Saulgriežu noskaņās ciemos pie četriem saimniekiem Jāņiem un zāļu sievas Līgas 1
Sen tos Jāņus daudzināja, nu tos Jāņus ieraudzīju! “Praktiskais Latvietis” ir pārliecināts, ka Jānis ir stiprs vārds. Dzimtai, kurā ir Jānis, ir savs kodols. Ir savs mūžsena rituāla uzturētājs, un reizi gadā visi zina, kurp doties, – pie Jāņa! Arī mēs saulgriežu noskaņās satikām Jāņus, kas izdaudzināti kā labi darba darītāji, un kur nu Jāņi bez tradīciju zinātājas Līgas!
Zāļu sieva Līga
Saulgriežus gaidīdami, meklējam slaveno Zvārtes ieža raganu, kura, iemiesodamās teiksmainajā tēlā, uzņēma grupas Gaujas nacionālajā parkā. Izrādās, viņa, Līga Eglīte, tagad atrodama Ieriķu tūrisma un informācijas centrā un raganas tēlu cenšas aizvietot ar kaut ko nopietnāku – zāļu sievas nodarbošanos.
“Nekādi netieku no tās raganas maskas vaļā. Lai gan vairs nestrādāju informācijas centrā pie Zvārtes ieža, raganiskums nav zudis. Cilvēki vēlas sastapties ar kaut ko mistisku, vēlas, lai viņiem spēlē teātri un rāda brīnumus,” skaidro Līga un priecājas, ka, piektdienas pēcpusdienu tirdziņus un citus pasākumus rīkojot, tik daudz interesantu cilvēku izdevies iepazīt.
Par raganu viņa savulaik kļuvusi piespiedu kārtā – tā vislabākā metode bērnu grupu uzmanības piesaistīšanai un savaldīšanai. Svešas tantes teiktais viņiem bijis nebijis, bet tas, ko ragana stāsta, ir ko vērts. Uzvedība mainās kā uz burvju mājienu. Raganas tēls iedarbojas arī uz pieaugušajiem un reizēm pat vairāk nekā uz bērniem. Grūti gan novilkt svītru, kur beidzas ragana un sākas zāļu sieva, jo abām daudz kopīga. Līgas interese par ārstniecības augiem un to izmantošanu sākusies pamazām, noklausoties slavenā daktera Tereško stāstījumu. Tieši viņš iedvesmojis pievērsties ārstniecības augu vākšanai, izziņai. Viņas fotografētie augu attēli redzami daktera sarakstītajā grāmatā Dieva dārzs. Tagad arī Līga pati Dieva dārzā – laukā un mežā – vāc dziedniecības augus, gatavo miega spilventiņus un citas veselībai un labsajūtai noderīgas lietas. Pašas dārzā izveidota ārstniecības augu kolekcija, taču tikai tik liela, lai vienmēr uzskates līdzekļi lekcijām būtu pa rokai.
“Vībotnīte, papardīte, sarkanais āboliņš – šī augu formula bieži minēta tautasdziesmās, bet tagad tie nez kādēļ piemirsti. Arī ārstniecības augu mode mainās,” secina Līga.
Viņas mamma ir mediķe, mācījusies laikā, kad tautas medicīnu noliedza, taču tagad no meitas vienu otru recepti ārstēšanai labprāt patapina.
Līgai padodas stāstīšana, un viņa šo talantu liek lietā, vadot priekšlasījumus par ārstniecības augiem. Netrūkst ne gudru padomu, ne joku, lai spētu piesaistīt klausītāju uzmanību. Katrai publikai sava pieeja. Augos slēptais dziedināšanas spēks vismazāk interesējot vācu tūristus, taču tad uzmanību derot piesaistīt ar lupstāju, vīriešu spēka zāli, un mazliet valšķīgu stāstījumu par to. Tad vācieši ir gatavi arī par citiem augiem paklausīties.
Līga savu grezno arheoloģisko tautastērpu uzģērbj ne tikai Jāņos, bet arī dažādos festivālos Latvijā un ārzemēs. Viņa ir viena no domubiedru grupas, kas ceļo apkārt ar savu telti, un darbojas tajā kā zāļu sieva, vēl tur ir kalējs un citi seno amatu pratēji, uz uguns lielā katlā vārās tēja, un cilvēki var gan kaut ko nopirkt, gan uzzināt senās gudrības.
Lielais katls ielīgošanas pasākumos vārīsies arī Ieriķos, kur ikdienā viņa palīdz saskatīt dabas brīnumus dzirnavu gravā izveidotajā takā. No vērienīga pasākuma vadīšanas Rīgā, Centrāltirgū, Līga atteikusies: tur uguni nedrīkstot kurt un zāļu tējas vārīšot elektriskajos čaiņikos. To nē!
Par Jāņu vainagiem runājot, viņa iesaka tos pīt pēc seno laiku metodes – kā bizi. Diegu izmanto tikai pašā sākumā, lai sasietu bizes sākumu, un beigās, lai nostiprinātu savienojuma vietu. Katru augu pin klāt pa vienam, kamēr sasniegts vajadzīgais garums. Protams, daudz ātrāk un vienkāršāk ir visus kātus aptīt ar diegu, taču Zāļu vakars ir reize, kad jāatrod laiks arī latviskai meditācijai, izstaigājot pļavu pilnziedā un izvēloties sev tuvos augus. Iepinot augus ar īpašu nolūku, padarīt to par skaistu rituālu. Ja augus un vainagus sargā no tiešiem saules stariem, tie saglabā krāsu un aromātu līdz nākamajiem Jāņiem.
Ik gadu jūnija beigās Līga pie Zvārtes ieža rīko semināru alternatīvi domājošiem cilvēkiem, kas ciena un novērtē augu spēku, vēlas apgūt to lietošanu, piedalīties kopīgos rituālos un dalīties pieredzē. Un atkal sajūk tās lomas – zāļu sieva, ragana vai pasākuma organizatore.
Jāņi zirgos
Usmas ezera krastā debešķīgu atpūtas vietu neskartas dabas cienītājiem un, protams, arī makšķerniekiem ierīkojusi Bušeru ģimene, ZS “Zāgkalni” īpašnieki. Jānis Eduards Bušers saimnieko kopā ar dēla Ernesta ģimeni. Turklāt viņi pagūst ne vien uzturēt kārtībā savu īpašumu, bet arī ieguldījuši daudz darba, lai atjaunotu Usmas baznīcu un tās draudzi.
Jānis Eduards Bušers un viņa dzīvesbiedre Aija ir rīdzinieki, ienācēji Kurzemē, bet tagad šajā Latvijas novadā pastāvīgi dzīvo jau pārdesmit gadu. Pilsētā brašais vīrs strādājis par elektriķi, bet sieva bijusi māksliniece tekstilfabrikā “Rīgas audums”. Kamēr meita un dēls auguši, vasarās braukuši pie Usmas ezera atpūsties. Kad radās izdevība no iepriekšējiem saimniekiem atpirkt “Zāgkalnus”, izmantojot privatizācijas sertifikātus, to darīja, jo būtu bijis neprāts neiegādāties īpašumu tik ekskluzīvā vietā!
Deviņdesmito gadu sākumā, kad valstī notika krasas pārmaiņas, dzīve kardināli mainījās arī Bušeriem. Kādu laiku dzīvoja gan vienā, gan otrā vietā, jo bija vēl darbs Rīgā, bet vēlāk, kad Aijas darbavieta, tekstilfabrika, beidza darbību un Jānim pienāca pensijas laiks, abi nolēma pārcelties uz “Zāgkalniem” un pievērsties dārzeņkopībai. Pagasts piedāvāja ņemt zemi un mežu (~ 45 ha), kas Ulmaņlaikos piederēja mājas pirmajiem īpašniekiem, jo neviens no mantiniekiem nepieteicās. “Tas, ka mums, pusmūžu uz pilsētas akmeņiem dzīvojušiem rīdziniekiem, varētu piederēt zeme, šķita kas neticams,” savas izjūtas neslēpj Jānis.
Īpašumā iegūtajās platībās audzēja kāpostus, kartupeļus un tomātus. Ar tiem esot apgādājuši vai visu Kuldīgu. Taču drīz vajadzēja izlemt, ko darīt turpmāk, jo Latvijā vairumā sāka ieplūst importētie dārzeņi, kā arī meža zvēri pamatīgi postīja tuvumā esošos dārzeņu laukus.
Saimniekam ienāca prātā doma, ka varētu pievērsties lauku tūrismam, jo rokas stiepiena attālumā no mājām ir Usmas ezers, bet apkārt – mežs. Ņēmuši aizdevumu bankā, lai varētu uzbūvēt un labiekārtot vairākas apsildāmas guļbaļķu mājiņas atpūtniekiem, kā arī lauku pirti. Iegādājušies laivas, kuteri un citu aprīkojumu, lai makšķernieki varētu nodoties savam vaļaspriekam. Jānim un dēlam Ernestam, ar kura ģimeni seniori dzīvo kopā zem viena jumta un saimnieko, zivju izvilināšana no ūdens vairs nav vaļasprieks, bet gan darbs un viens no ienākumu avotiem. “Zāgkalnu” saimnieks atklāj, ka iegādājies rūpnieciskās zvejas licenci gadam, abi ar dēlu zvejojot pārsvarā vasarā, bet ziemā – kad kurpe spiež. Usmas ezers ir bagāts ar zivīm, no ūdens dzīlēm velkot ārā zandartus, brekšus, līdakas, arī zušus.
Kad mazliet atspērušies, iegādājušies pirmos sporta zirgus. Šie cēlie dzīvnieki esot Jāņa Bušera vājība. Viņš atzīst – ja reiz zirgam esi atdevis sirdi, tā uz mūžu paliek piesaistīta rumakam. Ar jāšanas sportu nodarbojas visi mazbērni (protams, izņemot deviņus mēnešus veco Jēkabu). Abas mazmeitas – astoņpadsmitgadīgā Anna un desmitgadīgā Magdalēna – ir pat plūkušas laurus Latvijas mēroga sacensībās, bet vecākais mazdēls Jānis ne vien trenējies šajā sporta veidā, bet drīz būs diplomēts veterinārārsts.
“Zāgkalnos” regulāri organizē jāšanas sporta sacensības – Usmas ezera krastā ierīkotajā sacensību vietā var notikt konkūrs jeb šķēršļu pārvarēšana. Ir padomāts arī par atpūtniekiem – viņiem piedāvā iespēju iegūt pamatiemaņas jāšanā vai sēsties zirga vilktos ratos, lai izvizinātos pa apkārtni.
Līgovakarā Bušeri uzņemas dubultu pienākumu, jo gādā par to, lai godam varētu svinēt kuplais radu pulks un gada īsākās nakts burvību varētu izjust “Zāgkalnos” atbraukušie atpūtnieki, kas ierodas gan no ārvalstīm, gan no dažādiem Latvijas reģioniem. Tad ir izpušķotu zirgu parāde, pēc tam līgotājus priecē tautas deju kolektīva “Grieži” priekšnesums (tajā dejo Bušeru meita Agnese Pildere, kas Rīgā strādā par fizioterapeiti) un Latvijas Radio kora ieskaņotās līgodziesmas. “Tas ir tik skaisti, ka no aizkustinājuma pat asaras sariešas acīs,” saka Jānis.
Tad pienāk brīdis, kad savam dziedātāja talantam ļauj atraisīties arī “Zāgkalnu” saimnieks.
Veselavas Jānis no “Jāņkalniem”
Pašā Veselavas kalna galā atrodas vienas no ciema skaistākajām mājām – “Jāņkalni”. Tur saimnieko Kaņepju Jānis ar sievu Veltu. Abi jau pensijā, un galvenais darbs – plašā dārza kopšana. Saimnieci interesē arī dažādas sabiedriskās aktivitātes, mūzika.
Veselavā ir tradīcija Jāņos pabūt visās trīs mājās pie Kaņepju, Lazdiņu un Stāmeru Jāņa. Pirms gadiem, kad līgošana situsi augstu vilni, visi darījuši alu, gaidījuši līgotājus. Pēdējos gados svētki kļuvuši klusāki, bet tradīcija pavisam nav zudusi. Alu gan vairs darot tikai jaunākais – Lazdiņu Jānis, pārējie pērkot bodē.
Jānim un Veltai tas ir īpašs datums – sievai dzimšanas diena un abiem kāzu jubileja. Nākamgad jau svinēšot zelta kāzas. – Jānis dzīvē ir maratonists, es – sprinteris, tā viens otru papildinām, – laimīgās laulības noslēpumu atklāj runīgā saimniece. Velta svētkiem galdu sarūpē, puķes saplūc, kaut ko pārstāda, visādas fiksās idejas īsteno. Jānis dienām ilgi cītīgi cērp garo dzīvžogu un neatlaidīgi cīnās ar mūžam ataugošo zāli. – Viņš man visās lietās pedants, neko darīt, arī man bija jākļūst tādai, – viņa nopūšas.
Jānis kolhozu laikos vadījis ražošanas daļu, Velta bijusi skolotāja, īsta sabiedrības dāma. Jaunībā abi salikti deju kolektīvā vienā pārī un sapratuši, ka jātur vienam otru ciet pavisam.
Mājvietu nolēmuši celt pašā kalna galā, jo Veltai te šķitis visdrošāk – nekādu slīkšņu un meža mošķu tuvumā. Burvīgs apkārtnes skats! Vēji gan papurina, bet to var pieciest, jo odi tādēļ “Jāņkalnos” reti viesi.
Dārzā izaug saknes, dārzeņi un augļi pašu patēriņam un arī bērniem, draugiem. Sevišķi noder dažādi ziemas krājumi, ko abi saimnieki gatavo rudeņos. Velta cienā ar gardumu – saldētiem dārza pīlādžiem. Jānim – vairumā bērzu un ābolu sulas. Viņa vaļasprieks esot ābolu žāvēšana. Šogad gan saimnieks varēs darīt ko citu, jo nebūs ābolu gads. Velta vada arī pasākumus. “Es ar muti maizi pelnu!” viņa smej.
“Ja tēlo Jāņus, tad pa īstam,” saka Jānis un ielej mums vēsu, putojošu alu, jo “Jāņkalnos” viesojamies nedēļu pirms Zāļu vakara. “Līgo, līgo,” iedziedas Velta un sniedz mums skaistākos no ģimenes lielās alus krūžu un kausu kolekcijas.
Dārza vidū no lielām bērzu šķilām sakrauts Jāņu ugunskurs. Krūmiņos nomaskēts grils. Latvisko nākoties savienot ar jauno modi, jo bez ceptām desiņām jau neiztiks.
Velta ir liela dziedātāja. Viņiem patīkot, kad līgo skaisti, uz balsīm, nevis bļauj tikai cits caur citu. Vispār abu sapnis esot kādreiz saulgriežu nakti tā mierīgi divatā pavadīt kaut kur pie dabas, lai sajustu un sadzirdētu īsto burvību, bet nekā – kas nav lemts, tas nav, nopūšas abi. Ja ne Jāņu vakarā, tad dienā līgotāju pulks būšot klāt, kā likts. Velta klās galdu, un Jānis lies alu!
Senču aicinājums
Kurzemnieks Jānis Prančs jau divdesmit trešo gadu sekmīgi saimnieko ZS “Upītes”, kas atrodas Tukuma novada Jaunsātu pagastā. Sāka ar mazumiņu, bet tagad kopā ar dēlu apkopj 260 hektāru, kuros audzē miežus, kviešus un rapsi. Viņam šķita svarīgi atgūt un apstrādāt senču zemi, kaut gan māte mēģināja atrunāt. Vēlme kopt zemi bija stiprāka par citiem apsvērumiem. Tagad Jānis, kā pats saka, “ik gadu var uzgleznot pa kādam skaistam laukam”. Ziedošu rapšu lauks savā krāšņumā pārspējot pat dažu mākslas darbu.
Tas, ka “Upītēs” dzīvo un strādā kārtīgi ļaudis, jau manāms, no lielceļa iebraucot lauku sētā. Zāle nopļauta gan grāvmalās, gan košumdārzā mājas priekšā, tāpēc nav jābaidās, ka jāņabērni varētu aplīgot. Par godu mazmeitām iestādītās liepas staltas kā sargkareivji aug iebraucamā ceļa vienā malā, bet abpus ceļam vārpas briedina graudaugi – kvieši un auzas. Arī pagalms ir nevainojamā kārtībā, nekur neredz pa roku galam nomestus darbarīkus vai tehniku. Četri jauni traktori “Belarus” ar 100 zirgspēku jaudu, kombains “John Deere”, agregāts grāvju rakšanai un vēl cita darbam nepieciešamā tehnika novietota ietilpīgā angārā. Jānis Prančs smej, ka ne jau mums par godu apkārtne un māja pucēta un posta. “Sakārtotā vidē ir patīkami uzturēties pašiem un arī ciemiņiem,” viņš spriež un stāsta, ka kārtības mīlestība viņam asinīs jau kopš bērnības. “Mans vecaistēvs bija ļoti akurāts, viņam vienmēr bijusi liela ietekme uz manu dzīvi.”
Vispirms jau Jānim Prančam, pirmajam mazbērnam ģimenē, tika iedots tāds pats vārds kā vectēvam Jānim Baumanim. Vēlāk mazdēls klātienē varēja gan vērot, kā strādā vecaistēvs, un rosīties kopā ar viņu, gan uzklausīt stāstus par vecāko Jāni, kurš, 1922. gadā dabūjis zemi un iegādājies vienu govi, astoņpadsmit gadu laikā spēja tā atsperties, ka iegādājās divas kuļmašīnas. Ļoti iespējams, ka tieši tas mudināja vidusskolu pabeigušo jaunieti studēt toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā un iegūt ekonomista izglītību.
Latvijai atjaunojot neatkarību 1991. gadā, Jānim Prančam nebija nekādu šaubu, ka jāatgriežas pie zemes darbiem. Vectēva celtās mājas vairs nevarēja atgūt, jo māte tās bija pārdevusi padomju laikā, taču pie sešiem hektāriem zemes no kādreiz Baumanim piederējušajiem 30 ha gan izdevās tikt. Tajos pirmajā gadā iesēja miežus.
Pirmos četrus gadus Jānis ZS “Upītes” saimniekojis kopā ar dēlu Andri, kuram ir traktorista un mehanizatora diploms, bet 1995. gadā dēls izveidojis savu ZS “Rumpji”. “Labāk ir būt saimniekam nekā kalpu zēnam, kaut arī tēva saimniecībā. Pašam jābūt atbildīgam par savu zemi un darbu,” uzskata Prančs seniors. Taču tas nenozīmē, ka ģimenē valda paaudžu konflikts kā Rūdolfa Blaumaņa lugā “Indrāni”. Nē, gan jaunais, gan gados vecākais Prančs saimnieko kopā un dara to koleģiāli. Jāņa pārziņā ir grāmatvedība, sēklas un minerālmēslu iepirkšana, sējas darbi un vēl daudz citu pienākumu, bet Andris apkopj tehniku un strādā uz lauka, dara simtiem citu saimniecībā vajadzīgu darbu.
Katru gadu tēvs ar dēlu cenšas piepirkt klāt vismaz 10 ha zemes, jo ir tehnika, lai augsni apstrādātu. Šogad aptuveni 260 hektāros iesējuši ziemas kviešu šķirnes ‘Ada’, ‘Maxi’ un ‘Skagen’, vasaras kviešu šķirni ‘Taifūns’, miežu šķirni ‘Tokado’ un ziemas rapšu šķirni ‘Abakus’. Ziemāji neesot izsaluši, toties miežiem uzmetusies miltrasa, tāpēc jāmiglo. Jānis uzsver, ka viņš savā saimniecībā stingri ievēro papuvju sistēmu. Graudaugu ražas vidējas: aptuveni 4–5 t/ha miežu un kviešu, 3–4 t/ha rapša. Graudaugu sēklu pērkot “Baltic Agro” un citviet, bet ražu nododot lauksaimniecības pakalpojumu sniedzējam “Drīdgera zemes”. “Visu, ko izaudzējam, izdodas realizēt, šajā ziņā nekādu problēmu nav,” atklāj Prančs seniors.
Ar darbiem enerģiskajam vīram sokas labi, bet kā ar līgošanu? Kuri no 72 gadus garā mūža Jāņiem bijuši visspilgtākie? “Ar zaļo pūķi necīnos, tāpēc Līgovakars man neievelkas līdz rīta gaismai. Kad tikko iekopām “Upītes” un mazmeitas vēl bija mazas, līgotāju pulciņš bija paprāvs. Tagad abas jau ir studentes, grib līgot kopā ar savas paaudzes cilvēkiem. Taču mēs, kas nu esam, sanākam kopā, iekuram ugunskuru, kopīgi pasvinam.
Jānis visu mūžu sportojis, tāpēc vienugad izdomājis Līgovakarā skriet nakts maratonu un sagaidījis sauli lecam.
Bagātais un čaklais Jānis
Jāņa dēlu, Jāņa tēvu Ilsteru Jāni no Veselavas “Kastaņām” sastopam siena pļavā. Laiks labu labais, zāle aug griezdamās – spēj tikai ruļļos tīt. Ciemā Jānis izslavēts kā ļoti čakls un bagāts. Lielākā bagātība nevis lopiņos, nevis zemē, bet gan bērnos – izaudzināti pieci labi un čakli bērni. Tagad arī 14 mazbērni un četri mazmazbērni.
Jānis Veselavā par traktoristu strādā kopš 1969. gada, kad sācis kā jauns puisis tūliņ pēc armijas.
Kaimiņi viņu cienī un godā. Sak, ja Jānis metīšot traktorista gaitām mieru, visiem ciema mazdārziņiem un pēdējiem lopiem beigas. Tas tāpēc, ka tikai viņa Belarus varot iegrozīties nelielajos zemes pleķīšos, kaut gan ķiršu un ābeļu zari traktoram spoguļus raujot nost. Padzirdējusi, ka pļavā gaidāma fotosesija, kaimiņiene Hilda nopinusi ozola vainagu un izgreznojusi dzelzs rumaku. Piebraucot tūliņ redzam, pie kura traktora jāiet.
Todien Jānis palīdz kaimiņam tīt ruļļos skābsienu un sagatavot pļavu lielam zemnieku saietam – tur notiks Vidzemes reģiona lauku dienas un jaunākās tehnikas demonstrējumi. Tiešām varenu traktortehniku darbībā tad varot apskatīt, sajūsmināts atzīst Jānis. Viņa un kaimiņa traktors dienā kopā varot satīt ap 100 ruļļu, turpretī lielie, 230 zirgspēku milži ar speciālo aprīkojumu to paveicot pāris stundās. Tā būšot arī Jāņu ielīgošana, jo sabrauc zemnieki no visām malām, satiekas, aprunājas, iedzer aliņu…
Raža šogad būs laba, arī sējumi nav tik stipri cietuši kā citviet Latvijā. Vienīgi kraukļi iesētos graudus cītīgi knābājuši, kaut gan kaimiņiene Hilda cītīgi gaiņājusi, un arī ar mežacūkām tīrais negals. Savairojušies tīruma agronomi stārķi, reizēm 50 putnu traktoram pakaļ staigājot, bet no tiem posta nekāda.
Pašam Jānim pieder piemājas saimniecība ar pieciem bullēniem, govi un sivēnmāti, aptuveni 10 ha aramzemes, siena pļavas, 7,5 ha meža. Mazmeitas lutekļi – paipaliņas un truši. Šajos laikos lopiņi laukos ir kaut kas īpašs. Padomju gados dzīvība kūtīs bijusi vai katrā sētā, bet tagad visā ciemā vien piecas govis un divas kazas, kas pieder bijušajam kolhoza priekšsēdētājam.
Jāņa rīta cēliens sākas agri, sešos no rīta, ar lopiņu apkopšanu. Tad – darbs līdz tumsiņai savos, bērnu vai kaimiņu laukos.
Meitai Saldū 600 hektāru zemes jāapkopj un tēva palīdzība lieti noder. Ja vajag, Jānis ceļas trijos naktī, krēslā, un no Bērzkroga līdz Saldum septiņās stundās ar traktoru aizripina. Arī otrai meitai Vecpiebalgā piepalīdzēt jādodas. Rudenī traktors mēnesī ap 4000 km nobraucot! Ap 1000 darba stundu divos kalpošanas gados sakrājies. Savukārt bērni tēvam nākot palīgā lielajos darbos – siena un kartupeļu talkās. Lopu saimei jāsagādā ap 40 skābbarības ruļļu un 3–4 tonnas siena.
Visi, protams, sarodas uz Jāņiem. Arī no Rīgas un Liepājas, un grūti pateikt, cik cilvēku sabrauc “Kastaņās”, bet māja pilna! Visi tikai paši tuvākie. Brālis Inešos pēc tēva receptes brūvē alu, Jāņa sieva Franciska sasien sieru. Pats Jānis vismaz vienu dienu ļaus mieru savam uzticamajam draugam traktoram.
