Latvijas megaesophagus nav unikāls gadījums 13
Līdzīga situācija ar pēkšņi palielinātu ME gadījumu skaitu ir bijusi Anglijā, bet šajā gadījumā slimība skāra kaķus. ME tika konstatēts kā viena no disautonomijas pazīmēm un šīs slimības rašanās bija saistīta ar konkrētu barību. Lai gan tas zinātniski netika pierādīts, taču par visticamāko izraisītāju tajā gadījumā tika atzīts botulisms. Ar četrkājaino mīluļu barību saistīti slimību uzliesmojumi pasaulē nav retums. Lielākais skandāls ir bijis 2007.gadā un tas bija saistīts ar melamīnu, kas tika pievienots suņu un kaķu barībai, lai mākslīgi paaugstinātu proteīna līmeni. Tas notika ražotājam nezinot, jo izejvielas tika iepirktas no Ķīnas. ASV iniciēja pētījumu un barības atsaukšanu. Tika reģistrēti 430 saslimšanas gadījumi suņiem un kaķiem, kuriem šī barība izraisīja nieru mazspēju un nāvi. Ievērojami ir tas, ka ASV populācija ir 300 miljoni cilvēku. Salīdzinot ar šiem skaitļiem, Latvijā reģistrētais megaesophagus gadījumu skaits (140) ir milzīgs. Melamīnu vēlāk atada arī piena aizvietotājos bērniem. Melamīna gadījumā veterinārā sabiedrība bija vienu soli priekšā tiem, kas atbild par cilvēku pārtikas drošumu un, pateicoties tam, ka viela tika atklāta suņu un kaķu pārtikā, arī cilvēku bērniem paredzētajā uzturā to izdevās ātrāk identificēt. Tieši tāpēc mēs megaesophagus problēmu nevaram paslēpt zem paklājiņa, sacīja I. Matīsa- Van Houtana.
Suņi – nevērti?
Kādā publikācijā ZM Pārtikas un veterinārā departamenta direktore Zanda Matuzale piedāvā: “Varbūt paraudzīsimies no šāda skata punkta – Latvijā ir 160 000 suņi. Ir diagnosticēti 140 suņi. Tas ir apmēram 0,05 – 0,08 procenti no visas suņu saimes Latvijā. Šobrīd nav aiz kā aizķerties, vai nav neviens pierādījums tam, ka būtu kāds iemesls, kas parāda, uz ko būtu jāturpina šis pētījums”.
Tāpat izskan viedoklis, ka problēma nemaz nav tik liela, kā kāds grib uzpūst. Protams, to nevar salīdzināt ar Āfrikas cūku mēra epidēmiju, kas skārusi Baltijas valstis, taču procentuāli, salīdzinot ar dabisko, ja tā var teikt, megaesophagus saslimšanas līmeni, mūsu valstī situācija ir ārkārtēja. Īpaši tādēļ, ka viens no megaesophagus izraisītajiem var būt neirotoksiskas vielas. Izraisītāja izcelsme arī nav zināma. Tātad iespējams ir jebkas.
ZM informē, ka pētnieki un veterināri aktīvi sadarbojas ar citu valstu laboratorijām un zinātniskajām struktūrām, taču par Latvijas megaesophagus uzliesmojumu ES lauksaimniecības komisāram vai citu valstu Zemkopības ministrijām nav paredzēts ziņot. Situācija vēl neesot tik katastrofāla. Kur rakstīts, cik indivīdiem vai suņiem ir jāmirst, lai situāciju uzskatītu par atbildīgas rīcības cienīgu?
Suņi turpina mirt!
Veterinārs: “Tagad visi vetārsti zina par slimību, daudziem ir bijuši tādi gadījumi. Un pirmais jautājums pie vemšanas ir, kādu barību suns ēd?”.
Veterināri bija tie, kas pagājušajā gadā cēla problēmu gaismā, sāka pacientu saimnieku anketēšanu, iniciēja cēloņu meklēšanas uzsākšanu. Šobrīd pētījums ir nosprūdis, jo ZM nedod naudu tās otrajam posmam un bremzē trīspusēja līguma parakstīšanu. Šajā daudziem suņiem letālās kavēšanās periodā veterināri visā Latvijā par saviem līdzekļiem turpina vākt informāciju un pierādījumus aizvien jauniem gadījumiem.
Slimība nekur nav pazudusi un cēloņi, lai arī neatklāti, joprojām nav likvidēti. Jāpiebilst, ka pirms 2014. gada Latvijā divās references klīnikās reģistrēti tikai viens līdz divi gadījumi gadā. Eiropas mazo dzīvnieku veterinārārstu asociācija FECEVA direktori ziņo, ka nevienā citā valstī pēdējos gados saslimšanas gadījumu skaits nav pieaudzis. Tikai Latvijā. Pēc ārstu teikā, šī slimība bija tik reta, ka citam veterināram izdevās nostrādāt desmitiem gadu un nesaskarties ar to vispār.
Diemžēl, kamēr oficiālais pētījums ir uz laiku apturēts, veterināriem arī nav stimula uzņemties papildus darbu un daļēji par saviem līdzekļiem veikt izmeklējumus, taisīt rentgenus un sūtīt informāciju ME gadījumu reģistrācijai. Bieži vien ir tā, ka cilvēkiem vienkārši nav naudas un ārsti dod atlaides procedūrām un pat no savas kabatas apmaksā rentgenu, lai tikai statistika turpinātu krāties un būtu kaut aptuvens priekšstats par saslimstību arī pētījuma starplaikā. Cerams, ka šo situāciju ministrija un ieinteresētās iestādes neizmantos, lai paziņotu, ka slimība ir atkāpusies un Latvijas suņiem vairs nekas nedraud!
Patiesā situācija nav zināma. Nevar nedomāt par to, ka visur minētie 140 apstiprinātie megaesophagus gadījumi pēc loģikas, ir tikai aisberga virsotne. Cik suņu ir miruši laukos vienkārši tāpēc, ka tiem nepienākas uzmanība? Cik suņu saimniekiem nav bijis naudas rentgenam un vispār veterināra apmeklējumam? Cik suņu šķīrušies no dzīvības, jo saimniekam balss izmaiņas, vemšana un tievēšana nav šķitusi pietiekami svarīga veselības pasliktināšanās pazīme? Patiesā situācija mums nav zināma.
Tikmēr Veterinārārstu biedrība pauž pateicību ikvienam briesmīgās slimības skartā suņa saimniekam, kurš sava četrkājainā drauga mirstīgās atliekas nodod pētnieku rīcībā. No tā var būt atkarīga citu suņu dzīvība.
