Ir gadījumi, ka robežas tomēr nav 8
1999. gada maijā Pēteris Avotiņš, kas darbojās kā investīciju konsultants, aizņēmās no Kipras kompānijas “Fairweather Holdings Limited” 100 000 ASV dolārus. Aizdevuma summas saņemšanas apliecināšanai iesniedzējs parakstīja parāda apliecinājuma aktu, kurš tika noformēts liecinieka klātbūtnē un kurā viņš norādīja savu adresi Latvijā.
Parāda apliecinājuma akts paredzēja, ka iesniedzējam aizdevums jāatdod līdz 1999. gada jūnijam, piemērojot 10% likmi gadā. Puses vienojās, ka visi strīdi, kas varētu rasties sakarā ar aizdevumu, ir pakļauti Kipras likumiem un tiesu jurisdikcijai. Tā kā noteiktajā termiņā iesniedzējs aizdevuma un procentu apmaksu neveica, 2003. gadā “Fairweather Holdings Limited” vērsās Limasolas (Kipra) tiesā.
Iesniedzējam uz viņa norādīto adresi Latvijā tika nosūtīta pavēste par ierašanos tiesā. 2004. gada maijā Limasolas tiesa izskatīja lietu un pieņēma nolēmumu, saskaņā ar kuru iesniedzējam bija jāsamaksā 100 000 dolāri, procenti un tiesāšanās izdevumi. Lieta tika izskatīta, iesniedzējam klāt neesot. 2005. gada februārī Kipras firma lūdza Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesu atzīt un izpildīt Limasolas tiesas nolēmumu. Pirmās instances tiesa apmierināja “Fairweather Holdings Limited” prasību, un attiecīgais lēmums tika nosūtīts iesniedzējam. Kaut arī bija pārsūdzības, beigās Augstākās tiesas Senāts kipriešu pieteikumu apmierināja.
Arī ECT uzsvēra, ka Avotiņš bija piekritis Kipras tiesu jurisdikcijai un viņa sūdzībai, ka tiesa nav bijusi taisnīga, nav pamata. Viņam vajadzēja paredzēt gan aizdevuma neatmaksāšanas tiesiskās sekas, gan to, ka strīds par saistību neizpildi tiks vērtēts Kipras tiesās.
