Kad suņi un kaķi kļuva par Latvijas teritorijas iemītniekiem? Vai latvieši ēda suņus? Intervija ar zooarheologu Eduardu Plankāju 20
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Statistika vēsta, ka oktobra beigās Latvijā oficiāli bija reģistrēti 171 480 suņi un 10 649 kaķi. Tātad vidēji teju uz katru desmito Latvijas iedzīvotāju, zīdaiņus ieskaitot, pienākas kāds mājas mīļdzīvnieks. Un tie ir tikai reģistrētie. Faktiskais skaits, protams, ir daudz lielāks. Bet kā tas viss sākās?
Kad arī suņi un kaķi kļuva par Latvijas teritorijas iemītniekiem? Kādi bija seno cilvēku priekšstati par tiem? Uz šiem jautājumiem atbildes meklē LU Latvijas Vēstures institūta (LVI) Arheoloģijas nodaļas zinātniskais asistents EDUARDS PLANKĀJS, kura specializācija ir zooarheoloģija, bet izstrādājamais zinātniskais darbs doktora grāda saņemšanai saistās ar pētījumu par cilvēka un suņa līdzāspastāvēšanu Latvijas teritorijā, sākot ar akmens laikmetu un beidzot ar viduslaikiem.
Ko var pateikt par suņu nonākšanu Latvijas teritorijā un viņu vietu cilvēku priekšstatos?
E. Plankājs: Latvijas arheoloģiskajā materiālā līdz šim zināmi ap 50 suņu līdzapbedījumu. No tiem 25 ir datēti. Jāuzsver, ka nav runa par apbedījumiem tieši sunim, bet, kad suni gulda kapā līdzās cilvēkam tāpat kā citas kapu piedevas – traukus, rotas, ieročus.
Suņu parādīšanās te ir saistāma ar cilvēku kopienām, kuras ienāca Latvijas teritorijā pēc ledāju atkāpšanās pirms aptuveni 10 500 gadiem.
Domestikācijas jeb pieradināšanas process gan notika ārpus Latvijas teritorijas. Mūsdienās pieļauj, ka Sibīrijā vai Ziemeļamerikā. Iespējams, tas notika apmēram vienlaikus dažādos reģionos pirms aptuveni 15 tūkstošiem gadu.
Latvijas teritorijā pirmie cilvēki – ziemeļbriežu mednieki – ierīko īslaicīgas apmetnes, sekojot līdzi migrējošajiem dzīvnieku bariem. Akmens laikmeta Zvejnieku kapulaukā pie Burtnieku ezera ir atrastas kaklarotas, kurās savērti suņu zobi. Apmetnē turpat līdzās konstatēti suņu kauli. Nereti, līdzīgi kā cilvēkus, arī suņus apbedīja dzīvesvietas teritorijā.
Ja par attieksmi, tad atsevišķas akmens laikmeta kopienas pret suni izturējās gandrīz līdzvērtīgi kā pret cilvēku. Viņš bija vērtīgs saimes loceklis. Suns ne tikai sargāja kopienas dzīvesvietu, bet bija arī īpaši svarīgs medījuma sagādē. No veiksmīgām medībām ar suņa klātesamību bija atkarīga kopienas izdzīvošana.
Skateholmā, Dienvidzviedrijā ir vidējā akmens laikmeta jeb mezolīta kapulauks, kur suņiem veidoti pat atseviški apbedījumi, līdzi dotas senlietas un kaps izklāts ar okeru – limonīta jeb purva rūdas paveidu. Parasti okerēja cilvēku apbedījumus un arī ne kura katra. Tātad pret atsevišķiem suņiem pēc to nāves izturējušies tā, it kā viņi būtu pilnvērtīgi kopienas locekļi.
Suņus senatnē īpaši esot cienījuši lībieši.
Latvijas teritorijā tie tiešām sastopami tikai lībiešu (somugru), bet ne baltu cilšu kapulaukos. Ja pieņem, ka pirms 1000 gadiem cilvēki uzskatīja, ka kapā līdzdotās lietas mirušajam kalpos nākamajā dzīvē, tad arī suns simboliski turpinātu kalpot saimniekam kā kompanjons medībās, gans, saimniecības sargs. Iespējams, arī kā emocionāli tuvs mīlulis konkrētajam cilvēkam.
Ja raugās plašāk, ģermāņiem suņu līdzapbedījumi ir jau kopš 6.–8. gadsimta un pat agrāk. 11.–12. gadsimtā, vēlajā dzelzs laikmetā, tie konstatēti arī, piemēram, sāmsaliešiem, bet kontinentālajā Igaunijā – kapulaukos, kas atrodas samērā tuvu krastam, taču ne zemes vidienē. Suņu līdzapbedījumi konstatēti arī Kaupā, Prūsijā. Tikmēr Skandināvijā suņu līdzapbedījumi kristietības ietekmē pakāpeniski izzuda.
Mana hipotēze ir, ka Latvijas teritorijā šī tradīcija tomēr aizgūta no skandināviem. Lībiešiem, sāmsaliešiem, ziemeļrietumu igauņiem ar tiem bija ļoti ciešas tirdznieciskās saites. Tradīcija varēja ienākt, arī pateicoties vikingu laikmeta multietniskajām karadraudzēm, kurās, domājams, bija arī igauņu un lībiešu karotāji. Viņi redzēja, kā rīkojas ieroču brāļi, apbedot ne tikai karotājus, bet arī savu dzimtu piederīgos.
Lībiešiem suņus atrod ļoti bagātos vīriešu, sieviešu un arī bērnu apbedījumos.
Tādēļ nevar apgalvot, ka tā būtu bijusi specifiska karavīru apbedīšanas tradīcija. Vēl viens būtisks fakts – pētītajos lībiešu kapulaukos apbedījumi ar suņiem ir tikai nedaudz virs procenta no kopējo skaita. Lielākoties suņus guldīja pie mirušā kājām. Salaspils Laukskolas kapulaukā suns kādai sievietei likts pie kreisā sāna. Novietojumam kapā arī var būt dažādas interpretācijas.
Tātad suns nemaz nevarēja būt kuram katram?
Šķiet, ka, jā – tā bijusi lībiešu elitei raksturīga apbedīšanas tradīcija. Taču vienlaikus ir arī citi bagātīgi lībiešu apbedījumi, kuros suņu nav. Vajadzētu veikt DNS analīzes, lai noteiktu cilvēku, kas apbedīti ar suņiem, ģenētisko izcelsmi. Varbūt viņi ir ienācēji? Teorētiski tā varētu būt. Būtiski, ka lībiešu apbedījumos ir salīdzinoši daudz ar Gotlandi saistītu senlietu. Nav izslēgts, ka tās te nokļuvušas ne tikai tirdzniecības ceļā, bet personīgi piederējušas ienācējiem no Gotlandes. Bet tā ir tikai hipotēze.
Saimniekam aizejot, viņa mīluli pie kapa rituāli nogalināja?
Jā. Ja vērtē kaulu materiālu, tie visi bija pieauguši, veselīgi suņi. Turaidā atrasts suns, kam bijusi lauzta, taču veiksmīgi saaugusi riba. Mans draugs mednieks komentēja, ka tā ir tipiska trauma medību suņiem, kam bijis kontakts ar mežacūku. Bet, kā redzams, uzturs un veselība šim sunim bijis pietiekami labi, lai kaulaudi atjaunotos. Arī citos gadījumos, kur manāmas kādas zobu pataloģijas vai iekaisumu pēdas, var teikt, ka neviena no šīm slimībām vai traumām neizraisīja konkrētā suņa nāvi.
Esmu meklējis, vai kaulos nav saskatāmas liecības par rituālās slepkavības veidu. Skeletā ir konkrētas zonas, kur biežāk var atrast griezumu vai cirtumu pēdas, kas radušās, sadalot gaļu vai atbrīvojot no kažoka – kakla skriemeļos, uz ekstremitātēm. Bet suņu gadījumā Latvijas teritorijā tādas nav konstatētas.
Ir etnogrāfiskas liecības, ka suņus nožņaudz. Taču skaidru apliecinājumu tam nav.
Ka tas noticis bēru rituāla beigās, liecina apstāklis, ka suņu kaulu paliekas bieži atrastas vairākus desmitus centimetru seklāk nekā cilvēka. Iespējams, suns bija klātesošs saimnieka bēru rituāla pirmajās darbībās, bet izskaņā to nogalināja.
Prasti runājot, latvieši suņus taču neēda?
Nē. Pat ne senākos periodos. Vismaz kaulu materiāls to neapliecina. Protams, pilnībā to izslēgt nevar, jo varēja iestāties ārkārtas apstākļi, liels bads, kad ne to vien ēda, ieskaitot zirgus. Starp citu, vēlajā dzelzs laikmetā (9.–12. gs.) zirga gaļu epizodiski, bet vēl lietoja uzturā. Iespējams, dzīrēs vai lielos godos ar kādu rituāla lomu. Līdz brīdim, kad zirgus sāka primāri lietot kā transporta elementu vai iejūgtu arklā, tos audzēja kā gaļas dzīvniekus.
Antīkajā pasaulē, tāpat ģermāņu ciltīs, suņi esot izmantoti karadarbībai. Vai ir kādas pazīmes par to mūsu zemē?
Senskandināvu sāgas apraksta īpaši liela auguma suņus ar konkrētām īpašībām. Pēc kaula materiāla redzams, ka šķirņu specifika Skandināvijā laikā pirms kādiem 1000 gadiem bija krietni daudzveidīgāka nekā šeit. Latvijas teritorijā lībiešu kapulaukos tikmēr redzama diezgan liela viendabība. Tie ir suņi ar skausta augstumu no 50 līdz 60 centimentriem, tātad pieaugušam cilvēkam līdz celim. Pēc purna proporcijām redzams, ka šie suņi jau bija krietni attāli no sava priekšteča vilka.
Ja salīdzina ar mūsdienu šķirnēm, viņi varēja būt tuvi laikām vai haskijiem. Drīzāk tas bija mājas sargs un palīgs medībās, ne kara suns.
Viduslaiku attieksme pret suni droši vien atšķīrās no akmens laikmeta?
Neesmu pietiekami daudz pētījis viduslaiku materiālu, lai objektīvi salīdzinātu, taču, kā jau minēts, akmens laikmetā suņi izpelnījās īpašu attieksmi. Bronzas laikmeta (1500 g. pr. Kr. – mūsu ēras sākums) suņu kauli Latvijas teritorijā atrasti ļoti reti – tikai daži indivīdi dzīvesvietās, ne cilvēku apbedījumos. Arī agrajā dzelzs laikmetā suņus cilvēku apbedījumos nesastop.
Bet tad nāk vēlais dzelzs laikmets ar specifiskajām lībiešu apbedīšanas tradīcijām. Agrie viduslaiki gan Rietumeiropā, gan Baltijas reģionā iezīmējas ar to, ka medības lēnām kļuva par elites privilēģiju. Medību suņa klātbūtne liecina par piederību elitei, kaut, protams, tajā pašā laikā nekur nepazuda arī suņi – mājas sargi un gani.
Dažos gadījumos atrasti suņu skeleti ar mugurkaula skriemeļu deformācijām, kas var rasties ilgstošas slodzes apstākļos.
Tādas deformācijas konstatētas kamanu suņiem un darba zirgiem. No vienas puses var pieņemt, ka varbūt šis suns pie mums atceļojis no teritorijām, kur tos izmantoja kamanās. No otras puses, ir pētījumi, ka šādas pataloģijas var rasties ģenētiski, nesaistīti ar suņa funkciju dzīves laikā un neatstājot nekādu iespaidu uz viņa kustību iespējām.
Cēsu viduslaiku pilī atrastie suņu kauli liecina, ka tur mituši specifiski selekcionēti medību suņi. Daži no viņiem – ar gariem un slaidiem ekstremitāšu kauliem un purniem – atgādina mūsdienu kurtus. Vācu ordenim bija privilēģija izmantot suņus medībās. Ir rakstiskas liecības, ka 15. gadsimtā Kurzemē audzēja medību suņus, kurus sūtīja uz Prūsiju Vācu ordeņa virsmestram.
Kāpēc suns mitoloģijā ir pazemes valstības sargs? “Elles suns”? Cerbers?
Simboliskā saistība ar nāvi, ar pazemi dažādās pasaules kultūrās ir acīmredzama. Tas ir tikai pieņēmums, bet, iespējams, lībiešiem suns kalpoja ne tikai par līdzgaitnieku aizkapa dzīvē, bet arī simboliski kā pavadonis turp.
Vienlaikus suņa zobu piekariņi ir sastopami ne tikai lībiešu, bet arī latgaļu un sēļu sieviešu kaklarotās un lietoti vēl 13.–14. gadsimtā, kad suņu līdzapbedīšanas tradīcija jau sen iznīkusi. Tātad suņa zobam piedēvēja arī kādu simbolisku slogu.
Zīmīgi, ka suņu zobu rotas sastop sieviešu un bērnu, bet ne vīriešu apbedījumos.
Varbūt tiem bija sargājoša funkcija? Un atkal vieta interpretācijām – vai nu tā bija vēlme, lai dzīvnieks ar savu spēku aizsargātu cilvēku, vai gluži otrādi – amuletam bija jāsargā nēsātājs no attiecīgā dzīvnieka uzbrukuma.
Un kad Latvijas teritorijā ierodas kaķi?
Viens kaķa galvaskauss atrasts vēlā dzelzs laikmeta kapulaukā pie Aizkraukles pilskalna. Kāda zēna apbedījumā.
Pēc visa spriežot, kaķis likts zēnam pie kājām. Arheoloģiskie izrakumi Aizkrauklē izdarīti dažādos laikos, un īstenībā es līdz šim kaķim nonācu, pētot suņus, jo attiecīgo izrakumu pārskatā bija rakstīts “suņa galvaskauss bez apakšžokļa”. Atverot konkrēto kasti, jau pēc pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka tas noteikti nav suns. Izmēru dēļ tas nav arī lūsis.
Kaķu kauli atrasti Livonijas ordeņa, Rīgas arhibīskapa un tā vasaļu mūra pilīs, sākot jau ar 13. gadsimtu. Tie ir importēti dzīvnieki, kam nav ģenētiskās saites ar vietējiem kaķiem. Līdzīgi kā Rietumeiropas keramika, Rietumeiropas suņi, zirgi un citi dzīvnieki burtiski atceļoja uz Livoniju līdzi citu tautu ieceļotājiem.
Viens kaķis ir atrasts Ogres Ankeršmitu kapsētā, taču, pēc visa spriežot, tas ierakts vēlākos laikos. Igauņu arheologi šogad publicēja rakstu par kapulauku Ziemeļigaunijā, kur atrasts 11. gadsimta kaķis. Arī kaķu parādīšanās Baltijā varētu būt saistīta ar kontaktiem ar Skandināviju.
Latvijas arheoloģijā ir arī gadījumi, kad kopā ar saimnieku apbedīts zirgs.
Tādu gadījumu, kur skaidri redzams, ka zirgs kapā guldīts kontekstā ar apbedīto cilvēku, ir ļoti maz. Lietuvā ir krietni vairāk, jau sākot ar agro un vidējo dzelzs laikmetu. Latvijā zināmākais ir zirga skelets lībiešu kapulaukā Ogresgala Čabās. Bet veselu skeletu atradumi ir arī Beteļos pie Jēkabpils, Daugmales pilskalnā un Aizkraukles kapulaukā.
Zirga vērtība droši vien bija augstāka nekā sunim, tāpēc arī tādu gadījumu mazāk?
Zirga vērtība, protams, bija ļoti augsta, bet attiecīgi augsta bija arī upura simboliskā vērtība. Kā zināms no Livonijas Indriķa hronikas, lībieši zirgu izmantoja kā rituālo objektu zīlēšanā – “likteņzirgs”. Bet suns pieminēts kā upurdzīvnieks. 1212. gadā Satezeles pilskalna aplenkuma laikā lībieši publiski upurēja senču dieviem suņus un āžus un pils aplencēju acu priekšā nometa tos no pils sienas.
Hroniku tekstos varam konstatēt arī ko citu – vietējie karavīri, pretēji krustnešiem, nekaroja zirga mugurā. Apbedījumos ļoti bieži atrodams tikai viens piesis. Proti, nepieciešamības pēc diviem piešiem, lai vadītu zirgu kaujas laukā, nebija. Karavīri nonāca līdz kaujas vietai, nokāpa no zirga un cīņā devās kājām. Šī prakse izrietēja arī no vietējo zirgu fiziskajām īpašībām.
Proti, šajās teritorijās zirgi bija salīdzinoši neliela auguma, līdzīgi savvaļas tarpāniem. Atrašanās tāda zirga mugurā nedeva būtiskas priekšrocības.
No Rietumeiropas ievestie zirgi bija krietni lielāki un deva milzīgas auguma priekšrocības. Taču, lai arī vietējie zirgi bija neliela auguma, tie bija ļoti izturīgi, piemēroti mežainām teritorijām un pateicīgi kā darba zirgi.
Lībiešu apbedījumos esot konstatēti arī zaķu kauli. Ko tas nozīmē?
Jā, Turaidā 11.–12. gadsimta lībiešu uzkalniņkapos Pūteļos atrasts pieaudzis zaķis. Skelets ir labi saglabājies, un datējums saskan ar kapa arheoloģisko kontekstu. Šajā pašā kapā tika atrasts arī suns un zirga lāpstiņa.
Izskaidrojuma zaķa klātbūtnei man pagaidām nav, taču zaķu kauli atrasti arī citos Baltijas somu apbedījumos Igaunijā. Varbūt zaķis bija gaļas ziedojums vai arī norāde uz medībām?
Skaidri redzams, ka kāda simboliska loma bēru rituāla laikā zaķim tika piedēvēta.
