Suņi blakus no agras bērnības 0
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznācis DZINTRAS ŠULCES romāns “Melnā suņa kabinets”. Kā saka pati autore – tie, kas mīl dzīvniekus, var lasīt droši, jo grāmatā aprakstīto suņu likteņi iegrozās laimīgi. Ar autori sarunājās kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.
Jaunais romāns sākas ar šausminošu notikumu – “Smukaušu” dzirnavās iekārtotajā dzīvnieku patversmē un viesnīcā suns naktī līdz nāvei saplosījis patversmes īpašnieci Sanitu. Viņu atrod strādnieks Olafs, kurš darbā torīt ierodas pirmais. Suns, kura voljērā traģiskais negadījums noticis, ir aizbēdzis. Policija, iepazīstoties ar lietas apstākļiem, nolemj, ka notikušais ir tieši nelaimes gadījums, taču Olafs jau paspējis secināt, ka liktenīgajā naktī voljērā, kurā pēc tam atrada Sanitas līķi, izmitināts cits suns, nevis tas, kuram tur būtu bijis jābūt pēc patversmes dokumentācijas. Taču, tā kā Olafam ir literāras ambīcijas, bet otrā romāna sižets nekādi nedodas rokās, viņš nolemj secinājumos nolemj nedalīties ar policiju, bet gan pats veikt izmeklēšanu, cerībā, ka uzzinātais varētu kalpot par iedvesmu. Izmeklēšana viņu ievedīs pavisam negaidītos un neparedzētos pagātnes noslēpumos, liekot pārvērtēt visu, ko viņš līdz tam zinājis gan par patversmi, gan Sanitu.
Pati Dzintra Šulce ilgstoši darbojas dzīvnieku patversmē, tādēļ labi pazīst tās iemītniekus, darbu un ikdienas norises. Mīlestība pret četrkājainajiem cilvēka draugiem jūtama ne tikai romānā, bet arī katrā viņas ierakstā sociālajos tīklos. Savukārt tie, kurus ieinteresējis “Smukaušu” apraksts un kuri gribētu aplūkot aprakstītās vietas prototipu, var doties ceļojumā uz Dēseles dzirnavām – tieši šis sarkano ķieģeļu nams iedvesmojis romāna norises vidi.
Vai varat pastāstīt, kā ienāca prātā uzrakstīt grāmatu tieši par šādu notikumu?
Detektīvromāna pamatā vajadzīgs sižets, kurš būtu izstāstāms dažos teikumos. Tāds notikums arī bija, vismaz pietiekams, lai pārtaptu garākā vēstījumā. Bija apstākļi, suņi, ar tiem notikušās darbības un atlika sakārtot un papildināt. Svarīga bija arī darbības vieta, visi personu portreti – tas gan ir “pielikts un sazīmēts”.
Esat pieminējusi, ka tāds īsts prototips ir tikai vienam no suņiem. Vai varat mazliet vairāk pastāstīt par to suni, un vispār par suņiem savā dzīvē – cik gadu jums bija, kad tikāt pie sava pirmā suņa?
Prototipa stāsts ir romānā, bargais cīņassuns Hantis (īstajā vārdā Skifs) tiešām vairākus gadus bija viens no mistiskākajiem konkrētajā patversmē. Gandrīz neticami tas, ka grāmatas iznākšanas nedēļā atgadījās vēl daži notikumi, par kuriem kādreiz uzrakstīšu savā Facebook lapā “Rembo nams”. Šī lapa, starp citu, izveidojās tad, kad suņu stāsti vairs nesatilpa patversmes oficiālajā vietnē un kļuva pārāk privāti, lai būtu interesanti daudzajiem patversmes dzīves sekotājiem.
Suņi man ir blakus no agras bērnības. Lauku mājas, tāla viensēta mežā… Viss ciemats zināja, ka pie mums nevar tā vienkārši ienākt, mums ir “šausmīgi nikni suņi”, kuri tik šausmīgi nemaz nebija, tikai lieli un rejoši. Kad cilvēks pēc nāves nokļūstot pie mūžības vārtiem, par viņu prasot liecības no suņiem. Šis mīts man ļoti patīk, es tikai nezinu, vai tam soģim būs tik daudz pacietības visu noklausīties, jo suņu man vienmēr bijis daudz. Savu, svešu, par saviem kļuvušu svešu.
Esat uzsvērusi – jums ļoti svarīgi, ka šo grāmatu mierīgu sirdi var lasīt tie, kas mīl dzīvniekus, jo tajā visiem iesaistītajiem dzīvniekiem viss beidzas labi. Kādas grāmatas jums pašai bijušas traumējošas saistībā ar dzīvnieku likteni?
Grāmatas “Baltais Bims melnā auss” tēls ir laikam gan vissāpīgākais stāsta varonis. Tāpat stāsts Hatiko, arī filmas par šiem suņiem.
Kā izlēmāt, ka strādāsiet ar dzīvniekiem, palīdzēsiet viņiem? Jo izmācījāties pavisam citu specialitāti, kādu laiku, saprotu, tajā arī strādājāt, turklāt nodibinājāt izdevniecību… Kāds likteņa pavērsiens aiznesa uz dzīvnieku patversmi?
Pirmā patversme, kurā iesāku, bija Ogre. Tajā laikā Baldonē ar klaiņojošiem suņiem bija problēmas, piesaistes nebija vispār – vedu uz Ogri, tur bija atsaucīgi cilvēki, veterināra palīdzība. Tie bija “citi laiki”. Tagad, diemžēl, izmaiņas ir ne uz to labāko… Dzīvnieku patversmes, individuālie glābēji, aizsardzības biedrības – cilvēkiem “no malas” laikam gan pat sapņos nerādās, kādas iekšējas pretrunas starp šīm pusēm pastāv… Žēl, ka tas notiek uz dzīvnieku rēķina un rezultātam tikai kaitē. Patversmju vadītājiem vairāk jācīnās ar traucējošiem faktoriem un maz laika paliek, lai rūpētos par saimniecību.
Kādu iemeslu dēļ dzīvnieki pie jums patversmē visbiežāk nonāk? Saprotu, ka pats galvenais iemesls ir viņu īpašnieku beztabildība, bet kā tā visbiežāk izpaužas? Un – kā, pēc jūsu domām, mūsu valstī visvairāk trūkst, lai šo nebeidzamo pamesto dzīvnieku riņķadanci pārtrauktu?
Lai būtu uzlabojumi, jāpaskatās uz to, kā šo problēmu risina tajās valstīs, kur situācija gandrīz nevainojama. Kādi tur ir sodi, kādi noteikumi. Mūsu valstī valda visatļautība, īpaši, ja figurē nauda.
Vai esat ar mieru dalīties dažos sāpīgākajos un sirsnīgākajos stāstos no patversmes ikdienas?
Sirsnīgi ir visi adopcijas stāsti. Nu, gandrīz visi – adoptētos dzīvniekus atpakaļ dod reti, un tie tad arī ir sāpīgi mirkļi, bieži vien neizprotami, bet cilvēku nekad nevajag censties pierunāt, ja viņš izlēmis, ka zvēriņš viņam nav vajadzīgs. Divus gadus nostrādājot patversmes Facebook lapā, suņu stāstu bijis tik daudz, ka pietiktu kopotajiem rakstiem. Priecājos, ka man izdevās ieviest jaunu kārtību un nepublicēt suņu nekrologus. Tas teiciens par dalītu bēdu nekādi lai neattiecas uz tām sāpēm, kuras cilvēks par savu zaudētu zvēriņu izdzīvo visu mūžu. Citādi raud tas, kurš apraksta, raud tas, kurš izlasa… Par to gan domas dalās, bet vismaz materiālos, kuriem tieku klāt, cilvēki mācās saudzēt pārējos.
Tajā darbā ir smags moments – īsti sirsnīgi uzrakstīt spēj tikai cilvēks, kurš rakstot slauka asaras, jo labs teksts noteikti rosina adoptētājus, bet šādā režīmā cilvēkam ilgstoši strādāt nav pa spēkam – tas ir kā pārlasīt stāstu par Bimu katru dienu no jauna…
