Suņa reakciju jāspēj paredzēt 0
Ramona Kārkliņa kanisterapijas lauciņā darbojas jau desmit gadu. Viņas audzēkņi ir samojedu šķirnes suņi, viens no tiem – Džerods.
Ramona atbild par to, ko dara suns, palīdz speciālistam. “Man vienmēr jābūt klāt, tā ir ļoti liela atbildība,” viņa uzsver.
Vispirms jāzina, vai cilvēkam nav bail no dzīvnieka, vai nav alerģijas pret suņa vilnu, kas var liegt izmantot kanisterapiju. Pēc tam tiek veidota pozitīva saikne starp klientu un suni.
Ramona stāsta, ka terapijas suns ir atšķirīgs, to var redzēt jau pavisam mazam kucēnam. Vispār samojedu šķirnes suņi nav pārāk mierīgi, taču atsevišķi dzīvnieki der kanisterapijai. “Man prieks, ka es ar savu dzīvnieku varu dot cilvēkiem pozitīvas emocijas, palīdzēt atveseļoties,” atzīst Ramona.
Sunim nedrīkst būt ne mazākās agresijas. Lai saņemtu ieskaiti, notiek nopietna testēšana, piemēram, dzīvniekam jāiet cauri cilvēku pūlim, garām skrienošiem svešiem suņiem vai cilvēkam ar kruķiem – nevienā situācijā nedrīkst reaģēt.
“Arī tad, ja ejam gar kādu sētu un tur rej suns, Džerods to pamana, bet paiet garām pilnīgi mierīgi. Tāpat terapijas laikā. Sunim nav viegli nogulēt rāmi desmit minūtes. Taču, ja tas nepieciešams terapijai un Džerods to zina, viņš guļ, ļaujas. Nereti tā atslābinās, ka pat aizmieg un krāc. Taču mājās ir pavisam cits suns, rej visskaļāk no visiem mīluļiem, skrien. Tāds lielais priekšnieks.”
Džerods savu misiju uztver ļoti pozitīvi. Ja Ramona saka, ka jādodas uz darbu, staigā pa māju tāds īpaši svarīgs.
