“Suņa diode” 1
Biju aizbraucis uz dzimto pusi. Maršruts Rīga–Smiltene–Rīga, diennakts tumšais laiks, migla – redzamība nosacīti normāla.
Ceļa elementi redzami ļoti labi, var justies diezgan komfortabli arī ar maksimālo atļauto kustības ātrumu. Drūmais secinājums ir tāds, ka vestēs tērptie kājāmgājēji un velosipēdisti ir redzami tikpat labi kā ceļa stabiņu atstarotāji, ja ne vēl labāk. Tie gājēji, kas tumsā taustās ar lukturīti, ir redzami vienkārši lieliski – miglā kustīgais gaismas stars ir pamanāms, pirms vēl pats lukturis ir nonācis redzamības zonā. Problēma ir ar piekaramajiem atstarotājiem – neko daudz tie tomēr nespīd un pamanīt tos ir ļoti grūti. Atstarotāju materiāls neatbilst normālām prasībām – šādu atstarotāju var pamanīt praktiski tikai tiešu gaismas staru lokā un pilnīgā tumsā. Nelaime vēl tā, ka šis cilvēks, kas iet ar ne visai labu atstarotāju, ir pārliecināts, ka viņu redz.
Šo novērojumu iedvesmots, karu krūmā spīgulīšus, kas nopirkti veikalos manai drošībai, kad kāpju ārā no auto. Pēc to apspīdināšanas ar auto lukturiem no simts metru attāluma es saprotu, ka ir jāmeklē citi. Izbrauciens pa vietējiem lielveikaliem sagādā vilšanos – nopērkami ir tādi paši mēsli kā tie, kurus krūmā sakarināju testam un pēc tam iemetu auto ar domu, ka kaut kad jāizmet. Sev par pārsteigumu, lielisku risinājumu pamanīju pavisam nejauši – manam sunim pie siksnas ir piekārta neliela izmēra mirgojoša diode – bākuguns, kas pamanāma ļoti tālu. Cik nu tas zvērs tiek vests pa ielu, bet diode strādā jau pusgadu, pa kādai stundai dienā (kad suns tiek vests pastaigā). Ja jau suns ir pamanāms pa gabalu, tad šāds risinājums derēs arī man – nopirku zooveikalā pāris tādus mirgojošus piekariņus un piespraudu pie jakas. Tik vien kā jāatceras ieslēgt.
