Tas briesmīgais suitu raksturs! Stāsts par suitu pūra gaismā cēlēju Daci Martinovu 0
“Toreiz, kad piekritu vadīt biedrību, es patiešām neapzinājos, ko uzņemos. Tagad varu teikt, ka man ir tik daudz pieredzes un prasmju, ka spētu darīt vai uzsākt gandrīz jebko,” saka biedrības “Etniskās kultūras centrs “Suiti”” valdes priekšsēdētāja Dace Martinova. Teju desmit gadu laikā Dace veiksmīgi audzējusi spēkā gan no biedrības dibinātājiem pūrā saņemto, gan attīstījusi savas idejas, lai īstenotu galveno – pēc iespējas plašākai sabiedrībai sniegt zināšanas par suitu vēsturi, kultūru un tradīcijām.
Vēlāk kādā emocionāli skaistā atklāsmes brīdī Dace saka – dziļi ticīgs cilvēks būdama, katru dienu noskaita Tēvreizi un pateicas Dievam, ka viņai ļauts tik brīnišķīgu darbu darīt. Neraugoties uz visiem smagumiem, kam jātiek pāri.
Tas briesmīgais suitu raksturs, kad vēl nekas nav noticis, bet tevi jau ar duncīšiem nodursta, Dace pasmaida viegli pašironiski.
“Kad biedrības iepriekšējais vadītājs Grigorijs Rozentāls kopā ar “Suitu sievu” vadītāju Ilgu Leimani mani uzrunāja kandidēt šim amatam, es Alsungā strādāju par frizieri, un, saprotams, man nebija ne mazākās sajēgas par projektu rakstīšanu, pat vārdu savienojumu “kultūras nemateriālais mantojums” es nespēju godīgi izrunāt.” 2003. gadā Dace bija pabeigusi augstskolas “Turība” tūrisma fakultāti. Skaidrs, ka tur iegūtās zināšanas lieti noderējušas arī biedrības darbā.
Pašu audzināta
Un tomēr izvēle bija likumsakarīga. Dace ir caur un cauri suitiete, tāpat kā viņas vecāki Anita un Augusts Raģeļi, tāpat kā vecvecāki un vēl tālāki senči. Visa Daces bērnība, īpaši vasarās, aizritējusi vecvecāku mājās “Ezermaļos” pie Zvirgzdu ezera, kur tā suitiskā domāšana, darīšana, runāšana un dziedāšana bijusi tikpat dabiski klāt kā saule un vējš, un ezera ūdeņu šalkoņa. Tā vienmēr bijusi un tik pašsaprotamā dzīve ar ezeru kaimiņos turpinās arī šodien, palīdzot vecākiem viņu veidotajā viesu namā “Ķīši”.
“Mans vectēvs Mārtiņš bija iecienīts muzikants, kopā ar kaimiņu Jēkabu Kripu spēlēja cītaru dažādos pasākumos, arī suitu kāzu uzvedumā, kas tapa 1973. gadā un ko vēlāk izrādīja uz dažādām Latvijas skatuvēm. Bet mana pirmā īstā sastapšanās ar suitu tautas tērpu bija desmit gadu vecumā, kad mūsu pusē strādāja Brīvdabas muzeja ekspedīcija Jura Indāna vadībā. Atceros, kā pie vectēva brāļa Jāzepa tika atvērta līdz tam nekustināta pūra lāde – jo atslēga tiešām bija pazudusi! –, kas bija pilna ar dažādām tekstilijām. Liela daļa no tām tagad glabājas Brīvdabas muzeja krājumā.”
Bet ar visu šo skaisto priekšvēsturi Dace atzīst, ka, biedrībā darbu uzsākot, savu piederību suitiem tā īsti nav apzinājusies. Nekāda diža iešūpošanās suitu garā gan nebija iespējama, bija jāsāk tūlīt un tagad: Dace biedrības lietas pārņēma 2009. gada decembrī, bet tā paša gada 1. oktobrī suitu kultūrtelpa jau bija iekļauta UNESCO Neatliekami glābjamā pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Liels gaidu un cerību uzrāviens, ko piepildīt un kam neļaut noplakt nu bija arī Daces uzdevums.
“Kad sāku vadīt biedrību, manā rīcībā bija divi galdi, divi plaukti un desmit krēsli. Un biedrības konti ar mīnusa zīmi.
Bet tūliņ jau vajadzēja rūpēties par priekšgājēju iesāktajiem projektiem. Vēl tagad ar diezgan lielām šausmām atceros, kā trakajā finanšu krīzes laikā 2010. gadā ar niecīgiem līdzekļiem sarīkojām trešo starptautisko burdona festivālu. Tās bija kā ugunskristības man, jo tas bija mans pirmais lielais pasākums, atrodoties biedrības vadībā. Nu, nekas, vārījām skābeņu zupu un cēlām galdā dalībniekiem. Neskatoties uz grūtībām, festivāls notika, dalībnieku bija daudz, jo Viduskurzemes un Lejaskurzemes folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu sniegums tika vērtēts atbilstoši skates kritērijiem.”
Dace skaidri apzinās, ka biedrības darbu vezumu nekādi nebūtu pavilkusi bez savas ģimenes fiziski, finansiāli un dvēseliski balstošā pleca – gan viņas vecāki, gan vīrs Mārcis, veiksmīgs uzņēmējs mežizstrādes jomā, bijuši klāt burtiski katrā solī, katrā idejā, kas piepildīta. Un trīs Daces un Mārča dēli – Mārtiņš, Krišjānis un Jēkabs – tā arī auguši un uzauguši šajā suitu gara caurstrāvotajā pasaulē.
“Es, protams, nezinu, vai bērni savu dzīvi saistīs ar Alsungu, ar suitu novadu, bet katrā ziņā viņi šeit vienmēr jutīsies piederīgi,” ir pārliecināta Dace.
Bet viņu pašu darbs biedrībā ievilka aizvien vairāk. Un, kā jau dzīvē, brīžam viss bija kārtu kārtām – suitu būšanas, ģimene, arī mācības “Latviešu deju skolā 8”.
Suit’ drān’s
Viens no lielākajiem darbiem, kas paveikts šajā gadu desmitā, ir Daces un viņas domubiedres Kristīnes Vasiļevskas ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un biedrības finansiālo atbalstu īstenotais projekts “Suitu vēsturiskajā novadā saglabāto tautastērpu apzināšana, izpēte un digitalizācija (Alsunga, Gudenieki, Jūrkalne)”. Tā taustāmais rezultāts ir izcils katalogs “Suit’ drān’s”, kurā pētīta un rādīta katra košo suitu tērpu detaļa un to daudzveidība. Bet biedrības telpās ierīkota Suitu mantojuma krātuve – tās ekspozīcijā apskatāma daļa no bagātības, ko Dace un Kristīne savākušas ekspedīcijās un ko ļaudis dāvājuši un turpina dāvāt biedrībai, savu senču mantojumu pārlūkojot.
“Mans frizieres darbs ļāvis daudzus cilvēkus iepazīt. Tas lauka pētījumos ļoti palīdzēja, jo zināju, pie kā vērsties, ko uzrunāt.
Kas notiek, ja pie durvīm piebungā kāds svešs un saka – nu, parādi, kas tev ir? Diez vai tās durvis atvērsies. Bet mums labprāt rādīja, un ko tikai no visādām lādēm un pakšķiem neizcēlām! Daudzas tautas tērpu detaļas atradām gadu desmitiem neaiztiktas, kožu saēstas. Ar Kara muzeja speciālisti Indru Saulesleju konsultējāmies, kā tās labāk un pareizāk saglabāt. Katrai lietai esam devuši arī aprakstu klāt, no kurām mājām, kas saimnieki bijuši.”
Suitu tērps ir kā tāds košs, krāsains kamols centrā, no kura uz visām pusēm izritinās biedrības un pašas Daces darbošanās atzari. Pastāvīgi notiek visdažādākie semināri, padziļinot zināšanas par suitu drānām. Piemēram, šajās dienās suitu dāmas mācīsies, kā noaust villaini, ko dēvē par piecnīteni. Vai – kādi bijuši kuršu arheoloģiskie tērpi vēl pirms suitu “ēras”. Un teorijai praktiskā puse klāt – Dace ar prieku un lepnumu secina, ka tautas tērpu darināšanas tradīcija patiešām uzņēmusi jaudu, kam radīta arī laba bāze – radošā darbnīca “Austuve” Alsungas Sarkanajā skolā.
Pirms trīs gadiem savās mājās stellēs sēdusies arī Dace pati. Tā esot vislabākā meditācija pienākumu jūrā. Dace aušanai cenšas izbrīvēt vienu veselu dienu nedēļā, jo pie stellēm jau tā nevar – pieskriet vienreiz, otrreiz uz 20 minūtēm. Ne tu pats sakārtojies, ne darbs uz priekšu iet.
Šobrīd Dace priecīgi uzskaita – brunčus, villaines noaust varu, cimdus, zeķes, dūrgalus jeb maučus noadīt – arī, īpašās suitu sieviešu tērpu apkaklītes izšūt – arī. Bet tikpat un vēl vairāk ir ko mācīties. Piemēram, kā jostas aust. Vai suitu vasaras jaku pašūt.
Viena koša virsotne šiem individuālajiem un kopīgajiem pūliņiem ir Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētki, kuros suiti sevi apliecināja visā krāšņumā un godībā – gan atjaunotos tautas tērpos suitu kāzu uzvedumā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, gan tautas tērpu skatē. Augstu novērtējumu – trešo vietu – ieguva Daces darinātie tērpi visai Martinovu ģimenei – pašai, vīram Mārcim un dēliem, kā arī biedrības sagatavotais suitu uznāciens tērpu skatē kopumā.
“Esmu ļoti lepna, ka deju liel-uzvedumā “Māras zeme” tā “galvenā” līgava – tautas deju ansambļa “Līgo” dejotāja – nesa manis radītu tērpu. Jau mēģinājumu skatoties, nevarēju aizkustinājuma asaras novaldīt,” šīs vasaras košos mirkļus atceras Dace.
Apliecinājuši, ka nepievils
“Man šķiet, ka galvenais, ko pa šiem gadiem esam apliecinājuši visiem, kas mums uzticējušies, – suiti nepievils.
Un naudu, kas piešķirta dažādiem projektiem, atbilstošajiem mērķiem arī izmantos. Ka viss sakritīs gan ciparos, gan laikā, kurā esam apņēmušies ieceres īstenot. Man tas ir ārkārtīgi svarīgi,” uzsver Dace.
” “Suitu dūdenieki” pilnīgi noteikti ir viens no šādiem apliecinājumiem – kopš šīs muzikantu apvienības uzstāšanās 4. starptautiskajā burdona festivālā aizritējuši jau pieci gadi. Bet sākotnēji, lai tiešā un pārnestā nozīmē iepūstu jaunu dzīvību senajās dūdu spēles tradīcijās, kas Latvijas mērogos Alsungā bija saglabājusies visilgāk, biedrība iegādājās instrumentus, rīkoja meistarklases, kuras vadīja dūdu izgatavošanas un spēles meistars Edgars Klints. Nu jau dūdeniekiem savs vējš burās.
Šobrīd Sarkanajā skolā tiek īstenots vēl viens naudietilpīgs projekts “Suitu ķēķis” – radošā darbnīca, kurā varēs iepazīt suitu kulināro mantojumu. “Patlaban remontējam telpas, bet drīz būs,” sola Dace.
Tāpat kā apjomīgais fotoalbums “Suitu zemes ļaudis”, kas jau top sadarbībā ar fotomākslinieku Dzintaru Leju. Pēdējos septiņus gadus viņš kopā ar suitiem bijis gan priecīgos, gan skumjos brīžos, un sakrājies daudz dažāda fotomateriāla. Albumā iecerēts publicēt 366 fotogrāfijas – simboliski katrai gada dienai savu, bet tās kopā saistīs cilvēka mūža un gadskārtu ritms.
“Šobrīd fotogrāfijas jau ir manā rīcībā. Mans uzdevums katrai sagatavot gan informatīvo aprakstu, gan piemeklēt kādu no tautas dziesmām, kas pierakstītas suitos,” stāsta Dace.
Uz sarunas beigām viņa kļūst mazliet steidzīga – jādodas pie mazajiem dejotājiem vadīt nodarbību. Dace pati kopš bērna kājas ir liela dejotāja, latviešu tautas dejas ir viņas īstā sirdslieta. Un 2015. gadā pirmoreiz notikušie suitu deju svētki, protams, ir Daces ideja. Šogad rokā arī stingri papīri, ka apgūta profesionālās pilnveides mācība Nacionālā kultūras centra “Latviešu deju skolā 8”. Bet tas atkal nozīmē jaunus pienākumus klāt – vajadzēja uzņemties vidējās paaudzes deju kolektīva “Suiti” vadīšanu. Dace tikko jaušami nopūšas – kur vien pieskaries, kur roku pieliec, darbi plešas un sazarojas kā tāds sīku saknīšu mudžeklis.
“Jā, esmu sapratusi, ka tas nav ne aptverams, ne padarāms. Tomēr gandarījums ir liels, jo biedrība ir radījusi galveno – iespēju katram, patiešām katram, ja vien viņš vēlas, apgūt suitu tradicionālajā kultūrā balstītas zināšanas un prasmes, kuras cilvēks var izmantot ne tikai savas identitātes stiprināšanai un brīvā laika piepildījumam, bet arī lai veidotu savu uzņēmējdarbību.
Daudzi mūspuses ļaudis auž, izgatavo mūzikas instrumentus, cep maizi un sklandraušus, tā nodrošinot iztiku sev un savai ģimenei.
Taču, saprotams, ir jābūt lielai pacietībai un gribai šīs prasmes apgūt. Kas to nevēlas, tam arī nekāda biedrība nepalīdzēs. Galvenais, lai nenoliedz tos, kuri rosās un dara.”
Uzziņa
Biedrība “Etniskās kultūras centrs “Suiti” tika nodibināta 2001. gada 18. decembrī ar mērķi sekmēt suitu novada kā etniskas kopienas apzināšanu un suitu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, aizsargāšanu un līdzsvarotu attīstību.
Kopš 2008. gada biedrībai ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss.
Biedrībā ir ap 50 biedru, to skaitā arī visas trīs suitu pašvaldības: Alsungas novada dome, Kuldīgas novada pašvaldība (Gudenieki un Basi) un Ventspils novada pašvaldība (Jūrkalne). Līdz 2005. gadam biedrību vadīja Lidija Jansone, kopš 2005. gada Ilga Leimane, no 2007. gada Grigorijs Rozentāls, bet no 2009. gada – Dace Martinova.
Viens no biedrības nozīmīgākajiem darbiem ir vairāku starptautisko burdona festivālu organizēšana reizi četros gados – 2004., 2007., 2010., 2014. un 2017. gadā –, kuros ir piedalījušies daudz dalībnieku gan no Latvijas, gan ārvalstīm – Gruzijas, Francijas, Igaunijas, Lietuvas, Azerbaidžānas u. c. Vairāk informācijas par festivāliem mājas lapas sadaļā “Burdona festivāls”.
Biedrības valdē ir Ilga Leimane, Daiga Kalniņa un Dace Martinova (Alsungas novads), Daina Bērende, Dace Reinkopa (Gudenieki – Kuldīgas novads), Māris Dadzis un Ligita Kalniņa (Jūrkalne – Ventspils novads).
Uzziņa
Kas ir suiti
Suiti ir katoļu sala luterticīgajā Kurzemē ar centru Alsungā un gandrīz 400 gadus garu vēsturi. Kad Kurzeme 1561. gadā pārgāja luterticībā, šo zemju īpašnieks Johans Ulrihs fon Šverins karadienesta laikā pie Polijas karaļa ieskatījās poļu aristokrātē Barbarā Konarskā un pirms savām kāzām 1623. gadā kļuva par katoli. Kad Johans Ulrihs pēc tēva nāves 1632. gadā atgriezās Alsungā, tas uzaicināja šurp jezuītus, lai tie pievērstu katoļticībai novada iedzīvotājus. No šā gada rēķina suitu vēsturi. Šai novadā tautas tradīcijas ir nedalāmi savijušās ar kristīgajām. 2009. gadā suitu kultūrtelpa iekļauta UNESCO Neatliekami glābjamā pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.
