņa saimniekam, ierodoties patversmē, jāaizpilda anketa: kā suns tiks barots, cik bieži vests ārā, kādi būs dzīvnieka turēšanas apstākļi. Svarīgi uzzināt, vai ģimenē ir citi mājdzīvnieki, mazi bērni, veci cilvēki, vai ir laiks darbam ar suni, cik stundu dienā tas paliks mājās viens. Kas notiks, ja radīsies neparedzētas grūtības vai suns saslims. Kvalitatīva barība un veterinārie pakalpojumi, to skaitā elementāra sterilizācijas vai kastrācijas operācija, nemaksā lēti.
Ar gribēšanu vien nepietiek
“Svarīgi, lai suni grib visa ģimene, nevis tikai sieva ar bērniem.
Tomēr nepietiek tikai ar gribēšanu, jābūt arī spējai pilnvērtīgi parūpēties par dzīvnieku. Pēc anketā redzamās informācijas vērtējam, kāds suns katram būtu piemērots.
Bieži vien cilvēkiem iepatīkas kāda suņa bildīte patversmes mājaslapā, bet ne vienmēr šis dzīvnieks atbildīs saimnieka dzīvesveidam. Piemēram, mierīgas dabas cilvēkam nederēs hiperaktīvs suns, kurš ar to netiks galā,” skaidro patversmes vadītāja. Ir bijuši gadījumi, ka pēc garākām diskusijām ģimene nonāk pie secinājuma, ka suns tomēr viņiem nemaz nav vajadzīgs. Noteikti nav jāpakļaujas bērnu iegribai par mājdzīvnieka iegādi, jo tā ir vecāku atbildība.
Ja lēmums par suņa ienākšanu ģimenē ir pieņemts, jāvelta laiks tā tuvākai iepazīšanai. Uz patversmi jāaizbrauc vismaz trīs reizes, lai izvestu suni pastaigā un savstarpēji komunicētu. Ja mājās ir vēl kāds suns, to vēlams ņemt līdzi, lai redzētu, kā abi reaģē viens uz otru. Gadās, ka starp dzīvniekiem, īpaši divām kucītēm, draudzīgas attiecības tā arī neizveidojas. Tad jāpiemeklē cits variants.
Jāslēdz adopcijas līgums
Patversme atdod suni nākamajam saimniekam tikai pēc adopcijas līguma noslēgšanas. “Ja līguma adopcijas noteikumi netiek pildīti, mums ir tiesības aizbraukt un paņemt dzīvnieku atpakaļ. Gadās, ka cilvēki samelo par turēšanas apstākļiem, taču lielākoties viss ir kārtībā,” atklāj patversmes vadītāja. Konkrēta samaksa par dzīvnieku patversmē Ķepu – ķepā netiek prasīta, tas ir brīvprātīgs ziedojums.
Jebkurš dzīvnieks, ja vien tas nav kucēns, jaunajam saimniekam tiek nodots sterilizēts vai kastrēts. Dzīvnieks būs arī vakcinēts, čipots, reģistrēts un ar savu pasi. Jebkādu problēmu gadījumā patversme savu iespēju robežās jaunajiem saimniekiem sniedz konsultācijas un atbalstu.
Suņi netiek atdoti turēšanai pie ķēdes vai kā sargsuņi kādas organizācijas teritorijās. Šis ir gadījums, kad dzīvnieks it kā pieder visiem, bet tajā pašā laikā īsti nepieder nevienam, un tā veselības problēmas netiek pienācīgi risinātas. Atdodot suni turēšanai īrētā dzīvoklī, jābūt tā īpašnieka rakstiskai piekrišanai par mājdzīvnieku turēšanu.
Vajadzīga apmācība
Pirmā suņa īpašniekiem Gundega Bidere iesaka izlasīt Dženas Fennelas grāmatu Saruna suņa valodā, kas palīdz izveidot draudzīgas un sapratnes pilnas attiecības ar savu četrkājaino draugu.
Tāpat kā bērniem, arī suņiem nepieciešams laiks, uzmanība, apmācība un mīlestība. Suns ir jāapmāca un jāpieradina pie savas jaunās vides. Tam jāiepazīst cilvēku noteikumi un jāiemācās tikt galā ar savām emocijām. Individuāla kinologa konsultācija īpaši ieteicama, ņemot no patversmes jau pieaugušu suni. Apmācībai jābūt pozitīvai, bez fiziskas iespaidošanas. Savukārt, izvēloties kucēnu, jāsaprot, ka pacietība un laiks apmācībai būs vajadzīgs vēl lielāks. Kucēns visu mēģinās sagrauzt, sākumā nokārtosies istabā un negribēs palikt viens. Toties tam varēs ieaudzināt visu, ko saimnieks savā sunī vēlas redzēt.
Suņi seniori uz jaunajām mājām no patversmes dodas retāk, jo lielākoties cilvēkiem ir žēl pēc salīdzinoši īsa laika iemīlēto draugu zaudēt. “Noteikti nevajag mēģināt vecam sunim intensīvi sākt mācīt dažādas komandas, bet tas jādara pakāpeniski. Suņi seniori vairāk būs piemēroti vecāka gadagājuma cilvēkiem. Bet jāatceras, ka šāda dzīvnieka uzturēšana būs dārgāka specifiskās barības, vitamīnu un iespējamo veselības problēmu dēļ. Jebkurā gadījumā adopcijas līgumā par jebkuru suni tiek minētas veselības problēmas, ja tādas ir,” norāda Gundega Bidere.
Kinoloģes Daces Raudziņas novērojumi un ieteikumi
Vairumā gadījumu suns, kas paņemts no patversmes, ir daudz uzticīgāks savam jaunajam saimniekam nekā, ja ņemts no audzētavas, jo suns ir gudra būtne un saprot, kas tam darījis labu.
Bezšķirnes suņi lielākoties mazāk cieš no veselības problēmām un ir ar labāku imunitāti.
Ja ģimenē ienāk suns, nevajag pārforsēt ar tā apmācību. Visam jānotiek pamazām. Jāsaprot, ka pieaudzis suns var kādu ģimenes locekli nepieņemt, bet ar pacietību un apmācību visu var labot. Sunim nonākšana jaunā ģimenē ir milzīgs stress, tāpēc jāļauj mierīgi adaptēties un pierast pie jaunajiem apstākļiem.
Pieaudzis suns ne vienmēr sadzīvos ar pārējiem mājdzīvniekiem. Par tādiem jāuzskata ne tikai kaķi un citi suņi, bet arī mājputni, kas dzīvniekā atraisa medību instinktu.
Ņemot suni veciem cilvēkiem, jārēķinās, ka tas var pārdzīvot saimnieku, tāpēc jāparedz, kas par mīluli parūpēsies, ja saimnieka vairs nebūs. Vecākiem cilvēkiem labāk izvēlēties suni senioru, kas ir mierīgāks un neprasa garas pastaigas.
