Suns ir priecīgs, ka atradis cilvēku. Saruna ar cilvēku meklētāju biedrības “Helper Latvia” dibinātājiem 0
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir ogu un sēņu laiks, līdz ar to sākusies arī cilvēku noklīšanas sezona – ik pa laikam medijos lasām, ka atbildīgie dienesti palīdzējuši no meža izkļūt cilvēkiem, kas apmaldījušies. Taču ļaudis diemžēl pazūd visu cauru gadu. Šādās nelaimes situācijās iesaistās arī brīvprātīgie, kas palīdz meklēt pazudušos. Viena no organizācijām, kas nodarbojas ar cilvēku meklēšanu, ir biedrība “Helper Latvia”. Sarunājos ar tās dibinātājiem Gunti un Lailu Skrodeļiem.
Kā sākāt darbu?
G. Skrodelis: Ar cilvēku meklēšanu nodarbojamies jau vairāk nekā desmit gadu. Sākām darbu organizācijā “bezvests.lv”. Bet 2020. gadā kopā ar domubiedriem izveidojām savu biedrību “Helper Latvia”. Tas bija dabisks process, jo mēs esam tā sauktie suņinieki. Nekāds robots vai drons nemāk iet pa pēdām tā kā suns. Iedosi sunim paostīt konkrētā cilvēka kādu mantu, un, ja būs pēdas, suns pa tām aizies vai norādīs mums turpmākās meklēšanas virzienu vai sektoru.
L. Skrodele: Kad šovasar Siguldā pie Gaujas pazuda meitenīte, suns uzreiz krastā pēc smaržas parauga sameklēja meitenītes pēdas un negāja no krasta projām – iebrida ūdenī un sāka dzert. Tajā brīdī vairs neko palīdzēt nevarējām. Protams, vienmēr jau ir kāda cerība, kamēr atrod…
G. Skrodelis: Ūdenī meklēt noslīkušu cilvēku ar suni ir ļoti grūti. To jēga darīt ir trešajā dienā, kad sāk izdalīties līķa sadalīšanās gāzes. Līķis tad arī paceļas virs ūdens. Tā arī konkrēto Siguldas meitenīti atrada – gandrīz desmit kilometru attālumā no peldvietas, kas ir ļoti tālu.
Laikam tāpēc tik tālu, ka bija bērns – pieauguši cilvēki parasti tik tālu ar straumi netiek aiznesti, jo ir lielāki, smagāki, aizķeras kaut kur. Tas uzpeldēšanas brīdis ir svarīgs, jo diezgan ātri gāzes iziet un līķis atkal nogrimst.
Ko esat paveikuši?
Kopš “Helper Latvia” izveidošanas esam veikuši 24 meklēšanas operācijas. Atrasti 11 cilvēki. Vēl braukājam pa skolām, stāstot par sevi un mācot, kā nepazust, kā kaut kur dodoties, jāģērbjas un kas jāņem līdzi.
Kā jums radās doma nodarboties ar cilvēku meklēšanu?
Tad jāatgriežas tālajā 1986. gadā, kad ar Lailu iepazinos – abi nodarbojamies ar pieccīņu, kur bija arī dienesta suņi. Bija tāds sporta veids “DOSAAF” (padomju laika brīvprātīgās armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība) paspārnē. Ar suņiem braukājam pa visu PSRS – lidmašīnās ar suņiem gājām iekšā kā tramvajos. Latvijas neatkarība mums atnāca ar ģimeni un bērniem.
Kad bērni paaugās, meklējām, ko darīt, jo suņi bija sirdī.
L. Skrodele: Mums bija vairāki šnauceri. Mans pirmais rīzenšnaucers bija Latvijas čempions vasaras daudzcīņā vairākus gadus pēc kārtas. Kā pēdējais no mūsu šnauceriem bija balts cvergs – miniatūrais šnauceris.
G. Skrodelis: Jā, tāds maziņš, nekāds. Tad Laila sāka interesēties par akitām – japāņu laikām, samuraju kompanjoniem, nosvērtiem ģimenes suņiem. Tā mums parādījās akitas, un Laila sāka ar tām nodarboties – ir tāds sporta veids, kur suņi meklē cilvēkus.
Tad viens somu instruktors jautāja: “Tikai sportosiet vai arī kaut ko lietderīgu darīsiet?” Padomājām un nolēmām darīt kaut ko lietderīgu, kaut ko ar pievienoto vērtību. Sākām ar “bezvests.lv”. Tagad esam “Helper Latvia” – atsevišķi ar savu filozofiju. Abas biedrības sadarbojas ar Valsts policiju.
Cilvēki aicina palīdzēt, un mēs braucam.
“Helper Latvia” mēs esam 24 cilvēki – visi brīvprātīgie, citur strādājošie, katrs savā specialitātē. Esam operatīvi un ātri izbraucam uz notikuma vietu. Izdarām savu darbu un noziņojam policijai.
L. Skrodele: Tagad mums ir trīs strādājošas akitas un viens bladhaunds. Kāds vairs nepiedalās meklēšanā, veterāni, kādus vēl apmācām, jauniesācēji. Gandrīz visiem brīvprātīgajiem ir savs suns. Kopā mums ir 24 darba suņi. Piecas akitas, seši vācu aitu suņi, divi borderkolliji, pa vienam bladhaundam, jauktenim, veimārietim, mitelšnauceram, grunendālam, kane korso, Bernes ganu sunim, melnajam terjeram, Bavārijas asinspēdu dzinējsunim, krievu spanielam un Šveices ganu sunim.
Kā jūs raksturotu šīs šķirnes darbā?
Akita strādā tieši un pārliecinoši, lieki enerģiju netērēs, inteliģents. Vācu aitu suns ir ļoti izpildīgs, labi pakļaujas saimniekam, reizēm par daudz – pat aizies prom no pēdām, ja saimnieks viņu paraus citā virzienā, jo saimniekam taču labāk zināms… Borderkollijs vispirms “ieslēdz” kājas, paskraidīs un pēc tam padomās.
Mūsu borderi ir atceļojuši no Beļģijas. Bladhaunds atbrauca no ASV, tas ir ne sevišķi gudrs, bet spītīgs un ies līdz mērķim, pat ja saimnieks to negribēs, mums te pusmāju sagrauzis… Ar jaukteņiem jāskatās, kas tur sajaucies. Veimārietis ir azartisks. Mitelšnaucers – pozitīvi stūrgalvīgs un sportisks.
Grunendāls – īsts darba suns. No sargsuņa Kane Korso man sākumā bija bail, jo ir draudīga izskata un demonstrēja, ka nekādās cilvēku spēlītēs nepiedalīsies, bet saimniece bija ļoti uzstājīga un pēc gada suns jau sāka strādāt. Bernes ganu suns – pašpārliecināts, uzmanīgs, modrs, bezbailīgs ikdienas situācijās, labsirdīgs un uzticīgs saimniekam un ģimenes locekļiem, pašpārliecināts un mierīgs pret svešiniekiem.
Melnais terjers – cienīgs un pašpārliecināts suns. Bavārijas asinspēdu dzinējsuns – perfekts darba suns mūsu vajadzībām, labs izmērs, labi tur pēdu. Krievu spaniels – neliela auguma, mednieks. Lielais Šveices ganu suns – spēcīgs, izturīgs un temperamentīgs, lielisks darba suns – vienmēr gatavs tusēt un pildīt savu misiju.
Vai ir kāda suņa šķirne, ko nevar piespiest strādāt?
Neviens suns jau nav jāpiespiež. Ja ir deguns, kas spēj saost, tad mums jāierāda, ka cilvēku meklēšana ir labākā spēle pasaulē, par ko vēl pienākas balvas.
Teorētiski jau var jebkuru šķirni izmācīt, tikai vai ir jēga: ja sīki, trausli un pa zāli nevar paiet, ja deguns tik saplacināts, ka nevar normāli paelpot…
G. Skrodelis: Un suņiem deguna izmēram ir nozīme – jo garāks deguns, jo smalkāka oža un vairāk smaržu paraugu spēj saglabāt un apstrādāt. Vislabākās ir dabiskās šķirnes, kurās cilvēks īpaši neiejaucas. Piemēram, izstādes sabojājušas vācu aitu suni, kurš selekcionēts ar modīgu zemu sēžu – līkas kājas, dibens, grūti paskriet, riktīgas šausmas. Cenšamies divreiz nedēļā taisīt treniņus.
Labs suns darbam ir tikai pēc aptuveni divu gadu treniņiem. Piemēram, mācām pārmeklēt teritoriju. To var darīt divos veidos. Suns taisa zigzagveida meklēšanu vai apļus, līdz atrod konkrētā cilvēka smaržas koridoru, ko veido vējš, un pa to aiziet līdz cilvēkam. Protams, vēl suns iet pa cilvēka pēdām, ko atradis mežā.
Skaidrs, jūs izmantojat suņa ārkārtīgi smalko ožu. Policijai jau arī ir savi suņi?
Jā, ir un strādā, bet tie vairāk ir universāli suņi, kas meklē narkotikas, cigaretes, sprāgstvielas, aiztur noziedzniekus, iet pa pēdām, pārmeklē teritorijas. Mēs tomēr cenšamies suņus specializēt vienam veidam, jo tad tie ir profesionālāki.
Piemēram, pagājušajā svētdienā, kad meklējām jau maijā Smārdē pazudušu sievieti, no pēddziņiem nebija īsti jēgas, tos atvedām izstaigāties. Meklēšanā piedalījās tikai suns, kas specializējies līķu meklēšanā, uziet smaržas koridoru.
Cik ilgi cilvēka pēdu smarža saglabājas?
L. Skrodele: Mūsu pieredzē tas bija četras dienas, bet var vēl nedaudz ilgāk. Tas atkarīgs no laika apstākļiem un suņa spējam.
Suns zina, ko tas dara?
G. Skrodelis: Viņam tā ir labākā spēle pasaulē.
Tātad tomēr nesaprot, ka cilvēks ir nelaimē, ka viņam vajag palīdzību?
L. Skrodele: Kad atrod līķi, tad, protams, saprot, ka cilvēks miris, var būt šokā no lielā smaržas apjoma.
G. Skrodelis: Mums ir kucīte, kam ļoti patīk meklēt dzīvus cilvēkus, bet, kad ieraudzīja līķi, uz vēdera tam līda klāt. Ļoti nepatika. Bet ir suņi, kas uztver mierīgāk.
Kad atrod dzīvu cilvēku, suns saprot, ka viņam ir problēmas?
Nē. Suns ir priecīgs, ka atradis cilvēku un mēģina no viņa izdiedelēt ēdamo, baksta. Jo suns zina, ka par cilvēka atrašanu viņam pienākas balva – svaiga gaļa, desa, kaut kas, kas nav ikdienas ēdiens – sausā suņu barība. Tad, kad meklēšana beigusies neveiksmīgi, mēs sarīkojam treniņu cilvēka meklēšanā ar balvu, lai suņiem par šo dienu nepaliek rūgtas atmiņas, bet ir atraduma gandarījums.
Kas ir cilvēki, kuri ir jūsu biedrībā, citādi palīdz? Kas jūs vieno?
Mums patīk suņi, to apmācība un sajūta, ka varam būt sabiedrībā noderīgi. Neviens neko nepelna, tikai iegulda savu laiku un līdzekļus. Te neviens nevienu nepiespiež. Vari tik uz treniņu vai meklēšanu, tiec, nevari – nekas. Visi mēs esam pozitīvi noskaņoti cilvēki.
Vidēji divas reizes mēnesī mums ir meklēšanas pasākumi. Atteikuši nekad neesam, izņemot dažus tādus gadījumus, kad piedāvā atrast laulāto, kas laiž pa kreisi…
Tas jums varētu būt maksas pakalpojums…
Nē, nē. Mēs esam nopietni cilvēki ar saviem ikdienas darbiem. Jātaupa laiks un resursi nopietnām lietām. Tāpēc arī daudz nereklamējamies, nevēlamies izaugt liela struktūra. Mums neviens neko nemaksā, ir tikai sponsori, piemēram, “Rotari klubs” mums nosponsorēja lukturus, celtniecības uzņēmums – speciālu modernu suņu piekabi ar četriem boksiem ar ventilāciju, kondicionieri, saules baterijām, vietu meklēšanas aprīkojumam un suņu mantām.
Lai tas viss nav jāliek paša automašīnā. Ir sapnis par specializētu pilnpiedziņas busiņu, bet tas ir dārgs prieks – 80 000 eiro. Ļoti vajadzētu laivai eholotu ar elektromotoru (laiva mums jau ir) – kartē iezīmē punktu un motors pats aizved uz konkrēto vietu ūdens tilpnē. Iekšdedzes dzinējs pats neved, arī smird un traucē sunim strādāt, ostīt.
L. Skrodele: Ir arī gadījumi, kad neviens nav pazudis, bet tomēr palīdzam. Pirms diviem gadiem Ķekavā vienā ciematiņā citu pēc citas apzaga privātmājas. Aizbraucām ar suņiem un tikām skaidrībā. Bija divi cilvēki. Viens gāja prom pa vienu vietu, otrs – pa citu.
Tur pazaudēja instrumentu, pa to vietu nesa mantas, izgāja cauri vienai sētai, tad aizgāja līdz šosejai un aizbrauca. Kopš tā laika zādzības tur nav bijušas. Visticamāk, zagļi uzzināja par mūsu vizīti vai pat redzēja.
Kādi ir spilgtākie atrašanas stāsti?
Pirms diviem gadiem Mežciemā labam paziņam pazuda māte. Inteliģenta, saulaina, gudra sieviete, zina svešvalodas. Paziņa ziņoja policijai, apbraukāja radus, draugus, kapus, vietas, kur mamma varētu būt aizgājusi. Nekā. Pievakarē tai pašā dienā sapulcējamies pie mājokļa, kur sieviete dzīvoja kopā ar vīru.
Četros naktī sieviete vēl bija bijusi mājās, bet astoņos no rīta, kad vīrs pamodies, vairs nebija. Bija karsta diena, no rīta vēl lijis un sunim bija grūti uzņemt pēdas. Kad kļuva vēsāks, mēģinājām vēlreiz ar diviem suņiem. Izgājām cauri dzīvojamam rajonam, gar Gaiļezera slimnīcu līdz mežam, kur ir morgs, un tur arī palikām. Vēl viens meklētājs ar citu suni izgāja gandrīz to pašu maršrutu un arī stop.
Tad atbrauca vēl palīgi ar suņiem un no tās vietas, kur mūs bija aizveduši pēdu suņi, sākām pārbaudīt blīvi aizaugušu zaļo sektoru. Atradām sievietes mantas, drēbes, maisiņus ar dokumentiem. Tā bija reāla vieta, no kuras varējām atsākt darbu.
Pēdas aizveda līdz Biķernieku kapiem, kur sieviete slēpās konteinerā zem lietussarga un bija pārbijusies.
Viņai bija galvā kaut kas “aizgājis ciet” kovida sakarā: bija bail saslimt, ar vīru sēdēja dzīvoklī un nekur negāja. Tad kaut kur neloģiski agri no rīta gāja gar māju stūriem.
Meklēšanā loģika ir traucējoša. Jāpaļaujas uz suņiem. Tagad ar sievieti viss ir kārtībā.
G. Skrodelis: Kāds vīrietis bija pazudis no slimnīcas. Aizbraucām ar pēdu suņiem, kas atrada pēdas pie durvīm, bet tās nekur neveda. Sapratām, ka cilvēks atvests uz slimnīcu un tur viņam ir arī jābūt. Tikai pēc nedēļas medmāsa piezvanīja pazudušā vīrieša sievai un pastāstīja, ka redzējusi, ka vīrs izlēcis pa logu.
Mēs neiedomājamies meklēt zem logiem, savukārt medmāsa šo faktu kaut kādu iemeslu dēļ mums neatklāja. Tā bija slēgta tipa iestāde. Sākām pārbaudīt teritoriju un vīrieti atradām, diemžēl jau mirušu.
Cik procentos gadījumu cilvēkus atrod?
Mazāk par pusi. Piemēram, Smārdē sieviete pazuda maija beigās. Iegāja mežā no rīta, un viss. Policija, zemessardze, brīvprātīgie meklējuši, mēs jau trīs reizes. No gaisa, ūdenī, uz zemes. Pagaidām nekā.
Uzziņa
Padomi tiem, kas dodas mežā
Biedrības “Helper Latvia” ieteikumi, kas cilvēkam jāievēro, jāzina un jāņem līdzi, kad viņš dodas mežā ogot, sēņot vai vienkārši baudīt dabu, lai laimīgs atgrieztos mājās.
Pirms doties uz mežu, informējiet savus piederīgos tuviniekus par to, kurā vietā plānojat sēņot vai ogot, kā arī laiku, kad plānojat atgriezties.
Ģērbjoties domājiet ne tikai par to, kā pasargāt sevi no ērcēm, bet arī par to, lai meklētājiem būtu pēc iespējas vieglāk jūs ieraudzīt. Tāpēc apģērbam un galvassegai izvēlieties spilgtas un košas krāsas.
Ja iespējams, nedodieties mežā viens.
Parūpējies, lai jums līdzi būtu personu apliecinošs dokuments vai vismaz lapiņa ar uzrakstītu vārdu, dzīves vietas adresi un kāda piederīgā telefona numuru.
Pirms došanās mežā pilnībā uzlādējiet sava mobilā tālruņa bateriju, to bieži aizmirst.
Atcerieties par medikamentiem, ja jums ir kādas veselības problēmas.
Paņemiet līdzi ūdens pudeli un šokolādi, apmaldīšanās gadījumā tā palīdzēs atgūt nepieciešamo enerģiju.
Paņemiet līdzi kabatas lukturīti, tumsā tas ne tikai jums pašiem palīdzēs nekrist panikā, bet arī meklētājiem vieglāk būs jūs atrast.
Ja mākat rīkoties ar kompasu, neatstājiet to mājās!
Ierodoties mežā, palūkojieties visapkārt. Dzelzceļš, ceļi, zīmīgi koki vai dabas objekti var būt labi orientieri apmaldīšanās gadījumā. Turklāt sēņojot vai ogojot skatieties ne tikai uz sēnēm un ogām, bet ik pa laikam palūkojieties apkārt un iegaumējiet lietas, kas apmaldīšanās gadījumā palīdzēs glābējiem meklētājiem saprast, kā jūs pa mežu esat pārvietojies un kur jūs atrodaties.
Centieties sekot līdzi laikam, lai neatgadās tā, ka mežā paliekat līdz tumsai, kad atrast izeju no sveša meža praktiski nebūs iespējams.
Svarīgākais, ja saprotat, ka esat apmaldījies, nekrītiet panikā! Panika kļūs par ļaunāko ienaidnieku, jo stresa situācijā nespēsiet objektīvi novērtēt radušos situāciju. Apsēdieties, atpūtieties, centieties noorientēties apvidū un tikai tad sāciet atpakaļceļu. Nemēģiniet sākt haotiski staigāt pa mežu un meklēt atpakaļceļu, tā jūs varat ieiet mežā vēl dziļāk.
Centieties saklausīt, vai tuvumā neatrodas šoseja, mežstrādnieki, liels ceļš vai dzīvojamā māja. Ja maldoties pamanāt kādas mājas, nekautrējieties pajautāt palīdzību vai pareizo virzienu.
Ja jums gadās apmaldīties purvā, rūpīgi pārbaudiet ik vietu, kur plānojat spert soli. Vislabāk to darīt ar garāka koka palīdzību. Ja tomēr jūs iekrītat purvā vai akacī, tikai mierīgas un apdomātas darbības palīdzēs jums izglābties. Strauji un haotiski vicinot kājas un rokas, jūs tikai vēl dziļāk iestigsiet purvā. Tā vietā mēģiniet atrast jebko, aiz kā jūs varat pieturēties vai aizķerties un lēnām izvilkt sevi ārā.
Ja saprotat, ka pašu spēkiem nespēsiet izkļūt no meža, zvaniet glābējiem pa tālruni 112 un nosauciet tiem pēc iespējas konkrētākus orientierus – kurā vietā iegājāt mežā, kurā virzienā gājāt, cik ilgi esat uzturējies mežā, kādus dabas vai cilvēka veidotus objektus esat šķērsojis vai tiem pagājis garām.
Atcerieties, ka jebkurš sīkums var palīdzēt glābējiem meklētājiem jūs atrast!
