Pieredze 0
Karīna Šmaukstele, Elizabetes (4,5 gadi) mamma
Turējās pie suņa un piecēlās!
– Meitiņai kopš dzimšanas diagnosticēta galvas smadzeņu attīstības patoloģija. Ārsti neprognozēja veselības uzlabošanos, sacīja – viņa nekad nestaigās. Nevarēju ar to samierināties, darīju visu, ko varēju. Aizvedu uz Sanktpēterburgu, kur veica ārstēšanas kursu, pēc tam bija būtiski uzlabojumi. Sapratu, ka ir vērts turpināt. Gribēju vest viņu uz delfīnu terapiju, taču uzzināju, ka tas ir ļoti dārgi. Izlēmu vispirms pamēģināt kanisterapiju, nodarbības ar suni. Man to ieteica Rīgas Svētās Sofijas attīstības centrā bērniem ar īpašām vajadzībām.
Nodarbības notika psiholoģes Isidas Klopovas vadībā. Sunim Džerodam vienmēr blakus bija saimniece Ramona. Speciālistes skatījās, ko vairāk vajadzētu bērnam, nesteidzīgi uz to virzīja.
Meitiņa ieinteresēta kustējās līdzi sunim, tas uzlaboja koordinācijas spējas. Lika rociņas pie suņa kažoka, attīstījās smalkā motorika. Sāka izrunāt vairāk skaņu, šķita, ka grib ar sunīti parunāt. Pozitīvu virzību novēroju emocionālajā jomā. Meita sāka vairāk sevi apzināties, ļoti skaidri izrādīt to, kas patīk un kas ne. Viņai iepatikās samīļot visus, kas agrāk nebija aktuāli. Arī ar mazo mājas sunīti, pekinieti, tagad prot spēlēties, nenodara pāri.
Kādā nodarbībā suni uzlika uz galda, bet meita tik ļoti gribēja tikt viņam tuvāk, ka ar rociņām ieķērās galdā un pati piecēlās kājās! Tas bija prieks un pārsteigums. Citreiz viņa stāvēja pie Džeroda bez turēšanās, pati to nenojauzdama. Domāju, ka viņa sajuta – suns ir atbalsts, ir droši. Kanisterapija notika pagājušajā gadā. Tās bija 15 nodarbības, viens kurss, kas deva pozitīvu ievirzi. Tagad meita var bez palīdzības noiet dažus soļus.
